Un klāt pie parādu summas vēl jāmaksļ seši procenti.
Kaut kam bija jānotiek, turklāt drīz. neizraušos no šejienes tuvākajā nākotnē, ta< netikšu prom nekad. Sajutu, ka mana uzņēj mība, īpašība, kas bija mana «es» būtība, sāk lēni izsīkt. Niecīgās alkaloīda devas pamj zām vājināja gribu. Mani nomāca bezcerība] apziņa, ka neko nav iespējams izmainīt ui ka galu galā tik ļauni nemaz nav, vienmēf taču var paglābties transā vai kārtīgi pie tempties «Popsi», vai arī pamēģināt vienii no tiem zaļajiem zirnīšiem, kuri ar dažādieļ nosaukumiem ceļo no rokas rokā. Pārdevējj labprāt pagaidītu līdz algas dienai.
Kaut kam bija jānotiek, turklāt drīz.
— Como' sta, Guslavo?
Erera apsēdās, un viņa acteka sejā
plaiksnīja smaids.
— Como' sta, amigo Jorge? Se juma?
Viņš pastiepa roku ar cigarešu paciņu.
nebija mana marka. Nedomādams atbildēju:] — Pateicos, es smēķēju «Starr», tās ir aromātiskākas.
Un automātiski vienu tūlīt aizsmēķēju. Es sāku kļūt par tādu patērētāju, kādi Fauler» reklāmu firmai bija vajadzīgi. Vēlēšanā! smēķēt asociējas ar cigaretēm «Starr», un tu tūdaļ aizsmēķē cigareti «Starr»; pēc cigaļ retes «Starr» domās iezogas «Popsi» — uri tu izdzer glāzi «Popsi», tad rodas apetīte uz kraukšķiem — un tu nopērc paciņu kraukšķu! kad cepumi apēsti, rodas vēlēšanās uzsmēķēt, un tu aizsmēķē cigareti «Starr», un uz satra soļa tevi pavada šo preču slavinājumi, ir ko tev piedziedātas pilnas ausis, kas iespiedušies katra porā.
«Smēķēju cigaretes «Starr» — tās ir vislabākās. Dzeru «Popsi» —*tas ir visatspirdzi- flošākais. Ēdu kraukšķus — tie ir visgaršīgākie. Smēķēju . . .»
Gustavs ieteicās:
Tu neizskaties sevišķi laimīgs, 2orž. | - Tāds es arī neesmu, amigo. | Beidzot gaidītais brīdis bija klāt.
— Esmu nokļuvis ļoti dīvainā stāvoklī.
Tagad vajadzēja nogaidīt, ko viņš- teiks.
- Man jau tā šķita, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Saprātīgs puisis, kurš redzējis pasauli. Varbūt es tev varu palīdzēt?
Lieliski, brīnišķīgi.
— To tu nenožēlosi, Gustav. Tu, protams, riskē, bet tu to nekādā ziņā nenožēlosi. Es tev visu izstāstīšu …
Sss. Ne šeit! — viņš mani apsauca, tad turpināja klusā balsī:
- Tas vienmēr ir risks. Bet ir vērts riskēt, ja tu redzi, ka jauns, gudrs cilvēks sāk domāt un darboties. Reiz es iekritīšu, seguro, un iespējams, ka tad viņi man piededzinās smadzenes. Bet rauj viņus velns, nospļauties man par viņiem. Savu esmu padarījis. Ņem. Domāju, man nav tev jāpiesaka būt piesardzīgam, to atverot.
Erera paspieda man roku, un es jutu, kaļ pie manas delnas pielīp mazs vīstoklītis.
Pēc tam viņš devās pie hipnotelevizora un, iepriekš izsitis savā norēķinu kartītē pusstundu transa, ieslīga sēdeklī blakus pārē-ļ jiem.
Es devos uz mazgājamo telpu, kur samakl sāju par desmit minūšu ilgu uzturēšanos dušas kabīnē, — mana alga atkal saruka pafļ dažām monētām — un iegāju iekšā. Ar izo» lācijas lenti aptītais vīstoklītis izrādījās salocīts zīdpapīrs ar šādu tekstu:
Cilvēka dzīvība ir jūsu rokās.
Šis aicinājums Nr. 1 dod jums iespēju no dibināt sakarus ar Pasaules konservacionistu asociāciju, kas tautā pazīstama ar nosaukumi «konsi». Šo lapu jūs esat saņēmis no PKA biedra, kurš novērojis, ka jūs esat a) saprātīgs, b) nemierā ar pašreizējo pasaules stāvokli, c) varbūtējs vērtīgs papildinājums mūsu rindām. Sī cilvēka dzīvība tagad ir jūsu rokās. Lūdzam jūs izlasīt visu līdz gai lam, pirms sākat kaut ko darīt.
Patiesība par PKA.
PKA ir slepena organizācija, kuru vajā visas pa-J saules valdības. Tā uzskata, ka dabas resursu nesau-i dziga izlaupīšana radījusi nabadzību un nevajadzīgas! cilvēku ciešanas. Tā uzskata, ka šādas dabas resursu izlaupīšanas sekas būs cilvēku dzimuma iznīcināšanai uz Zemes. Tā uzskata, ka to visu varētu novērst, ja cilvēkus izdotos pacelt līdz tādai apzinīguma pakāpei,
kad tie paši pieprasītu pasaules iedzīvotāju pieauguma pl.mošanu, mežu masīvu atjaunošanu, noplicinātās augsnes uzlabošanu, iedzīvotāju skaita samazināšanu pilsētās, palielinot iedzīvotāju skaitu laukos, greznuma priekšmetu, kā arī kārumu ražošanas pārtraukšanu, jo jlo nav cilvēkiem nepieciešami. PKA šo izskaidrošanas darbu veic ar propagandas palīdzību — izplatot šādus nicinājumus, pielietojot vardarbību un sabotējot darbu (Bjās rūpnīcās, kur ražo greznumlietas.
Baumas par PKA.
Jūs būsiet dzirdējuši, ka «konsi» ir slepkavas, psihopāti un nesaprātīgi ļaudis, kuri iznīcina vērtības un Blogalina cilvēkus bez kāda iemesla vai ari aiz skaudības. Tie ir meli. PKA biedri ir humāni, nosvērti cil- v6ki, daudzi no tiem iemantojuši cieņu sabiedrības ncis. Ļaunprātīgās baumas dedzīgi atbalsta tie ļaudis, kuri iedzīvojas no dabas resursu izlaupīšanas, kuru iius ceram izbeigt. Pasaulē ir nesaprātīgi, nenosvērti un noziedzīgi elementi, kuri izdara nelikumības vai nu kndu ideālu vārdā, vai aiz vienkāršas laupīšanas kāres mi pēc tam apgalvo, ka viņi esot «konsi». PKA nav liekā kopīga ar tādiem cilvēkiem, un tā ar sašutumu nosoda viņu rīcību.
Ko jūs tagad darīsiet?
Tas ir jūsu ziņā. Jūs varat a) nodot cilvēku, kurš Jlims iedeva aicinājumu, b) iznīcināt šo lapu un visu «izmirst, c) doties pie personas, kura jums šo aicinājumu iedeva, un iegūt papildu informāciju. Pirms jūs izlemjat, ko darīt, lūdzam jūs labi apdomāties.
Es domāju, intensīvi domāju. Un nācu pie secinājuma, ka šī lapa ir a) neinteresantākais, sliktākais reklāmas sacerējums, kādu jebkad esmu lasījis, b) neganta patiesības sagrozīšana, c) pavediens, kas var mani aizvest prom no «Hlorelias» un atpakaļ pie Ketijas.
Tad, lūk, kādi bija šie briesmīgie «konsi»! Un viņu pretrunīgajā muldoņā tomēr bija ari kaut kas pievilcīgs. Šis aicinājums — droši vien gluži neapzināti, — bija uzrakstīts tādā stilā, kādā mēs saceram jaunu medicīnas pre| parātu reklāmas ārstiem. Nosvērti, profesio nālā līmenī — mēs visi spējam saprātīg spriest, mums ir dziļas zināšanas, mēs varam runāt atklāti par nopietniem jautājumiem. Va jūsu pacients cieš no hiperspazmām, doktor;
Šis aicinājums apelēja pie saprāta, un tas vienmēr ir bīstami. Saprātam nevar uzticē ties. No reklāmu pasaules tas jau sen ir iz skausts, un mēs nekad neesam izjutuši trūkumu.
Acīmredzot man bija divas iespējas. Vaļ rēju doties uz galveno kantori un nodot Ereru. Varbūt es kļūtu populārs, varbūt mani uzklausītu un noticētu maniem vārdiem tiktāl, lai pārbaudītu to pareizību.
Bet tad atcerējos, ka arī «konsu» denunciē- tājiem profilakses nolūkā mēdza piededzināt smadzenes, jo viņi tomēr bija saskārušies ai^ šo vīrusu un nevarēja zināt, kā tas iedarbosies vēlāk, kaut arī pirmā reakcija bija nega-ļ tīva. Tas man nederēja.
Man atlika daudz riskantāks, toties varo-ļ nīgāks ceļš — pieņemt uzaicinājumu un dar-l boties viņu organizācijas iekšienē. Ja viņiem tiešām bija tik plaši sakari, kā viņi dižojāsj tad es neredzēju iemesla, kas liegtu man no-l
kļūt Ņujorkā un iegūt pietiekami daudz materiāla, lai atmaskotu visu šo bandu.
Nevienu mirkli mani nemāca šaubas par to, ka es varētu neizvirzīties. Pirksti niezēja dabūt kādu zīmuļa galu un pārlabot šo aicinājumu, izvēloties trāpīgākus izteicienus, iznīdējot no tā garlaicību, piešķirot tekstam dzīvību ar vārdiem, kurus lasītājs redz, dzird, aptausta un sajūt uz mēles. Šim sacerējumam tas nāktu par labu.