Vienkāršos krēslos sēdēja desmit, piecpadsmit patērētāji un klausījās lekciju, ko viņiem lasīja kāds cits pavecs patērētājs ar mazu kazas bārdiņu. Zāles galā atradu brīvu vietu un apsēdos. Neviens man nepievērsa uzmanību.
Lektors stāstīja par kāda sevišķi garlaicīga pirmsreklāmas perioda sasniegumiem. Klausījos ar vienu ausi, mēģinādams saskatīt kādu līdzību dažādajos tipos, kas sēdēja visapkārt. Biju pilnīgi pārliecināts, ka tie visi ir «konsi», jo vai gan citādi es būtu aicināts šurp! Taču ārējās pazīmes, pēc kurām parasti pazīst apslēptu fanātiķi, nevienā no tiem nebija samanāmas. Visi likās ikdienišķi patērētāji ar iekritušām sejām, kādas izveidojas
pēc ilgstošas sojas desiņu un rauga plāceņu lietošanas. Uz ielas es neatskatīdamies būtu pagājis garām jebkuram no viņiem. Taču tagad es atrados Ņujorkā, un Bouens bija licis noprast, ka «konsi», ar kuriem te sa- stapšos, būs no diezgan augstiem plauktiem, sava veida trocki un tomi peini.
To nedrīkstēja aizmirst. Kad izkulšos no šīs ķezas, kad sastapšos ar Fauleru Sokenu un atkal kļūšu par to, kas biju, varēšu uzspert gaisā visu šo riebīgo organizāciju, ja vien tagad rīkošos ar prātu. Vēlreiz rūpīgi nopētīju visus, kas atradās šajā telpā, mēģinādams iegaumēt katru seju. Gribēju viņus nekļūdīgi pazīt, ja gadītos vēlreiz sastapties.
Acīmredzot bija dota kāda slepena zīme, kuru es nepamanīju. Runātājs aprāvās pusvārdā, pirmajā rindā piecēlās paresns vīrs ar kazas bārdiņu.
— Pietiek, — viņš ikdienišķā balsī paziņoja. — Visi ir ieradušies, un nav ko velti šķiest laiku. Mēs cīnāmies pret jebkuru izšķērdību, un tieši šī iemesla dēļ arī esam sapulcējušies. — Neiecietīga kustība lika apklust smiekliņiem, kas šur tur ieskanējās.
— Tikai bez trokšņa, — viņš brīdināja, — un bez uzvārdiem. Šajā sapulcē mēs lietosim numurus. Es esmu «Pirmais», jūs — «Otrais», — viņš norādīja uz blakus sēdētāju,
— un tā tālāk, līdz pēdējam sēdeklim. Skaidrs? Nu tad klausieties tagad uzmanīgi! Aicinājām jūs šurpu tādēļ, ka visi esat iesācēji. Tagad jūs būsiet lielas apvienības locekļi. Šeit, Ņujorkā, atrodas mūsu organizācijas Vispasaules operatīvais centrs. Augstāku orgānu vairs nav. Ikviens no jums ir izraudzīts kādas sevišķas īpašības dēļ. Kāda tā ir, to jūs paši zināt vislabāk. Šonakt jūs saņemsiet uzdevumus. Bet pirms tam gribu jūs brīdināt. Mēs viens otru nepazīstam. Jums visiem ir lieliskas rekomendācijas no jūsu šūniņām, bet dažkārt mūsu ierindas ļaudis pārāk aizraujas. Ja viņi būtu kļūdījušies… Nu, jūs jau paši saprotat, vai ne?
Visi pamāja. Es arī, taču visa mana uzmanība bija pievērsta resnītim ar kazas bārdiņu, kura ģīmi es nekādā ziņā nedrīkstēju aizmirst. Visus izsauca pēc numuriem, cits pēc cita iesācēji piecēlās, īsu brīdi apspriedās ar kazas bārdiņu un tad pa pāriem vai trijatā atstāja telpu, lai dotos pildīt saņemtos uzdevumus. Es biju gandrīz beidzamais. Bez manis te vēl sēdēja tikai šķielace meitene ar spilgti oranžiem matiem.
— Bet tagad jūs abi, — vīrs ar kazas bārdiņu teica. — Jūs strādāsiet kopā, tā ka varu jūs iepazīstināt. Grobij, šī ir Korvina. Grobiju varētu saukt par literātu. Sīlija ir māksliniece.
— Lai iet, — meitene piekrita, aizsmēķēdama jaunu cigareti «Starr» pie vēl kvēlojoša gala, kas iezaigojās fosforizētā gaismā. Lielisks patērētājas tips, ja vien šie fanātiķi nebūtu viņu samaitājuši. Pamanīju, ka viņa pat smēķēdama gremo košļājamo gumiju.
— Mēs sastrādāsimies, es apgalvoju.
— Protams, — noteica kazas bārdiņa.! — Jums tas būs jādara. Jūs paši saprotat, Grobij, ka, lai dotu jums iespēju sevi parā-ļ dīt, mums vajadzēs jūs iepazīstināt ar daudziem materiāliem, kuri nav domāti publicēšanai rīta avīzēs. Ja jūs, zinot visus! noslēpumus, nestrādāsiet mūsu labā, Grobij, —| viņš laipni turpināja, — mums vajadzēs ķer- , ties pie citiem līdzekļiem. — Viņš viegli pieklaudzināja pie galda mazu pudelīti ar kādu bezkrāsainu šķidrumu. Mana balss atbildot bija vēl klusāka par šo sīko troksni: — Jā, ser, — es teicu, jo zināju, kādi šķidrumi mēdzi atrasties šādās pudelītēs.
Veicamais darbs izrādījās gaužām vien-| kāršs. Kad šajā telpā bija pavadītas trīs safj sprindzinājuma pilnas stundas, es ieminējos, ka man būtu laiks doties atpakaļ uz bara-j kām, jo citādi varu nokavēt rīta pārbaudi un \ tad būs jāmaksā pamatīgs sods. Man atļāva iet.
Rīta pārbaudē es tomēr nenokļuvu. Kad ,ļ iznācu no muzeja, pār pilsētu blāzmoja brī-j nišķīga pavasara ausma, un es — par spīti vi- ļ sam — jutos gluži apmierināts ar dzīvi. Pēk- : šņi no miglas iznira kāds stāvs un ielūkojās ļ man sejā. Pazinu ņirdzīgo keba vadītāju,'] kurš vakarā bija mani atvedis šurp. — Labrīt, ! mister Kurtenej! — viņš mundri sveicināja,! un tajā pašā mirklī man uz galvas uzgāzās fl obelisks no muzeja skvēra vai kaut kas tikpat masīvs.
II
nekas, pēc pāris minūtēm būs augšā, — dzirdēju kādu balsi sakām.
— Vai viņš jau sagatavots Hedijai?
— Mīļais dievs, protams, ne!
— Es tikai pajautāju.
— Tev taču tas jāzina. Vispirms tie kārtīgi jāsazājo ar amfetamīnu, plazmīnu, bet dažreiz ar meganīta niacīnu. Tikai tad tie ir sagatavoti. Hedijai nepatīk, ja tie zaudē samaņu, tad viņa dusmojas.
Atskanēja nervozi, ļauni smiekli.
— Paldies dievam, — es nopūtos, atvēris acis, jo tāda pelēkuma griesti, kādus es redzēju, mēdza būt tikai reklāmu aģentūru konferenču telpās. Tātad biju drošībā, laimīgi nokļuvis Faulera Šokena asociācijas darbinieku rokās. Jeb varbūt es maldījos? Es nepazinu seju, kas noliecās pār mani.
— Kādēļ tu rādi tik apmierinātu ģīmi, Kurtenej? tā apvaicājās. — Vai tad nezini, kur atrodies?
Nu vairs nebija grūti uzminēt.
— Pie Tontona, — es iegārdzos.
— Pilnīgi pareizi.
Pamēģināju pakustināt rokas un kājas, bet locekli neklausīja. Tātad biju vai nu sazāļots, vai iebāzts plastikāta apvalkā.
—- Paklausieties, — es teicu pavisam savaldīgi, — nezinu, kas jums īsti padomā, bet ieteiktu jums šo spēlīti izbeigt. Acīmredzot esmu nolaupīts aiz komerciāliem iemesliem. Un jums atliek mani vai nu nogalināt, vai atbrīvot. Ja jūs nogalināsiet mani bez iepriekšējā brīdinājuma, jums pašiem draud cereb- rīns, tā ka tas atkrīt. Jums tikpat vajadzēs mani atbrīvot, tāpēc iesaku to darīt tūlīt.
— Nogalināt tevi, Kurtenej? — seja savilkās ņirdzīgā izbrīnā. — Kā gan mēs to varētu izdarīt? Tu taču jau esi miris. Katrs to zina. Aizgājis bojā uz «Starrzelius» ledāja, vai tad pats vairs neatceries?
Veltīgi mēģināju atbrīvoties.
— Jums piededzinās smadzenes, — es kliedzu. — Vai jūs patiešām esat traki? Kurš cilvēks grib, lai tam piededzina smadzenes!
Vīrs vienaldzīgi atbildēja: 1 Tu vēl redzēsi brīnumus. — Un tajā pašā brīdī, pievērsies kādam citam, izmeta:
— Pasakiet Hedijai, ka viņš drīz būs sagatavots. — Manīju, ka man blakus kaut kas tiek darīts, tad atskanēja sauss klikšķis un mani uzrāva sēdus. Sajūtot velkošu spiedienu locītavās, sapratu, ka atrodos plēves apvalkā un ka jātaupa spēki. Nebija jēgas cīnīties.
Iedūcās signāls, un kāda balss man bargi uzsauca:
— Tagad, Kurtenej, pievaldi muti! Misters Tontons nāk.