Strādnieku izvietošanas dajas priekšnieks pienāca pie manis un vaicāja:
— Grobij, vai jūs kaut ko jēdzat no uzturvielu ķīmijas?
— Cik dīvaini, ka jūs tieši man par to jautājat, — es atbildēju. — Patiešām esmu par šo nozari interesējies, zinu attiecīgās sēra, fosfora, oglekļa, skābekļa, ūdeņraža un slāpekļa devas, kuras nepieciešamas hlorellas augšanai. Zinu minimālās un maksimālās temperatūras un citas tehnoloģijas detaļas.
Acīmredzot tas bija vairāk, nekā viņš pats zināja. Viņš tikai norūca: — Ak tā? — un pārsteigts aizgāja.
Pēc nedēļas no mutes mutē ceļoja pajēla anekdote par «Starrzelius» trestu, un mani pārcēla uz astoņstundu darbu ēkas centrālajā daļā, kur man vajadzēja sekot mērinstrumentiem un grozīt dažādus vārstuļus, lai regulētu barības piegādi hlorellas baseiniem. Tas bija tīrāks un vieglāks darbs. Savu brīvo laiku pavadīju zem Mazās Vistiņas — tur nokļuvu pats ar savas Galtona svilpes palīdzību un gandrīz bez bailēm, — pārstrādādams «konsu» pārsteidzoši nemākulīgi uzrakstīto aicinājumu Nr.l.
Vai jums ir cerības sasniegt dzīvē visaugstākās virsotnes?
Jūs un vienīgi jūs varat atbildēt uz svarīgajiem jautājumiem, kas seko tālāk:
Vai jūs esat saprātīgs un tālredzīgs vīrietis (sieviete) vecumā no četrpadsmit līdz piecdesmit gadiem?
Vai jums ir nepieciešamā enerģija un godkāre, lai spētu veikt īsti DI20S UZDEVUMUS, kurus mums izvirza nākotne?
Vai jums var uzticēt — pavisam droši uzticēt — mūsu laikmeta svarīgākos, daudzsološākos faktus?
Ja Jūs nevarat piecelties un ska]ā balsī atbildēt «jā» uz katru no šiem jautājumiem, tālāk nelasietl
Bet, ja varat, tad jūs un jūsu draugi vai jūsu ģimene var iekļūt mūsu organizācijas pamat pakāpē…
Tādā pašā garā skanēja arī viss turpmākais. Bouens palika ar vaļēju muti.
— Bet vai jums neliekas, ka, runājot tikai par «visaugstākajām virsotnēm», mēs ierobežojam aicinājuma adresātu skaitu? •— viņš bažīgi jautāja.
Es nemaz necentos viņam izskaidrot, ka atšķirība starp reklāmu, kas domāta augstākās kategorijas cilvēkiem, un to, kas domāta zemākās kategorijas strādniekiem, ir vienīgi tā, ka pēdējie to uztver ar dzirdi, jo lasīt neprot.
Atbildēju, ka man gan tā neliekas. Viņš pamāja ar galvu.
— Jūs esat dzimis rakstnieks, Grobij, — viņš svinīgi teica. — Konservacionistu Amerikā jūs piederētu pie augstākās kategorijas ļaudīm.
Es kautrīgi nolaidu acis.
Viņš turpināja:
— Mēs nevaram jūs paturēt tikai sev. Mūsu pienākums ir izvirzīt jūs atbildīgākiem uzdevumiem. Nebūtu pareizi izniekot jūsu talantu vienā šūniņā. Esmu jau nodevis ziņojumu, — viņš norādīja uz sakaru ierīci, — un ceru, ka jūs izsauks. Tā tam jābūt. Lai gan man ļoti žēl no jums šķirties, tomēr daru visu, kas manos spēkos, lai virzītu jūs uz augšu. Šeit ir «Hlorellas» klientūras rokasgrāmata …
Mana sirds salēcās. Zināju, ka «Hlorellai» ir izejvielu piegādes līgumi ar daudzām Ņujorkas firmām.
— Pateicos, — es nomurmināju. — Gribu strādāt tur, kur varu būt visnoderīgāks.
— To es zinu, Grobij, — viņš glaimīgi 1 teica. — Hm . .. bet, pirms mēs šķiramies,
man ir lūgums. Tas nav nekas oficiāls, Džordž, bet… redziet, arī es šo to rakstu … Man te ir … tos varbūt varētu saukt par skečiem… un es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs tos paņemtu līdzi un …
Beidzot es tiku laukā, un bez klientūras rokasgrāmatas man bija līdzi tikai četrpadsmit Bouena gara ražojumi. Tie bija primitīvi skribelējumi un, cik es sapratu, bez jebkādas komerciālas vērtības. Bouens apgalvoja, ka viņam esot vēl daudz sacerējumu, pie kuriem mēs kopīgi varētu pastrādāt.
Ar lielu cītību ņēmos pētīt klientūras rokasgrāmatu.
Vārstuju uzraudzīšana mani tā nenogurdināja kā putu smalstīšana, un Bouens rūpējās, lai mani par daudz nenoslogotu ar ^ «konsu» uzdevumiem un es varētu veltīt lielāku uzmanību viņa «skečiem». Tā rezultātā | man pirmo reizi radās pietiekami daudz brīva laika, lai varētu iepazīties ar apkārtni. Erera ; mani reiz paņēma līdzi uz pilsētu, un es
uzzināju, ko viņš dara noslēpumainajās nedējas nogalēs. Atklājums mani pārsteidza, taču šis pārsteigums nebija nepatīkams. Es tikai lieku reizi pārliecinājos, ka plaisu, kas šķir vienkāršu patērētāju no vadoša darbinieka, nevar pārvarēt ar tādu abstraktu un nereālu jēdzienu kā «draudzība».
Izkāpuši no vecmodīgā pneimatiskā apakšzemes vilciena sīka lietus piemiglotajās Kostarikas ielās, mēs vispirms iegājām kādā trešās šķiras restorānā ieturēt pusdienas. Erera pasūtīja mums katram pa kartupelim un par katru cenu gribēja pats tēriņu arī samaksāt.
— 2orž, man šodien ir svētki. Tu taču mani nenodevi, kad iespiedu tev saujā aicinājumu, vai ne? Un to mēs šodien nosvinēsim.
Maltītes laikā Erera bija apburošs, sarunas ne mirkli neapsīka, un asprātības sprēgāt sprēgāja — gan angliski, runājot ar mani, gan spāniski, griežoties pie viesmīļiem.; Ar savām mirdzošajām acīm, nevaldāmajiem runas plūdiem un sirsnīgajiem smiekliem, kas skanēja bez kāda pamudinājuma, Erera atgādināja jaunekli, kurš ieradies uz satikšanos …
Jā, jauneklis, kurš ieradies uz satikšanos… Atcerējos savu pirmo satikšanos ar Ketiju Centrālajā parkā, garo pēcpusdienu, kad, roku rokā saķērušies, klejojām pa krēslainajiem celiņiem, atcerējos dejas zāli un mūžībai līdzīgo stundu pie viņas mājas durvīm …
Pārliecies pār galdiņu, Erera uzsita man uz pleca, un es redzēju, ka viņi abi ar viesmīli smejas. Kad arī es kā attaisnodamies pasmaidīju, viņi ierēcās vēl skaļāk. Acīmredzot jautrības objekts biju es.
— Neņem ļaunā, 2oržl, — Erera teica, kļūdams nopietns. — Mēs tūlīt iesim. Un domāju, ka tas, ko tagad darīsim, tev patiks. — Viņš samaksāja rēķinu, un viesmīlis jautājoši paskatījās.
— Uz otru galu?
— Uz otru, — Erera pamāja ar galvu.
Iesim, Zorži.
Uzmanīgi līkumodams starp galdiem, viesmīlis gāja mums pa priekšu, un mēs sekojām. Viņš atvēra kādas durvis un spāniski ātri iečukstēja Ereram kaut ko ausī.
— Neraizējies, — Erera atbildēja. — Mēs nebūsim ilgi. — Izrādījās, ka «otrs gals» ir bibliotēka.
Manīju, ka Ereras acis pievērstas man, un esmu pārliecināts, ka neizrādīju to, ko jutu. Es pat nosēdēju tur kādu stundu, kamēr viņš, acis nepacēlis, lasīja sadzeltējušu sējumu ar nosaukumu «Mobijs Diks», un izšķirstīju piecus sešus vecus žurnālus. Klasika mani arvien uztrauc, un nedaudz nomierināties izdevās tikai tad, kad uzdūros kādam senam rakstam «Vai arī jums atgadās šādas kļūdas angļu valodā?» un labi izdomātajam aizrādījumam «Neklepojiet satiksmes līdzekļos», kuri pat tagad noderētu par rotājumu manam kabinetam Faulera aģentūrā. Bet es nevaru
11 - 2048
justies labi, redzot ap sevi tik daudz grāmatu, kurās nav ne vārda par reklāmu. Man nav nekādu iebildumu pret paslepenām izpriecām, ja tās kalpo kādam mērķim. Bet katrai iecietībai ir savas robežas.
Erera, man likās, nojauta, ka, sūdzēdamies par galvassāpēm, es meloju. Kad viņš vēli naktī klupdams krizdams ienāca guļamistabā, es novērsos. Pēc tam mēs vairs tikpat kaļ nesarunājāmies.
Nedēļu vēlāk, kad ēdamtelpā tik tikkol neizcēlās nemieri sakarā ar baumām par zāģu skaidu piejaukumu rauga plāceņiem, mani izsauca uz pārvaldi.