Выбрать главу

Kasē samainīju visus dolārus sīknaudā un iegāju dušas telpā.

— Ņemsim vienu dušu par abiem, ja? — ierosināja kāda meitene.

Man šausmīgi gribējās izmantot pilnu du­šas laiku, bet baidījos radīt aizdomas, ka esmu augstākas kategorijas cilvēks. Same­tām naudu piecu minūšu sālsūdens/un pus­minūtes saldūdens dušai ar ziepēm. Gluži neapzināti es vienā laidā berzēju savu labo roku. Kad aukstais ūdens pieskārās sejas kreisajai pusei, sāpes kļuva nepanesamas.

Pēc dušas iesēdos apakšzemes vilcienā un divas stundas braukāju krustām šķērsām pa pilsētu." Mana pēdējā pietura bija pie Taimz- skvēra, tirgus rajona centrā. So pieturu iz­mantoja galvenokārt kā preču staciju. Kamēr ikdienišķie patērētāji lādēdamies un sūro­damies krāva proteīna saiņus uz slīdošajām lentēm, lai nogādātu tos dažādās pilsētas daļās, es atkal mēģināju sazvanīt Ketiju. Un atkal viņas nebija mājās.

Toties notvēru Esteri Šokena aģentūras augstceltnē. Es viņai teicu:

—   Savāciet, cik vien lielu summu varat. Aizņemieties no citiem, realizējiet visus sa­vus ietaupījumus, nopērciet man pilnu «Starr­zelius» firmas apģērbu komplektu un pēc iespējas ātrāk ierodieties tajā vietā, kur jūsu māte pirms diviem gadiem lauza kāju. Tieši tajā pašā vietā. Vai atceraties?

—   Protams, ka atceros, Mič, — viņa at­bildēja. — Bet mans līgums …

—   Nelieciet sevi lūgt, Ester, — es diede­lēju. — Uzticieties man. Ar mani jūs nepa­zudīsiet. Tikai, dieva dēļ, steidzieties! Un… ja redzat, ka esmu iekritis, tad izliecieties, ka mani nepazīstat. Tagad pie darba!

Iekāru klausuli un pārguris atzvēlos pret telefona būdiņas sienu, kamēr nākamais zva­nītājs dusmīgi dauzījās pie durvīm. Pēc tam lēni pastaigājos pa staciju, izdzēru tasi ka­fita, apēdu siera maizīti un avīžu kioskā pa­ņēmu rīta laikrakstu. Trešajā lapā atradu par sevi mazu, garlaicīgu rakstiņu ar virs­rakstu «Meklē līguma lauzēju un sievietes slepkavu».

Tajā bija teikts, ka «Hlorellas» Proteīna korporācija meklē kādu Džordžu Grobiju, kurš neesot atgriezies no atvaļinājuma, bet izmantojis brīvo laiku, l.ai apzagtu augstā­kās administrācijas telpas Tontona aģen- turas ēkā. Viņš esot nogalinājis kādu sekre­tāri, kura gadījusies ceļa, un pēc tam aizbē­dzis.

Pēc pusstundas Estere mani sagaidīja pie preču izkraušanas lūkas, kur pirms diviem gadiem bija nogāzusies kravas kaste, pār­lauzdama viņas mātei kāju. Meiča izskatījās ārkārtīgi noraizējusies. Juridiski tagad arī viņu, tāpat kā «Džordžu Grobiju», varēja ap­vainot līguma laušanā.

Es paņēmu apģērbu kārbu un jautāju:

—  Vai jums vēl ir atlikuši kādi tūkstoš pieci simti dolāru?

—  Apmēram tik daudz būs. Māte bija iz­misusi …

—   Tad pasūtiet mums abiem biļetes uz Mēnesi, ja iespējams — jau šodien. Satik­simies šajā pašā vietā. Ieradīšos jaunajās drēbēs.

—   Mums? Uz Mēnesi? — viņa iespiedzās.

—   Jā. Mums. Man jātiek prom no Zemes, pirms vēl neesmu nogalināts. Šoreiz tas būs pa īstam.

12

mana mazā Estere iztaisnoja plecus un devās prom, lai atkal pastrādātu brīnumus. Pēc desmit stundām mēs

jau sēdējām viens otram blakus kosmosa kuģī «Dāvids Rikardo» un stenējām no ne­ierastās sajūtas, ko rada paātrinājums. Viņa bija sevi aukstasinīgi uzdevusi par Sokena darbinieci, kura lido speciālā uzdevumā uz Mēnesi, un mani par Grobiju, sestās katego­rijas preču noieta statistiķi. Dabiski, ka, tvarstot devītās kategorijas ekspeditoru Gro­biju, nevienam neftāca prātā meklēt viņu kosmodromā «Astorija». Cilvēkam, kurš strādā kanalizācijas sistēmā un bēguļo par līguma laušanu un slepkavību, protams, ne­var būt tik daudz naudas, lai atļautos lido­jumu ar kosmosa kuģi.

Estere bija pasūtījusi mums atsevišķu ka­bīni un maksimālās uzturdevas. «Dāvids Ri­kardo» bija iekārtots tā, ka lielākā daļa pa­sažieru ceļoja kabīnēs un maksāja par mak-

simālajām uzturdevām. Tas nebija nekāds izpriecu brauciens dikdieņiem un nebija do­māts ari zemes iedzīvotāju nabadzīgajam vairākumam. Mēnesi apmeklēja galvenokārt tādēļ, lai kārtotu veikala darījumus — tie pa lielākai daļai saistījās ar izrakteņu ieguvi — un tikai pa retam tūrisma nolūkos. Mūsu ceļa biedri, kurus redzējām iekāpjot, bija pā­ris nevaļīgu inženieru, daži strādnieki raķe­tes ceturtās klases kabīnē un vairāki pār­bagāti vīrieši un sievietes, kuri gribēja palie­līties ar to, ka bijuši uz Mēness.

Pēc pacelšanās Estere kādu brīdi bija his­tēriski jautra, bet tad sākās reakcija. Viņa atbalstīja galvu uz mana pleca un šņukstēja, satraukta par ārkārtējo soli, kuru bija spē­rusi. Uzaugusi stingri tikumiskā ģimenē, kas bija iepotējusi meitenei bijību pret biznesu un tā likumiem, viņa nevarēja bez sirdsapziņas pārmetumiem samierināties ar to, ka lauzusi līgumu un tā pastrādājusi komercnoziegumu.

—  Mister Kurtenej, — viņa vaimanāja, — Mič, ja vien es varētu būt pārliecināta, ka esmu darījusi pareizi. Zinu, ka jūs arvien esat bijis labs pret mani un ka uz jums var paļauties, bet esmu tik nobaidījusies un ne­laimīga!

Nosusināju ar kabatas lakatiņu meitenes acis un nolēmu uzticēties viņai.

—   Es jums, Ester, visu izskaidrošu, — es teicu. — Tad spriediet man tiesu. Tontons izdarījis briesmīgu atklājumu. Viņš konsta­tējis, ka eksistē cilvēki, kuri ir ar mieru iz­darīt nepamatotu komercslepkavību un ne­baidās no smadzeņu piededzināšanas ar ce- rebrīnu. Viņš uzskata, ka misters Sokens no­zadzis viņam Venēras projektu, un tagad darīs visu, lai dabūtu to atpakaļ. Viņš jau vismaz divas reizes mēģinājis mani nogali­nāt. Reiz domāju, ka Ransteds ir viens no viņa aģentiem, kam uzdots sabotēt Sokena Venēras projektu. Bet tagad šaubos. Ran­steds iegāza man pa galvu, kad panācu viņu Dienvidpolā, brīnumainā ceļā ar svešu vārdu nogādāja mani uz savervētā darbaspēka transporta raķetes, manā vietā atstādams kādu līķi. Turklāt, — es pavisam čukstus teicu, — šajā lietā iejaukti arī «konsi».

Viņa klusi iekliedzās.

—  Nezinu, kāda īsti ir viņu loma, — es turpināju, — bet pats arī biju vienā no «konsu» šūniņām.

—   Mister Kurtenej!

—  Tikai lai maskētos, — es steidzīgi pa­skaidroju. — Nekādi nevarēju izrauties no «Hlorellas» proteīna audzētavas Kostarikā, vienīgais ceļš uz Ziemeļiem veda caur «konsu» tīklu. Audzētavā viņiem bija šūniņa, es tajā iestājos, liku lietā savas dotības un panācu, ka mani pārceļ uz Ņujorku. Pārējo jūs zināt.

Estere ilgu laiku klusēja un tad ievaicājās:

—  Vai jūs esat pārliecināts, ka tagad viss kārtībā?

Izmisīgi vēlēdamies, lai tā būtu patiesība, es apņēmīgi atbildēju:

—   Protams, Ester!

Viņa man uzsmaidīja kā līdzzinātāja.

—   Tagad atnesīšu mūsu devas, — viņa sacīja, atsprādzēdama sēdekļa siksnu. — Jūs labāk palieciet šeit.

Pēc četrdesmit stundu lidojuma es sacīju Esterei:

—   Pie velna, tas nu ir par daudz, ko tas spekulants, tas mūsu stjuarts īsti iedomājas! Paskatieties! — Rādīju viņai savu ūdens termosu un ēdamvielu kārbiņu. Plombēs abiem iesaiņojumiem nenoliedzami bija bo­jātas un termosā acīmredzot trūka ūdensl

—   Maksimālās devas skaitās nodrošinātas pret zagļiem, — es ar patosu turpināju, — bet kā gan to lai nosauc, ja ne par zā­dzību? Kā izskatās jūsu iesaiņojumi?