Līdz manai apziņai nonāca spēlētāju skaļā čala. Viena no meitenēm bija iesitusi bumļ biņu trīspadsmitajā bedrītē un, laimīgi smaiļ dīdama par pārējo komplimentiem, priecājās par uzvaru. Viņa paliecās uz priekšu, lai no-! spiestu slēdzi, kas lika spēlētājiem mario-i netēm atgriezties izejas pozīcijās, un pārkārtoja laukumu nākamajam gājienam. Šajā brīdī paspēju ievērot viņas seju. Tā bija Es-ļ tere, mana sekretāre.
Tas atviegloja stāvokli; Nevarēju īsti aptvert, kā viņa nokļuvusi brīvdabas klubā, taču, kas attiecas uz visu pārējo, tad Estere man bija kā uz delnas. Paslēpos nišā dāmu istabas tuvumā un nebiju gaidījis ilgāk par desmit minūtēm, kad viņa ieradās.
Meitene, protams, noģība. Pukodamies iestiepu viņu kādā no kabīnēm, noliku uz dīvāna un aizvēru durvis.
Atguvusi samaņu, Estere neizpratnē mirkšķināja acis.
— Mič, t viņa izdvesa balsī, kas bija kaut kas vidējs starp čukstu un kliedzienu.
— Es neesmu miris, — pasteidzos izskaidrot, — miris ir kāds cits, tikai viņi mūs samainījuši. Nezinu, kas tie «viņi» tādi ir, taču es esmu dzīvs. Jā, jā, tas patiesi esmu es — Mičels Kurtenejs, jūsu priekšnieks. Varu to pierādīt. Piemēram, atcerieties pagājušā gada Ziemsvētkus, kad jūs bijāt noraizējusies par.. .
— Ticu, ticu, — viņa steidzīgi piebilda. — Ak dievs, Mič… atvainojiet, mister Kurtenej …
— Ir jau labi arī tā, — es sacīju, palaizdams vaļā viņas roku, kuru biju masējis, un viņa uzslējās sēdus, lai labāk varētu redzēt mani.
— Bet tagad klausieties, — es steidzīgi turpināju. — Dzīvs gan esmu, taču mans stāvoklis ir visai neapskaužams. Man katrā ziņā jāsatiek Faulers Šokens. Vai jūs man varat izkārtot šo satikšanos un pēc iespējas ātrāk?
— Ak! — Viņa norija siekalas un atgū- damās pasniedzās pēc cigaretes. Arī es automātiski aizsmēķēju «Starr».
— Tas nav iespējams, Mič. Misters Šokens atrodas uz Mēness. Tas ir liels noslēpums, bet domāju, ka jums varu to uzticēt. Šim ceļojumam ir kaut kāds sakars ar Venēras projektu. Kad jūs nogalināja — jūs jau saprotat, ko gribu teikt, — viņš jūsu vietā nozīmēja misteru Ranstedu, bet tad sākās visādas neveiksmes, un viņš nolēma pārņemt projektu savās rokās. Es iedevu viņam visas jūsu piezīmes. Cik saprotu, vienā no tām bija kaut kas par Mēnesi, un jau pagājušas vairākas dienas, kopš viņš aizlidojis.
— Nolādēts! — es iesaucos. — Kuru tad viņš atstāja savā vietā? Harviju Bruneru? Vai jūs varētu . . .
Estere purināja galvu.
— Nē, Mič, ne misteru Bruneru. Misteru Ranstedu. Misters Šokens ārkārtīgi steidzās, un, izņemot misteru Ranstedu, nebija neviena, kas varētu pārņemt vadību. Ja vēlaties, es viņu tūlīt sameklēšu.
— Tikai ne to, — es teicu. Palūkojos savā pulkstenī un novaidējos. Bija pēdējais laiks doties uz Metropolitēnu.
— Paklausieties, — es teicu, — man ir jāiet. Bet nesakiet nevienam ne vārda. Skaidrs? Izdomāšu, ko darīt, un tad jums piezvanīšu. Un norunāsim tā — kad es zvanīšu, teikšu, ka esmu jūsu mātes ārsts… kā viņu sauca? Liekas, misters Galants. Tad mēs norunāsim, kur satikties un kā rīkoties tālāk. Es taču varu uz jums paļauties, Ester, vai ne?
— Protams, Mič! — viņa sacīja, elpai uztraukumā aizraujoties.
— Jauki, — es uzslavēju. — Bet tagad jums vajadzēs novest mani lejā ar liftu. Kāpšanai man nav vairs laika, un, ja mani notvertu šeit, var iznākt nepatikšanas… — Es aprāvos un paraudzījos viņā. — Starp citu, ko tad jūs te darāt?
Estere nosarka.
— Jūs taču zināt, kā tas notiek, — viņa
skumji paskaidroja. — Kad jūs pazudāt, es paliku bez darba. Pārējiem nodaļu vadītājiem jau bija sekretāres, un vienkārša patērētāja dzīvi es vairs nespēju dzīvot, turklāt jāmaksā arī parādi. Tad…,šeit radās vakanta vieta un …
— Ak jā, — es nopūtos. Ceru, ka mana seja palika vienaldzīga. Es ļoti centos neko neizrādīt. «Kaut tu būtu trīsreiz nolādēts, Ransted!» es klusībā sodījos, iedomādamies Esteres māti un jauno vīrieti, kurš, iespējams, reiz viņu apprecēs, un neciešamo netaisnību, kuru pastrādājis šis Ransteds, sagrābdams savās rokās varu un izpostīdams dzīvi ne tikai vadošajiem darbiniekiem piemēram, man, — bet arī mazākajiem gariņiem, — piemēram, Esterei, — un degradējot mūs līdz vienkārša patērētāja līmenim.
— Neraizējieties, Ester, — es maigi teicu.
— Esmu jums daudz pateicības parādā. Ticiet man, jums tas nebūs jāatgādina. Jūsu pūles tiks bagātīgi atlīdzinātas.
Es jau zināju, kā to izdarīt. Daudzas meitenes, kuras noslēgušas tā saucamo «ZZ līgumu», prot izvairīties no tā automātiskas ; atjaunošanas vai no algas pazemināšanas. Par līguma laušanu pirms noteiktā termiņa jāmaksā šausmīga summa, tā ka šis ceļš atkrita. Bet dažām meitenēm, kas nostrādājušas vienu gadu pēc līguma, izdodas iekārtoties pie kāda vadoša darbinieka par personīgajām ^ sekretārēm. Un es biju pietiekami augstu stāvoša persona, lai kāds nodaļas vadītājs vai biroja priekšnieks nerēķinātos ar manu ieteikumu vai izturētos slikti pret Esteri.
Dienesta lietās es neatzīstu sentimentalitāti, bet, kā jūs redzat, personīgajās attiel čībās esmu ārkārtīgi jūtīgs.
Estere man iespieda saujā dažus dolārus,® tā ka varēju braukt ar kebu un ierados Met-ļ ropolitēnā pat pirms noteiktā laika. Lai gan biju samaksājis keba vadītājam jau iepriekš," man izkāpjot, viņš atļāvās dažas kodīgas pieļ zīmes par patērētājiem, kuri dzīvojot pāri saviem līdzekļiem. Ja manu prātu šajā brīdī] nebūtu nodarbinājuši svarīgāki jautājumi, esj būtu viņam pamatīgi sadevis.
Metropolitēna muzejs man vienmēr bijis] mīļš. Reliģija mani nespēj aizraut, iespējams/ tādēļ, ka Tontons to izmanto savā reklāmā, bet, aplūkojot vecos, dižos meistarus, es vien-ļ mēr izjūtu dvēseles pacilātību un apskaidrību.! Kā jau teicu, biju ieradies mazliet agrāk parj noteikto laiku. Sos mirkļus izmantoju, laifl klusuciešot aplūkotu Džordža Vašingtona;» ITilla, reklāmas tēva, krūšutēlu, un pirmo® reizi kopš tās pēcpusdienas uz Dienvidpola® atkal jutu, ka esmu cilvēks.
Precīzi piecas minūtes pirms pusnakts esjļ stāvēju lielā sievietes torsa priekšā — ka-« talogā tas ir atzīmēts kā vēlīnā perioda darbs I ar trīsdesmit piekto numuru, «Sapņotāja pieļ āliņģa», — kacl izdzirdēju koridorā kādu I svilpojam. Melodija bija nenozīmīga, bet tajā nemitīgi atkārtojās viens no «konsu» pazīšanās signāliem, kurus biju iemācījies paslēptuvē zem Mazās Vistiņas.
Pagriezis galvu, redzēju, ka garām aizsoļo kāda no muzeja darbiniecēm. Nākamajā mirklī viņa atskatījās un man uzsmaidīja.
Nejaušam novērotājam tas liktos tikai visparastākais sievietes un vīrieša iepazīšanās veids. Saņēmu viņu aiz elkoņa un jutu, ka viņas pirksti, pieskardamies manai locītavai, noraida šifrētu ziņojumu: «Nerunā — kad — aiziešu — dodies — uz — zāles — galu — apsēdies —gaidi.»
Es pamāju ar galvu. Viņa aizveda mani līdz kādām ar plastmasas paneli klātām durvīm, atgrūda tās vajā un pamāja, lai eju iekšā. Es iegāju.