«Ketija,» es domāju, «mana Ketija.»
Manas pārdomas pārtrauca Tontona pie- smakusī balss.
— Vai beidzot esi visu aptvēris? — viņš jautāja. — Visā pilnībā? Līdz galam? Līdz pamatiem? Tad sapratīsi arī pašu galveno — Venērai atkal jākļūst par manu īpašumu. Un tagad sākumam pastāsti visu, ko zini par Šokena aģentūru. Visus tās mazos noslēpumus, vārīgās vietas, visu līdz pēdējam sī- kūmam — kādi darbinieki uzpērkami, kādi asignējumi piešķirti, kādi tai sakari Vašingtonā … tu taču zini, ko man vajag.
Man tikpat bija beigas, un zaudēt neko vairs nevarēju.
— Nē, — es atbildēju.
Viens no Tontona vīriem strupi noteica: — Tagad viņš ir gatavs sastapties ar Hediju. — Tad piecēlās un izgāja no istabas.
Tontons pagriezās pret mani.
— Tu esi studējis seno laiku vēsturi, Kurtenej. Zila de Rē vārds tev droši vien nav svešs. — Tas nebija man svešs, un mani pārņēma tāda sajūta, it kā galvā būtu uzmaukta pieguļoša tērauda ķivere, kura pamazām sažņaudzas arvien ciešāk. — Visā seno laiku periodā, kopā ņemot, dzīvojuši apmēram pieci miljardi cilvēku, — Tontons piezīmēja. — Bet visu šo piecu miljardu vidū radās tikai viens Zils de Rē, kuru tu varbūt dēvē par Zilbārdi. Tagad mums ir vairāki tādi, un mēs varam izvēlēties. Sevišķi svarīgu uzdevumu veikšanai esmu izraudzījis Hediju. Tu pats redzēsi, kādēļ.
Durvis atvērās, un tajās parādījās bāla, slimīga izskata meitene ar blondiem, taisniem matiem. Viņa muļķīgi smaidīja. Viņai bija plānas, bezkrāsainas lūpas. Vienā rokā viņa turēja plastmasas šļirci ar apmēram sešas collas garu adatu.
Paskatījos viņai acīs un sāku nelabā balsī kliegt. Kliedzu tik ilgi, kamēr viņu aizveda un aizvēra durvis. Mana pretestiba bija salauzta.
— Tonton, — es beidzot izdvesu. — Lūdzu . ..
Viņš ērti atlaidās krēslā un teica:"
— Nu, klāj vaļā!
Es mēģināju, bet nevarēju. Balss saites nedarbojās, atmiņa bija zudusi. Nespēju pat atcerēties, vai strādāju firmā «Faulers Šokens» jeb «Šokens Faulers».
Beidzot Tontons piecēlās un noteica:
— Mēs tevi mazliet atdzesēsim, Kurtenej, lai vari atjēgties. Man pašam arī jāiedzer kāda lāse. — Viņš nevilšus nodrebinājās, tad pasmaidīja: — Apdomā visu labi, — viņš nomurmināja un, viegli grīļodamies, izgāja.
Divi vīri aizstiepa mani no pratināšanas telpas cauri garam koridoram uz mazu ka- būzi ar ļoti pamatīgām durvīm. Šķita, ka augstāko priekšnieku pasaulē iestājusies nakts. Visas telpas, kurām devāmies garām, bija tukšas, gaisma izdzēsta, un tikai koridora galā pie galdiņa žāvājās vientuļš dežurants.
Es nedroši ievaicājos vīriem, kas mani veda:
— Vai jūs nenoņemtu apvalku? Notašķīšos no galvas līdz kājām, ja netikšu no tā ārā.
— Tāda rīkojuma nav, — viens skarbi atbildēja. Tad viņi aizcirta un aizslēdza smagās durvis.
Sāku vāļāties pa kabūža grīdu, cerēdams
uzvelties virsū kādam asumam un pārplēst plēvi, bet nekā tamlīdzīga neatradu. Kad labu laiku biju locījies kā tārps un daudzas reizes sāpīgi kritis, pārliecinājos, ka piecelties kājās man neizdosies. Durvju rokturis, uz kuru biju raudzījies ar vāju cerības stariņu, tikpat labi varēja atrasties miljoniem kilometru tālu.
Mičels Kurtenejs — reklāmas aģentūras darbinieks! Mičels Kurtenejs — Venēras nodaļas vadītājs! Mičels Kurtenejs. — varbūtējais «konsu» iznīcinātājs! Mičels Kurtenejs, kurš nu vāļājās pa grīdu visnegodīgākajā, visapšaubāmākajā reklāmu aģentūrā, kāda jebkad aptraipījusi šīs profesijas godu, un kuru nākotnē gaidīja tikai nodevība un, ja laimēsies, žēlīgā nāve. Bet Ketija to nekad neuzzinās. Viņa domās, ka esmu gājis bojā uz ledāja, nemākulīgi darbodamies ap bateriju, kuru man vispār nevajadzēja aiztikt…
Ārpusē kāds ilgi grabinājās ap slēdzeni. Tie atnākuši man pakal.
Taču, kad durvis atvērās, es, uz grīdas gulēdams, redzēju nevis biksēs ieģērbtu kāju mežu, bet divus neilona zeķēs ietērptus stilbus — tievus kā skali.
—< Es mīlu tevi, — čukstēja dīvaina, nedzīva sievietes balss. —* Man lika gaidīt, bet es to nespēju.
Tā bija Hedija ar visu adatu.
Mēģināju saukt palīgā, bet, kad viņa gai- lējošām acīm notupās man blakus, sauciens aizķērās rīklē. Likās, it kā telpā pēkšņi būtu kļuvis par desmit grādiem aukstāks. Viņai aizspieda man muti ar savām bezkrāsainajām ; lūpām; tās kvēloja kā nokaitēta dzelzs. Pēkšņi man šķita, ka man kāds norautu sejas un galvas kreiso pusi. Sī sajūta ilga tikai da-ļ žas sekundes, manas acis aizplīvuroja sarkana migla, un es zaudēju samaņu.
— Mosties, — nedzīvā balss pavēlēja. — Es tevi mīlu. Mosties!
Manu labo elkoni ķēra zibens, es atguvu samaņu un strauji atrāvu roku. Mana roka] kustējās .. .
Roka kustējās.
Bālās lūpas atkal meklēja manējās, un] adata atkal iedūrās manā žoklī, meklēdamaJ un arī atrazdama sejas trijzaru nervu. Esi turējos pretī sarkanajai miglai, kas drau-j dēja mani aprīt. Roka bija kustējusies. Tā-i tad Hedija bija pārdūrusi apvalka plāno! plēvi un tagad es to varēju pārplēst. Sekoja] jauns dūriens, un šoreiz sāpes ietriecās manā \ labajā rokā. Spējā rāvienā to atbrīvoju.
Cik varu atcerēties, satvēru Mediju aiz spranda un žņaudzu. Bet es par to neesmu īsti pārliecināts. Un arī negribu būt pāriie-ļ cināts. Taču pēc piecām minūtēm viņa un viņas mīlestība beidza eksistēt. Es rāvu un ! plēsu apvalka plēvi, ar mokām kustinādams] sastingušos locekļus, un pamazām slējos kājās.
No gaiteņa dežuranta es nebaidījos. Ja viņš nebija paklausījis maniem palīgā san-; cieniem, tad viņš nenāks arī tagad. Izgāju
no kabūža un redzēju sargu guļam ar seju uz galda. Kad es pārliecos pār viņu, pamanīju starp divām vecīgā pakauša dzīslām sarecējušas asinis. Ar vienu dūrienu iegarenajās smadzenēs bija pieticis, lai Hedija viņu nonāvētu. Tas liecināja, 'ka viņas zināšanas nervu sistēmas anatomijā bijušas patiešām lieliskas.
Sargam bija klāt pistole, taču, mirkli vilcinājies, nolēmu to neņemt. Viņa kabatās atradās daži dolāri, kas varēja būt man daudz noderīgāki. Pēc tam steidzīgi izgāju kāpņu telpā. Galda pulkstenis tajā brīdī rādīja seši un piecas minūtes.
Es jau zināju, kāda ir sajūta, dodoties pa kāpnēm augšup. Tagad dabūju izbaudīt kāpšanu lejup. Ja sirds ir kārtībā, tad starp iešanu augšā un kāpšanu lejā nekādas lielas atšķirības nav. Man tagadējā stāvoklī pagāja savas trīsdesmit minūtes, līdz no augstāko priekšnieku teritorijas nokļuvu apdzīvotajās kāpņu telpās zemākajos stāvos. Te īdzīgi patērētāji pēc naktsguļas jau posās ceļā uz darbu. Vairākās vietās risinājās niknas dūru cīņas, un reiz redzēju pamirdzam pat nažu asmeņus. Ļaudis, kas pavadīja naktis Tontona aģentūras kāpņu telpās, bija nožēlojami, skrandaini salašņas, kurus Šokena augstceltnes kāpņu telpās nemaz nelaistu iekšā. Bet man tas šoreiz nāca tikai par labu. Neviens man nepievērsa nekādu uzmanību, kad gāju garām savās netīrajās drēbēs, ar skaidri saredzamu svaigu brūci
sejā. Tikai paris ielasmeitu uzsvilpa, bet tas bija viss. Ja es būtu pagadījies pa rokai ļaudīm, kurus var sastapt tādos vecos, līdz pēdējam nodzīvotos graustos kā Amerikas Radio korporācijas vai «Empire State» ēkas, tie būtu mani pamatīgi apstrādājuši.
Mans aprēķins izrādījās pareizs. Kad nokļuvu līdz lejai, pa durvīm ārā plūda blīva ļaužu straume, kuru apakšzemes vilciens drīz nogādās viņu nožēlojamās darba vietās. Man šķita, ka daži Tontona apsardzes detektīvi civilā mūs novēro no otrā stāva logiem, bet es nepacēlu galvu un laimīgi nokļuvu stacijā.