Mans tagadējais amats saucās «devītās! kategorijas izejvielu ekspeditors». Mans pie-1 nākums bija savienot elastīgās šļūtenes, pa kurām plūda nogulsnes. Pēc pirmās darba dienas es izšķērdēju veselas nedēļas peļņu, lai iegādātos sodrēju filtrus; tie neaizturēja visu smirdoņu, tomēr padarīja uzturēšanos šajā ellē iespējamu.
Trešajā dienā tūlīt pēc maiņas beigām devos uz dušu. To es jau biju .izdomājis iepriekš. Pēc sešu stundu darba pie rezervuāriem, kur nebija neviena pārtikas automāta vienkārši tādēļ, ka šajā gaisā nevarēja ne ēst, ne dzert, ne smēķēt, strādnieki bija tā nodzinušies, ka pa kaklu pa galvu metās prom pēc «Popsi», kraukšķiem un cigaretēm «Starr», un paies vismaz pusstunda, iekams kāds iedomāsies par dušu. Es pats apņēmīgi apspiedu šo tieksmi, kura manī nebija vēl paspējusi iesakņoties tik dziļi kā citos, jo atrados šeit samērā neilgu laiku, un tā man izdevās izmantot dušu gandrīz netraucēti.
Kad ieradās viss bars, es devos pie pārtikas automātiem. Līdzīgos gadījumos vajadzēja tikai domāt ar galvu, un šeit, lūk, izpaudās atšķirība starp reklāmu sacerētāju un ikdienišķu patērētāju. Protams, kā jau pieminēju, manī šie ieradumi vēl >nebija iesakņojušies.
Dušas telpā bez manis atradās vēl viens cilvēks, bet, tā kā bijām tikai divi, mēs viens otram gandrīz nepieskārāmies. Kad es iegāju, viņš pasniedza man ziepes, es iezie- pējos un nostājos zem spēcīgās strūklas no ūdens atjaunošanas tīkla. Biju gandrīz aizmirsis par viņa klātbūtni. Bet, kad atdevu ziepes, jutu, ka viņa trešais pirksts pieskaras manas plaukstas locītavai un rādītāja pirksts velk loku ap manu īkšķi.
— Ai, — es muļķīgi iesaucos un atbildēju ar norunāto zīmi. — Vai jūs esat mans «kon …»?
— Sšš, — viņš nošņāca un aizkaitināts pamāja uz noklausīšanās ierīci, kas karājās pie griestiem. Tad pagrieza man muguru un atkal rūpīgi ieziepējās. Kad viņš iedeva ziepes man, pie tām bija pielipis papīra gabaliņš. Ģērbtuvē es to izžņaudzīju sausu un izklāju uz plaukstas. Tur bija rakstīts:
«Šovakar atļaus atstāt kopmītnes. Dodies uz Metropolitēna muzeju, klasiskās mākslas nodaļu. Piecas minūtes pirms slēgšanas esi pie lielā sievietes torsa.»
Tiklīdz biju apģērbies, pievienojos rindai, kas stāvēja pie pārrauga galda. Nepilnas pusstundas laikā man rokā bija caurlaide ar zīmogu, kas deva tiesības izpalikt no kārtējās vakara pārbaudes. Atgriezos savā guļamvietā, lai savāktu mantas un brīdinātu nāras jauno iemītnieku, ka gulētājs virs manis miegā runā, nodevu savu somu glabātavā un noķēru piepilsētas vilcienu uz Bronks- vilu. Nākamajā stacijā es pārkāpu citā, kas devās ziemeļu virzienā. Pēc tam vēlreiz mainīju vilcienus un beidzot izkāpu pie Šokena augstceltnes. Liekas, neviens man nesekoja. Es jau arī neticēju, ka tas būtu iespējams, tomēr piesardzību aizmirst nedrīkstēja.
Līdz muzeja slēgšanai man vēl bija četras stundas laika.
Es stāvēju vestibilā, kamēr kāds policists, nicīgi nopētījis manu lēto uzvalku, sāka virzīties uz manu pusi. Biju cerējis, ka Estere vai pats Faulers Šokens varētu paiet garām, bet kas to deva!
Es, protams, redzēju daudzas pazīstamas sejas, bet neviens no šiem cilvēkiem nebija tāds, kuram varētu uzticēties. Un, kamēr es nebiju uzzinājis, kas slēpjas aiz nodevības uz «Starrzelius» ledāja, man nebija nekādas vēlēšanās atklāt, ka esmu dzīvs.
Policists uzbrēca:
— Tev laikam Šokena firmai pasūtījums nododams? Baigi daudz naudas, jā?
— Atvainojiet, — es nomurmināju un de vos uz izejas durvju pusi. Es nedomāju, ka viņš sekos man cauri laužu drūzmai, un nebiju maldījies. Izmetos cauri atpūtas zālei kur grupa patērētāju, baudīdami kafita pa raugus, skatījās vieglu mīlestības filmu, kas reklamēja kontraceptīnu, un iespruku dienesta liftā.
— Astoņdesmito, — teicu lifta vadītājam un tūlīt sapratu, ka estnu izdarījis kļūdu.
Lifta vadītāja balss mikrofonā skarbi aizrādīja:
— Jūsu zināšanai, braucēj piektajā kabīnē, dienesta lifts iet tikai līdz septiņdesmitajam stāvam. Ko jums vajag?
— Esmu izsūtāmais, — es izmisis meloju. — Man jāsaņem sūtījums no mistera Šokena kantora. Es viņiem teicu, ka tādu puisi kā es neielaidīs mistera Šokena kantorī. Es viņiem teicu: «Misteram Šokenam droši vien ir vismaz divdesmit piecas sakratāres, kurām man jātiek garām, lai nokļūtu p'ie viņa.» Es teicu …
— Pasta sūtījumu daļa atrodas četrdesmit piektajā stāvā, — lifta vadītājs paskaidroja mazliet laipnāk. — Nostājieties pie durvīm, lai varu jūs redzēt.
Pārvietojos uz norādīto vietu. Darīju to ar nepatiku, bet neredzēju citas izejas. Man šķita, ka mikrofonā atskan klikšķis, bet es par to nebiju pārliecināts. Nekad nebiju redzējis lifta vadītāja telpu, kas atradās tūkstoš pēdu zem manis un kur tika nospiestas pogas, liekot liftiem traukties augšup un lejup pa daudzajām šahtām; tagad es būtu atdevis vesela gada algu, lai varētu tur ielūkoties.
Kādu pusminūti nostāvēju pie kabīnes
durvīm. Tad lifta vadītājs neizteiksmīgā balsī noteica:
— Viss kārtībā. Ejiet atpakaļ liftā. Četrdesmit piektais, pirmais slīdceļš pa kreisi.
Pārējie kabīnes pasažieri mani pētīja kafita apmiglotām, vienaldzīgām acīm, līdz pienāca četrdesmit piektais stāvs. Izkāpu uz kreisā virziena slīdceļa un, pabraukdams garām durvīm ar uzrakstu «Pasta daļa», no-' kļuvu koridora galā, kur slīdceļš izbeidzās. Nevarēju uzreiz atrast kāpnes, bet tā nebija nekāda nelaime, tieši otrādi — jutu vaja- dzību vispirms pamatīgi nolamāties. Vēlreiz lietot liftu neuzdrīkstējos.
Vai jums kādreiz ir gadījies uzkāpt līdz trīsdesmit piektajam stāvam?
Uz beigām gāja pavisam grūti. Ļaunākais nebija tas, ka man sāpēja visas maliņas un ka es zaudēju dārgo laiku, kura man jau tā nebija daudz. Pulkstenis tuvojās desmitiem, un patērētāji, kuru miteklis atradās kāpņu telpās, sāka pulcēties uz naktsguļu. Uzmanījos, cik spēju, un tomēr septiņdesmit ceturtajā stāvā man gandrīz iznāca kautiņš ar trešā pakāpiena iemītnieku, kura kājas izrādījās garākas, nekā biju aprēķinājis.
Laimīgā kārtā augstāk par septiņdesmit astoto stāvu pārnakšņotāji nedrīkstēja uzturēties. Te es jau atrados vadītāju valstībā.
Paslepus žagos uz priekšu pa koridoriem, būdams pilnīgi pārliecināts, ka pirmais cilvēks, ko satikšu, mani vai nu pazīs, vai izmetīs laukā. Bet koridorā sastapu tikai sīkos ierēdņus, un neviens no tiem mani neuzzī- mēja. Tātad laime mani vēl nebija pametusi.
Bet prieki izrādījās pāragri.
Faulera Šokena kabiriets bija aizslēgts.
Ielavījos viņa sekretāres tukšajā istabā un visu labi pārdomāju. Faulers pēc darba parasti spēlēja golfu brīvdabas klubā. Bija jau gan krietni vēls, tomēr nolēmu riskēt — klubs atradās tikai četrus stāvus augstāk.
Godam veicu arī šo posmu. Brīvdabas klubs ir pārsteidzoši iekārtots, par ko nav jābrīnās, jo arī biedru maksa ir pārsteidzoša. Bez golfam, tenisam un citām sporta spēlēm paredzētajiem laukumiem te ir arī «mežs», kas aizņem visu telpas ziemeļu daļu, — daži desmiti ārkārtīgi dabiski atveidotu koku un starp tiem kādas divdesmit atpūtas kabīnes lasīšanai, filmu demonstrēšanai un citām redzes izpriecām.
Golfa laukumā pašreiz notika jaukta dubultspēle. Cik vien neuzkrītoši iespējams, tuvojos spēlētāju sēdekļiem. Viņi ar lielu aizrautību darbojās gar spiedpogām un slēdžiem, tā vadīdami savus spēlētājus — marionetes. Ar smagu sirdi nolasīju rezultātus. Visiem jau bija pāri par deviņdesmit punktiem. Tātad iesācēji. Faulers parasti beidza spēli, nesasniedzis ne astoņdesmit. Skaidrs, ka viņa spēlētāju vidū nebija. Piegājis tuvāk, es tiešām pārliecinājos, ka vīrieši man ir sveši. Mirkli vilcinājos, apdomādams, ko tagad iesākt. Sokens nebija nekur redzams. Iespējams, ka viņš atradās kādā no atpūtas kabīnēm, bet es taču nevarēju tās visas pārmeklēt; pietiktu man ielauzties vienā aizņemtā kabīnē, lai nākamajā brīdī mani izlingotu no šejienes ārā, protams, izņemot gadījumu, ja tur atrastos Faulers.