Tontons ietenterēja galīgi piedzēries. Viņš bija tāds pats, kādu biju to no tālienes redzējis neskaitāmos banketos: skaļš, masīvs, bezgaumīgi ģērbies un piedzēries.
Kājas plati iepletis, rokas gurnos iespiedis un viegli grīļodamies, viņš mani vērīgi aplūkoja.
— Kurtenej, — viņš sēca, — slikti, slikti. Tu būtu varējis tikt dzīvē tālu, ja nebūtu sapinies ar šo blēdīgo, nelietīgo Šokenu. Ļoti
slikti.
Viņš bija piedzēries, viņš apkaunoja visu mūsu profesiju, uz viņu gūlās atbildība par neskaitāmiem noziegumiem, tomēr manā balsī neviļus ieskanējās cieņa, kādu pelnījis uzņēmīgs cilvēks.
— Ser, — es mierīgi teicu. — Šeit, acīm redzot, noticis pārpratums. Tontona asociācijai taču nav ne mazākā pamata ķerties pie komercslepkavības, vai nav tiesa?
— Nē, — viņš sakniebtām lūpām izgrūda, visu laiku viegli grīļodamies. — No likuma viedokļa pamata nav. Izdzimtenis Šokens tikai iespiedies manā darba laukā, apvārdojis manus senatorus, piekukuļojis manus lieciniekus un nolaupījis man Venēru! — Pēdējos vārdus viņš gandrīz izkliedza. Pēc tam normālā balsī turpināja: — Nē, nē, nekāda pamata mums nav. Šokens ir pārāk piesardzīgs, lai nogalinātu kādu no maniem cilvēkiem. Viltīgais Šokens, svētulīgais Šokens,! nolādētais Šokens! — viņš dziedošā balsī! skandēja.
Stiklainās acis stingi vērās manī. — Ak tu, izdzimteni! — viņš piepeši ieaurojās
— No viszemiskākajām, riebīgākajām, nego-i dīgākajām blēdībām, kādas jebkad esmu ? pieredzējis, tavējā bija visnejaukākā. Es, —m viņš dauzīja sev pa krūtīm, uz mirkli gan-* drīz zaudēdams līdzsvaru, — es biju izplā-fl nojis nevainojamu komercslepkavību, bet tu| aizmuki krūmos kā pārbiedēta žurka. Tu aiz-B laidies lapās kā trusis, draņķis tāds!
— Ser, — es izmisis taisnojos, — nudien nesaprotu, par ko jūs runājat.
Man iešāvās prātā, ka nu laikam sākušas! izpausties gadiem ilgās žūpošanas sekas. Tā runāt varēja tikai plānprātiņš.
Tontons dzīrās apsēsties, un viens no vīriem vēl laikā 'paspēja pagrūst krēslu zemi viņa milzīgā rumpja. Paplētis rokas izteiksmīgā žestā, viņš sacīja:
— Kurtenej, būtībā es esmu mākslinieks.!
Man gandrīz automātiski paspruka vārdi:!
— Protams, mister… — Gribēju jau teikt:! «Šoken.» Nosacījuma reflekss bija labi no-! stiprinājies. — Protams, mister Tonton.
— Būtībā, — viņš domīgi atkārtoja, — būtībā esmu mākslinieks. Sapņotājs. Fantasts.!
Viņa vārdi izraisīja manī -baismīgu div-ļ kārša tēla vīziju. Man pēkšņi šķita, ka krēslā sēd Šokens, nevis viņa pretinieks Tontons, kurš bija pret visu to, par ko cīnījās Šokens.
— Man vajadzīga Venēra, un es to dabūšu, Kurtenej. Šokens man to nozaga, bet es to atkal atgūšu. Par Paulera Šokena izdarībām ar Venēras kolonizācijas projektu jau kaķim jāsmej. Neviena Šokena asociācijai būvētā raķete nepacelsies gaisā, kaut arī man vajadzētu uzpirkt visus viņa padotos un nogalināt visus nodaļu vadītājus, jo būtībā es esmu mākslinieks.
— Mister Tonton, — es, cik vien iespējams mierīgi, iebildu, — jūs nevarēsiet tik vienkārši nogalināt visus nodaļu vadītājus. Jums piededzinās smadzenes. Sodīs, iešļir- cinot cerebrīnu. Jūs neatradīsiet nevienu cilvēku, kurš jūsu dēļ uzņemsies tādu risku. Neviens negribēs divdesmit gadus ciest elles mokas!
Bet viņš tikai sapņaini turpināja: — Es taču sadabūju helikoptera mehāniķi, kas bija gatavs nospiest tevi kā blakti! Es taču pierunāju klaidoni bezdarbnieku nokniebt tevi caur tavas istabas logu, vai ne? Diemžēl ne vienam, ne otram tas neizdevās. Bet pēc tam tu man sajauci pēdas, «izlaizdams garu» uz ledāja.
Es klusēju. «Gara izlaišana» uz ledāja nebija mana ideja. Dievs vien zina, kam bija ievajadzējies, lai Ransteds mani apdullina, nodod vervētājiem un atstāj manā vietā uz ledāja kāda svešinieka līķi.
— Tev gandriz izdevās izbēgt, — Tontons! domīgi konstatēja. — Ja mums nebūtu pali- 9 dzējuši daži mazi, bet uzticami gari, piemē-J ram, keba vadītājs un vēl citi, mēs nekad ne-1 būtu tevi noķēruši. Bet mēs darbojamies pēc I pārbaudītiem paņēmieniem, Kurtenej. Daž-1 kārt tie ir labāki, dažkārt sliktāki, bet liktenis 1 man lēmis būt par sapņotāju un fantastu. Mākslinieka dižums slēpjas vienkāršībā, Kur-! tenej. Tu man saki: «Neviens negrib, lai vi-1 ņam piededzina smadzenes.» Tā var teikt tika viduvējs cilvēks. Bet es saku: «Sameklējiet tādu, kurš grib, lai viņam piededzina smadzenes, un izmantojiet to.» Un tādēļ esmu liels cilvēks.
— Grib, lai piededzina smadzenes, — ea apmulsis murmināju. — Grib, lai piededzina, smadzenes…
— Paskaidro, — Tontons pavēlēja kādam palīgam. — Gribu, lai viņš saprastu, ka mēsl nejokojam.
Viens no viņiem lietišķi iesāka: — Viss] atkarīgs no iedzīvotājiem, Kurtenej. Vai esat] dzirdējis par Albertu Fišu?
— Nē.
-— Fišs bija reta paradība civilizācijas rītausmā, saprāta laikmeta sākumā — ap tūk- 1 stoš deviņi simti divdesmito gadu. Viņš dur-J stīja sevi ar adatām, dedzināja ar spirtā sa-jl mērcētiem vates kušķiem, šaustīja savu i miesu, jo mocības sagādāja viņam bauclu. i Varu derēt, ka smadzeņu piededzināšana vi- 9 ņam būtu patikusi. Viņš to izjustu kā svētlaimi, ja divdesmit gadus no vietas varētu ciest mokas. Tas būtu viņa sapņa piepildījums.
Tajos laikos bija tikai viens Alberts Fišs. Ir nepieciešama ārkārtīgu spaidu un saspīlējuma atmosfēra, lai" tāds Alberts Fišs varētu rasties. Un būtu muļķīgi sagaidīt, ka pie tik zema iedzīvotāju skaita un blīvuma — toreiz pasaulē bija tikai nepilni trīs miljardi iedzīvotāju — varētu rasties vairāki Alberti 1 Fiši. Mūsdienās, kad iedzīvotāju skaits stipri pieaudzis, apkārt klīst daudzi Alberti Fiši. Tie tikai jāatrod. Un Tontona asociācijas nepārspējamie izlūkošanas orgāni ir sameklējuši vairākus. Parasti tie nonāk slimnīcās, dažkārt visai dīvainā stāvoklī. Šādi cilvēki ar vislielāko prieku uzņemas pastrādāt noziegumu. Viņi grib izbaudīt soda tīksmi. Tādi kā tu apgalvo, ka neesot iespējams sa- ļ līgt slepkavas, jo tie baidoties no soda. Bet misters Tontons tikko pierādīja, ka to var iz- ļ darīt, ja atrod kādu, kuram soda izciešana sagādā baudu. Turklāt visinteresantākais ir tas, ka tie, kuri paši labprāt izjūt sāpes, loti labprāt nodara tās arī citiem. Piemēram, tev.
Tas viss skanēja tik ticami, ka asinis stinga dzīslās. Mūsu paaudzei gan vajadzēja būt pieradušai pie brīnumiem. Radio un televī- » zija katru dienu ziņo kā par neiedomājamas varonības, tā neizsakāmas nežēlības gadījumiem. Zināju no vēstures, ka senāk nav pazinuši ne tādu drosmi, ne tādu samaitātību. Man tas bija licies dīvaini. Mūsu dienās
dzīvo tādi cilvēki kā Malone, kurš sešus gadus no vietas klusiņām raka pazemes eju, lai kādā svētdienas rītā uzspridzinātu bankas ēku Ņudžersijā. Un tikai tāpēc vien, ka reiz kāds no Brinka policistiem satiksmes regulētājiem bija viņu nokaitinājis. Bet, no otras puses, mums ir arī tādi kā Džeimss Revirs, kas parādīja lielu varonību, avarējot «Baltajam mākonim». Kautrīgais, trauslais tūristu klases stjuarts iznesa uz saviem pleciem septiņdesmit sešus pasažierus, atkal un atkal atgriezdamies liesmās, kaut gan pats bija apdedzis līdz kaulam, zaudējis acu gaismu un taustījās uz priekšu starp nokaltušajiem lidmašīnu sēdekļiem tikai ar roku stumbeņu palīdzību.
Tontonam bija taisnība. Ja vien ir pietiekami daudz cilvēku, vienmēr varēs atrast tādus, kuri spēs un gribēs izpildīt ikkatru uzdoto pienākumu. Tontons bija mākslinieks. Viņš saprata šo vienkāršo patiesību un prata to izmantot. Tas nozīmēja, ka manas stundas ir skaitītas.