— Smags darbs, — viņš noteica. — Tu tikai sūknē, bet nedzirdi nekā. Kādā jaukā dienā svilpe samaitāsies, un es to pamanīšu tikai tad, kad … — Viņš atkal pasmīnēja.
— Džordžs Grobijs, — Erera mani iepazīstināja, — un Ronijs Bouens.
Tas bija pamaza auguma flegmātisks patērētājs lētā kantora darbinieka uzvalkā.
— Un tas ir Arturo Denzers.
Denzers bija ļoti jauns un nervozs.
Mēs atradāmies labi apgaismotā betona istabiņā ar gaisa reģeneratoriem, rakstāmgaldiem un sakaru ierīcēm. Bija grūti ticēt, ka vienīgo ieeju šajā telpā aizsprosto pro- toplazmas kalni virs mums. Un vēl grūtāk bija ticēt, ka nedzirdamas augstfrekvences skaņas var likt šim nejūtīgajam blāķim* atkāpties.
— Priecājos jūs redzēt mūsu vidū, Grobij, — ierunājās Bouens. — Erera apgalvo, ka jums esot gaiša galva. Mēs gan esam pret visādām birokrātiskām formalitātēm, tomēr gribu zināt jūsu biogrāfiju.
Atkārtoju stāstu par Grobiju, un viņš to pierakstīja. Kad nonācu līdz zemajam izglītības līmenim, viņa lūpas neticīgi savilkās.
— Būšu atklāts, — viņš teica. — Jūs nerunājat kā neizglītots cilvēks.
— Pusaudži ir dažādi, — es atbildēju. — Es daudz lasīju, daudz skatījos televizoru.^ Ir grūti būt vidējai atvasei piecu bērnu ģimenē. Tu neesi ne pietiekami vecs, lai tevi. respektētu, ne arī pietiekami jauns, lai tevi lutinātu. Nevarēju atrast savu īsto vietu, tādēļ nepārtraukti centos mācīties.
Tas viņu pārliecināja.
— Diezgan ticami. Bet ko jūs protat?
— Es, manuprāt, varētu uzrakstīt labāku aicinājumu nekā jūsējais.
— Patiešām? Un ko vēl?
— Propagandas darbu visumā. Mēs varētu izplatīt, baumas, un cilvēki nezinātu, ka tās nāk no kon … — no mums. Baumas, kas izraisītu viņos neapmierinātību un liktu domāt.
— Ļoti interesanta ideja. Vai jūs nevarētu dot kādu konkrētu piemēru?
Mana galva strādāja kā pulkstenis.
— Ēdamistabā jāizplata baumas, ka atrasts jauns proteīna izgatavošanas paņēmiens. Jāapgalvo, ka tas garšos tieši kā rost- bifs un to varēs iegādāties par dolāru mārciņā. Un ka oficiālais paziņojums gaidāms pēc trim dienām. Kad šīs trīs dienas paies un nekāda paziņojuma nebūs, var palaist kādu asprātību, piemēram: «Kāda ir starpība starp iostbifu un Mazo Vistiņu?» Atbilde: «Simts piecdesmit gadu ilgs progress.» Tas paliks prātā un atsauks atmiņā vecos labos laikus.
Izdomāt tādus jokus — tas man ir tīrais nieks. Sī nebija pirmā reize, kad es izlietoju savas dotības, reklamējot tādus ražojumus, kas man personīgi nemaz nepatīk.
Bouens visu pierakstīja uz beztrokšņa rakstāmmašīnas.
— Ļoti atjautīgi, Grobij, — viņš atzina,
— to mēs izmēģināsim. Bet kādēļ tieši «trīs dienas»?
Es taču nevarēju atbildēt, ka trīs dienas ir optimāli labākais laiks, lai baumas, kas ievadītas šaurā sabiedrības lokā, veiktu pilnu apli. Tā būtu atbilde no reklāmu teorijas grāmatas. Tāpēc es tikai mulsi nomurmināju:
— Man tā ienāca prātā.
— Labi, to mēs izmēģināsim. Tagad, Grobij, jums būs jāmācās. Vispirms vajadzētu sākt ar konservacionistu klasiķiem, un jums būs jālasa tie.
Bet ir. arī speciāli izdevumi, kas raksta par mums tuvām tēmām un kurus jums vajadzēs regulāri izskatīt. Tādi ir: «Statistiskā analīze», «Kosmisko lidojumu žurnāls», «Bio- metrika», «Zemkopības biļetens» un vēl daudzi citi. Ja rodas grūtības, — un esmu pārliecināts, ka tā būs, -— jautājiet mums.
Ar laiku jums vajadzētu izvēlēties tēmu, kura jūs interesē, un specializēties tajā tā, lai vēlāk varētu domāt par zinātnisku darbu šajā virzienā. Izglītots konservacionists ir derīgs konservacionists.
— Bet kam mums vajadzīgs «Kosmisko lidojumu žurnāls»? — es augošā satraukumā jautāju. Piepeši man šķita, ka šeit meklējams izskaidrojums Ransteda sabotāžai, manai nolaupīšanai, kā arī pastāvīgajām neveiksmēm un kavēkjiem Venēras projekta realizācijā. Vai tas būtu «konsu» darbs? Vai tiešām tie savos mazattīstītajos, loģiskai domai nepieejamos prātos būtu nosprieduši, ka kosmosa ceļojumi kaitēs viņu «dzīvības saglabāšanai zemes virsū» vai kā nu viņi to dēvēja…?
— Tā ir ļoti svarīga tēma, — Bouens teica. — Par to jums jācenšas uzzināt pēc iespējas vairāk.
Es prašņāju tālāk: — Vai tāpēc, lai izjauktu šos lidojumus?
— Nebūt ne! — Bouens iesaucās. — Augstais dievs, Grobij, padomājiet tikai, ko Venēra mums nozīmē — vesela nesamaitāta planēta ar visām dabas bagātībām, kas nepieciešamas cilvēku dzimumam, ar laukiem um pļavām, un dabisku pārtiku, un izejvielām. Domājiet ar galvu!
— Ak tā, — es atbildēju, bet Gordija mezgls palika nepārcirsts.
Ierīkojies ērtāk, sāku lasīt «Biometrikas» fotokopijas un laiku pa laikam šo to pajautāju, lai gan izskaidrojums man nemaz nebija vajadzīgs. «Biometrika» ir ikviena reklāmu sacerētāja rokasgrāmata. Tā ziņo par izmaiņām iedzīvotāju sastāvā, izglītības stāvoklī, mirstībā, par nāves cēloņiem un tamlīdzīgām lietām. Gandrīz katrā numurā bija labas ziņas mums — tas ir, reklamētājiem, tās pašas ziņas, par kurām «konsi» smagi pūta. No mūsu viedokļa iedzīvotāju pieaugums vienmēr nozīmēja labas ziņas. Jo vairāk ļaužu, jo lielāka peļņa. Jo zemāks attīstības līmenis, jo izdevīgāka tirgošanās. Bet šie ekscentriskie fanātiķi nespēja to saprast, un man vajadzēja izlikties, ka skatos pasaulē ar viņu acīm.
Pēc tam pievērsos «Kosmisko lidojumu žurnālam». Šeit ziņas bija bēdīgas … visas gaužām bēdīgas. Žurnāls skaidri atspoguļoja publikas apātiju. Un iedzīvotājos augošo protestu, ko izraisīja nodokļu nastas palielināšana sakarā ar Venēras raķetes būvi. Un neticību Venēras kolonijas iespējamībai. Un šaubas par tās lietderību, ja — par spīti visam — to tomēr izdotos nodibināt.
Nolādētais Ransteds!
Bet vistraģiskākās ziņas mani gaidīja uz jaunākā numura vāka. Teksts zem attēla paskaidroja:
«Džeks O'Šī smaida. Viņš tikko saņēmis no prezidenta rokām Goda medaļu, un skaistā draudzene viņu apsveic ar skūpstu.» «Skaistā draudzene» bija mana sieva Ketija. Nekad viņa nebija izskatījusies tik daiļa.
Iekļuvis «konsu» šūniņā, es tūlīt sāku darboties. Pēc trim dienām apmeklētāji paklusām kurnēja par ēdieniem. Pēc nedēļas te varēja dzirdēt apmēram tādus izteicienus:
«Velns parāvis, cik žēl, ka neesmu piedzimis simts gadus agrāk .. .»
«Velns parāvis, kāpēc mums jāmokās tik sasodīti pārpildītā guļamtelpā …»
«Velns parāvis, kā gribētos tikt pašam pie sava personīgā zemes gabaliņa kaut kur uz laukiem un pašam to apstrādāt…»
Mūsu mazajā šūniņā valdīja pacilātība. Acīmredzot es nedēļas laikā biju paveicis vairāk nekā viņi veselā gadā. Bouens — viņš strādāja kadru nodaļā -»- man reiz teica:
— Mums vajadzīga tāda galva kā jūsējā, Grobij. Un nevar pieļaut, ka jūs izšķiežat savus spēkus, smalstīdams putas. Šajās dienās strādnieku izvietošanas daļas priekšnieks jj jums jautās, vai jums ir kāda jēga par uzturvielu ķīmiju. Atbildiet, ka ir. Es jūs ātri iepazīstināšu ar visu, kas būs nepieciešams. : Ilgi jums vairs nevajadzēs cepināties karstajā saulē.
Nākamajā nedēļā strādnieki apmainījās ar šādām piezīmēm:
«Cik jauki tagad būtu pastaigāties pa mežu. Padomā tikai, kas agrāk bijuši par kokiem!» Vai arī: «Ak, šīs nolādētās sālsūdens ziepes!» — lai gan līdz šim visi bija tās lietojuši un nevienam nebija ienācis prātā žēloties.