Manas kabīnes durvis atsprāga vajā; desmit minūtes bija pagājušas. Steidzīgi aizskaloju lapu notekā un izgāju atpūtas telpā. Erera joprojām sēdēja transā pie televizora.
Gaidīju kādas divdesmit minūtes. Beidzot viņš sagrozījās, samirkšķināja acis, palūkojās apkārt un ieraudzīja mani, bet viņa seja palika nekustīga kā granīts. Es pasmaidīju un pamāju, un viņš pienāca man klāt.
— Kārtībā, cotnpanero? — viņš klusi vaicāja.
— Kārtībā, — es atbildēju. — Kad vien tu vēlies, Gust.
— Tas būs drīz, — viņš teica. — Šādās reizēs es nevaru iztikt bez transa. Nespēju panest mokošo gaidīšanu. Kas zina, kādu dienu es varbūt atmodīšos un būšu jau špiku nagos. — Viņš sāka ar kabatas galodu asināt savu nazi.
Man atausa gaisma.
— Un tas domāts špikiem? — es jautāju.
Viņa seja pauda sašutumu.
— Nē, — viņš teica, — tu mani pārprati, žorž. Tas domāts man. Lai nekļūtu par nodevēju.
Tie bija cēli vārdi pat šāda cilvēka mutē. Es_ ienīdu fanātiķus, kuri bija sakropļojuši, dvēseli tik krietnam patērētājam kā Gustavs. Tā bija gandrīz vai slepkavība. Viņš būtu varējis atrast savu vietu dzīvē, iepirkties, patērēt, strādāt un vairot savu līdzpilsoņu peļņu visā plašajā pasaulē, viņa vēlēšanās un vajadzības būtu vienmēr pieaugušas, nepārtraukti palielinot ienākumus tiem, kuri strādā reklāmas nozarē, viņam būtu ģimene, bērni, kuri savukārt kļūtu par kārtīgiem patērētājiem.: Bija sāpīgi redzēt, kā šie «konsi» viņu pār-š vērtuši neauglīgā fanātiķi.
Nolēmu viņam palīdzēt, cik vien spēšu,' kad «konsu» dziesmiņa būs nodziedāta. Viņš taču nebija vainīgs. Atbildēt vajadzēja tiem, kuri bija viņu uzkūdījuši pret visu pasauli. Droši vien tādus «konsus» kā Gustavs, kas bija vienkārši apmānīti, varēja atkal uzvest uz pareizā ceļa. Es par to painteresēšos; nē, labāk ne. Ļaudis varētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Jau tagad dzirdu, kā viņi sprie-, dēlēs: «Es nedomāju, ka Mičs ir neuzticams, tomēr viņš šāvis pār strīpu.» «Jā, ja cilvēks reiz bijis «konss», tad tas arvien būs «konss».» «To katrs zina. Es nedomāju, ka Mičs būtu nelojāls, to es nesaku, bet…»
Pie velna Ereru. Lai izstrebj vien pats, ko ievārījis. Tam, kas mēģina apgriezt pasauli ar kājām gaisā, nav ko žēloties, ja gadas pakļūt zem riteņiem.
9
sienas vilkās kā nedēļas. Erera runāja maz, līdz pēkšņi kādu vakaru atpūtas telpā iejautājās:
— Vai esi kādreiz redzējis «Gallinu» [6] ? Tā bija Mazā Vistiņa, — Nē.
— Tad ejam. Varu tev parādīt. Tas ir varens skats.
Mēs izgājām cauri vairākiem koridoriem, kad ielēcām lejup ejošā kravas celtnī. Es cieši nizvēru acis. Vajadzēja tikai paskatīties lejup, mi tūdaļ pārņēma augstuma bailes. Četrdesmitais stāvs, trīsdesmitais, divdesmitais, desmitais, zeme, mīnus desmitais …
— Lec nu, Zorž, — Erera sacīja, — zem mīnus desmitā atrodas mašīntelpas. Es lēcu.
Mīnus desmitais stāvs bija drūms, betona sienas aprasojušas. Jumtu balstīja milzīgas sijas. Mēs atradāmies gaitenī, kuru piepil dīja cauruļu mudžeklis.
— Pa tām plūst barojošais šķidrums, J Erera paskaidroja.
Apvaicājos, no kā taisīti masīvie griesti
— No betona un svina. Tie aiztur radio aktīvus starus. Dažkārt Mazā Vistiņa saļ slimst ar vēzi. — Viņš nospļāvās. — Tā kļūs nederīga uzturam, un, ja slimību laikā neap tur, viss jāsadedzina. — Rādīdams, kā taļ jādara, Erera ar savu cērtamo aprakstīj gaisā svelpjošu loku.
Tad atgrūda kādas durvis.
— Lūk, te ir viņas ligzda, — viņš lepn teica.
Es aiz pārsteiguma gandrīz aizrijos
Redzēju lielu betonētu, kupolveida telp ar betona grīdu. Mazā Vistiņa to aizņem gandrīz līdz pašai augšai. Tā bija brūngarl pelēka, it kā no gumijas masas veidota pus lode apmēram piecpadsmit jardu diametrā Dučiem cauruļu pazuda tās pulsējošā miesā Varēja redzēt, ka tā ir dzīva.
Erera man paskaidroja:
— Visu dienu es staigāju tai apkārt. Tik līdz pamanu kādu vietu, kas ātri aug, ku masa izskatās laba un sulīga, tā nocērtļ šķēli.
Viņa nazis atkal iesvilpās un šoreiz atšķēli collu biezu Mazās Vistiņas bifšteka gabalu]
— Palīgstrādnieki, kuri mani pavada, to ar ķeksi uztver, sagriež gabalos un novieto uz slīdlentes.
Visapkārt kupolveida telpai pavērās ieejas tuneļos, pa kuriem redzēja aizslīdam lentes. I — Vai viņa aug ari naktī?
— Nē, barības piegādi attiecīgi noregulē tin ļauj sakrāties organiskiem atkritumiem. Katru nakti tā gandrīz aiziet bojā. Katru rītu ka svētais Lācars tā atkal atgūst dzīvību. Tikai neviens viņu nepielūdz kā svēto.
Viņš mīlīgi paplikšķināja pa gumijai līdzīgo masu ar sava cērtamā plakanisko daļu. I — Vai tev viņa patīk? — es muļķīgi ievai- lajos.
— Protams, 2orž. Es tai esmu iemācījis Visādus trikus.
Viņš pavērās apkārt, tad apstaigāja visu ligzdu, ielūkodamies katrā tuneļa mutē. Pēc tam paņēma īsu stieni un nostiprināja ar to ligzdas izejas durvis. Stieņa viens gals atbalstījās pret durvju šķērskoku un otrs pret tikko jaušamu rievu betona grīdā. Durvis bija likpat kā aizslēgtas.
— Vienu triku es tev parādīšu, — Erera Ifica, un viņa melnīgsnējā seja savilkās smaidā.
Veikli kā burvju mākslinieks viņš izņēma no kabatas kaut ko līdzīgu svilpei. Iemuta Ini nebija, bet gan gaisa rezervuārs, kuru varēja piepildīt ar maza rokas sūkņa palīdzību.
— Ne jau es to izgudroju, — viņš steidzās paskaidrot. — To sauc par Galtona svilpi, bet kas ir Galtons, to es nezinu. Skaties… un klausies.
Viņš iedarbināja sūkni un pavērsa svilpi pret Mazo Vistiņu. Nekas nebija dzirdams! bet es nodrebinājos, redzēdams, ka gumijai' līdzīgajā protoplazmā pakāpeniski izveidojas pusloka iedobums.
— Nebaidies, companero, — Erera no-| teica. — Seko man.
Viņš sūknēja spēcīgāk un pasniedza man kabatas spuldzīti, kuru es apmulsis iededzināju. Svilpes nedzirdamā skaņu plūsma kāļ spēcīga ūdens strūkla triecās pret Mazo Vistiņu. Masa ierāvās vēl vairāk, līdz izveidoja! I velvētu eju, kuras grīda bija ligzdas betona I pamatne.
Erera iegāja ejā, uzsaukdams man:
— Nāc!
Es paklausīju, bet sirds neganti dauzījās. Viņš lēni virzījās uz priekšu, nemitīgi darbinādams sūkni, un eja ap mums arvien paplašinājās, pārvērzdamās par velvi. Bet aiz mums tā kļuva ar katru mirkli šaurāka… šaurāka … šaurāka …
Tagad mēs atradāmies milzīga burbuja vidū, kas lēni slīdēja uz priekšu pa elastīgo, pelēcīgi brūngano, simts tonnu smago Mazās Vistiņas miesu.
— Apgaismo grīdu, companero, — Erera pavēlēja, un es ļāvu gaismas staru kūlim noslīdēt lejup. Betonā bija iešvīkātas dažādas līnijas, kas likās gluži nenozīmīgas, tačuļ Ereram palīdzēja orientēties. Soli pa solimļ mēs virzījāmies uz priekšu, un es spilgti iz tēlojos, kas notiktu, ja Galtona svilpei pēkšņi rastos sūce..,
Pēc ilga laika, kas man šķita kā mūžība, baterijas gaismā uz grīdas ievizējās metāla pusloks. Erera svilpdams atbrīvoja to no Vistiņas miesas, un tas kļuva par disku. Joprojām sūknēdams, viņš trīs reizes piesita ar kāju. Disks atsprāga kā lūkas vāks.
— Lec pirmais, — Erera teica, un es metos iekšā, nezinādams un nedomādams, vai kritiens būs mīksts vai ciets. Tas bija mīksts, im es trīcēdams paliku zemē guļot. Brīdi vēlāk Erera nolēca man blakus, un lūka virs inums aizcirtās. Viņš pirmais piecēlās kājās un sāka masēt savu roku.