Nogaidīju veselu stundu, līdz mani pieņēma kāds vadošs darbinieks.
— Grobijs?
— Tieši tā, mister Milo.
— Jūs esat paveikuši lielas lietas. Patie-, šām ievērojamas. Skatos, ka jūsu spēju vērtējumos ir tikai četrinieki.
Tas bija Bouena darbs. Viņš pārraudzīja ierakstus personīgajās lietās. Viņam bija! vajadzējis nopūlēties veselus piecus gadus,» lai iekārtotos šajā vietā.
— Pateicos, mister Milo.
— Apsveicami, ļoti apsveicami. Mums, hmļ tuvākajā laikā atbrīvosies viena vieta. Jā-ļ aizvieto kāds no mūsējiem Ziemeļos. Kā redzu, tad viņam darbs vairs nevedas.
Tas jau nebija viņa darbs, bet šī darba fikcija; papīri, kas to šķietami atspoguļoja,! papīri, kurus rūpīgi laboja un papildināja
Bouens. Tikai tagad sāku īsti saprast, cik liela ir «konsu» vara.
— Vai jūs, starp citu, esat kādreiz interesējies par preču realizāciju, Grobij?
— Kāda sagadīšanās, ka jūs to jautājat tieši man, mister Milo, es bez stomīšanās atbildēj u. — Man vienmer bijusi pārliecībā, ka tas ir mans aicinājums. Domāju, ka gūšu šajā nozarē panākumus.
Tā bija diezgan nodrāzta atbilde, un misters Milo uz mani paskatījās skeptiski. Tad saka bombardēt mani ar jautājumiem, un es attiecīgi atgremoju atbildes no «Hlorellas» rokasgrāmatas. Vifiš šīs gudrības bija apguvis pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, es — tikai pirms nedējas. Viņš man nebija pretinieks. Pēc stundas viņš vairs nešaubījās, ka Džordžs Grobijs ir «Hlorellas Proteīna» vienīgā cerība un īstais vīrs, ar ko aizpildīt radušos robu.
Tajā pašā naktī es pastāstīju par šo sarunu savai šūniņai.
— Tas nozīmē Ņujorku, — Bouens pārliecināti sacīja. — Tas nozīmē Ņujorku.
«Tas nozīmē Ketiju,» es domās sev teicu, nespēdams apvaldīt atvieglojuma nopūtu.
Viņš nevērīgi turpināja:
— Tagad iepazīstināšu jūs ar dažiem mūsu darba noslēpumiem, vispirms ar pazīšanās signāliem.
Es tos iegaumēju. Tuvumā — speciāls rokas spiediens. Vidējiem attālumiem — īpašs sauciens. Lielākiem attālumiem — diezgan
asprātīgi šifri avīzēs. Viņš lika man vin-1 grināties pazīšanās zīmju lietošanā un at- j cerēties šifrus no galvas. Tā mēs darbojāmies! līdz vēlai naktij. Dodoties atpakaļ cauri Ma-J zajai Vistiņai, es pēkšņi atcerējos, ka visu 1 dienu netiku redzējis Ereru. Kad bijām iz-ļ nākuši ārā, es apvaicājos, kas ar viņu no-8 ticis.
— Viņš neizturēja, — Bouens vienkārši! atbildēja.
Es klusēju. Šos vārdus «konsi» lietoja kā sava veida mutisku stenogrammu. «Tāds unļ tāds neizturēja.» Tas nozīmēja: «Tāds un tāds vergoja gadiem ilgi PKA labā. Tau-j pīja katru centu. Atteicās no niecīgā algas] pārpalikuma un pat no tām nedaudzajām] izpriecām, ko varētu sev atļauties. Viņš ne-'j apprecējās, un viņam nebija mīļākās, jo tas] varēja apdraudēt konspirāciju. Tad viņu ļ sāka mocīt slepenas šaubas, kuras viņš ne-« uzdrošinājās uzticēt ne mums, ne pats sev. ■ Šaubu un baiļu izjūta pastiprinājās. Tā kļuva 1 aizvien mocošāka, un beidzot viņš padarīja ! sev galu,»
— Erera neizturēja, — es stulbi atkārtoju.!
— Neprātojiet par to daudz, — Bouens 1 skarbi izmeta. — Jūs dosieties uz Ziemeļiem. I Tur jūs gaida darbs.
Jā, tur mani patiešām gaidīja darbs.
10
es braucu uz Ņujorku gandrīz kā cienījams pilsonis — lētā ierēdņa uzvalkā, ar biļeti tūristu raķetes apakšējās kabīnēs. Turīgie Kostarikas patērētāji, kas ceļoja labākajās kabīnēs, jūsmīgi klaigāja par skatu, kas pavērās pa prizmatiskajiem logiem, vai arī noraizējušies skaitīja centus un prātoja, cik daudz no tām izpriecām, kuras piedāvāja Ziemeļu milzenis, viņi varēs sev atļauties.
Apakšējā klāja publika bija daudz pelēcīgāka. un vienkāršāka, taču to nevarēja salīdzināt ar pūli darbaspēka transporta kuģī. Logu šeit trūka, toties pie griestiem mirdzēja elektriskās spuldzes, un ceļotāju rīcībā bija preču automāti un arī spaiņi. Pirms iekāpšanas mūs uzrunāja kāds rūpnīcas apsardzes darbinieks.
— Jūs, puiši, dodaties uz Ziemeļiem, uz teritoriju, kur Kostarikas likumi nav spēkā. Jūs esat nozīmēti labākā darbā. Bet neaiz
mirstiet, ka braucat uz turieni darbā. Un paturiet prātā, ka esat parakstījuši līgumu ur, ka «Hlorellas» prasībām ir pirmtiesības. Tas, kurš iedomājas, ka varēs šo līgumu lauzt, drīz vien pārliecināsies, cik ātri un nevainojami darbojas varas iestādes komerciālu pārkāpumu gadījumos. Bet, ja kādam galvā iešaujas doma vienkārši pazust, lai tikai pamēģina. «Hlorella» maksā Bernsa detektīvu aģentūrai septiņus miljardus dolāru gadā, un Bernss piegādā mums katru bēgli. Mēs, kā redzat, esam sagatavoti un jūs pienācīgi sagaidīsim. Vai viss skaidrs?
Viss bija skaidrs.
— Nu labi, puiši. Kāpiet iekšā, un lai jums labi sokas. Norīkojumus esat saņēmuši. Sveiciens Brodvejai! 1
Raķete nosēdās Montokas kosmodromā bez kādiem starpgadījumiem. Mums vajadzēja sēdēt apakšējā klājā un gaidīt, kamēr izkāps tūristu klases patērētāji ar savām ceļa somām. Pēc tam mums vajadzēja gaidīt, kamēr pārtikas muitas inspektori, kuriem ap piedurknēm bija sarkanbaltās lidostas darbi- i nieku lentes, dedzīgi strīdējās ar mūsu pava- doņiem par atlikušajām pārtikas devām, jo četri pasažieri cejā bija miruši un mūsu pavadoņi, protams, pievākuši viņu Mazās Vistiņas kotletes, lai pārdotu tās melnajā tirgū. Tad mēs atkal sēdējām un gaidījām.
Beidzot pienāca pavēle pulcēties grupās pa piecdesmit. Mēs sastājāmies rindās, un uz mūsu roku locītavām uzspieda iebraukšanas atļaujas zīmes. Tad tāpat grupās soļojām uz apakšzemes dzelzceļu, lai dotos uz pilsētu. Man mazliet laimējās. Mana grupa iekļuva kādā preču vagonā.
Darba biržā mūs sašķiroja un nogādāja tālāk pēc piederības. Visi bija krietni nobijušies, kad uzzināja, ka «Hlorella» pārdevusi divdesmit līgumus koncernam «I. G. Farben» — neviens negrib strādāt urāna raktuvēs, — bet es neuztraucos. Man blakus stāvošais cilvēks drūmi noskatījās, kā sargi nošķir un aizdzen nelaimīgos divdesmit vīrus.
— Apietas kā ar vergiem, — viņš sarūgtināts teica, paraustīdams mani aiz piedurknes. — Tas taču ir noziegums. Vai tu, draugs, tā nedomā? Tas pazemo cilvēka cieņu.
Es uz viņu nikni paskatījos. Tas noteikti bija «konss», skaidrs kā diena. Taču tad atcerējos, ka arī es pagaidām esmu «konss». Brīdi pārliku, vai neizmantot slepeno rokas spiedienu, bet tad nosprie'du, ka nav kur steigties. Viņš varētu būt noderīgs, ja man ievajadzēsies palīdzības, bet, ja es sevi atklāšu pirmais, viņš var izmantot mani.
Mēs devāmies ceļā uz «Hlorellas» barakām, kas atradās Ņujorkas priekšpilsētā Njakā.
Labā saimniecībā nekas neiet zudumā. Zem Ņujorkas, tāpat kā zem ikvienas citas lielpilsētas kanalizācijas tīkla, caurules izbeidzas
daudzos šķirošanas baseinos un krātuvēs. Un es, tāpat kā ikviens pilsonis, zināju, ka divdesmit trīs miljonu iedzīvotāju organiskie atkritumi, ūdens nesti, plūst pa kanalizācijas caurulēm — šīm pilsētas vēnām, ka sāļus neitralizē ar jonu apmaiņas palīdzību, ka atlikušo šķīdumu pārsūknē uz brūnaļģu fermām Longailendā un ka nogulsnes iepilda tankkuģos, lai nogādātu «Hlorellai». To visu es zināju, bet ar savām acīm nekad netiku skatījis.