Kasē samainīju visus dolārus sīknaudā un iegāju dušas telpā.
— Ņemsim vienu dušu par abiem, ja? — ierosināja kāda meitene.
Man šausmīgi gribējās izmantot pilnu dušas laiku, bet baidījos radīt aizdomas, ka esmu augstākas kategorijas cilvēks. Sametām naudu piecu minūšu sālsūdens/un pusminūtes saldūdens dušai ar ziepēm. Gluži neapzināti es vienā laidā berzēju savu labo roku. Kad aukstais ūdens pieskārās sejas kreisajai pusei, sāpes kļuva nepanesamas.
Pēc dušas iesēdos apakšzemes vilcienā un divas stundas braukāju krustām šķērsām pa pilsētu." Mana pēdējā pietura bija pie Taimz- skvēra, tirgus rajona centrā. So pieturu izmantoja galvenokārt kā preču staciju. Kamēr ikdienišķie patērētāji lādēdamies un sūrodamies krāva proteīna saiņus uz slīdošajām lentēm, lai nogādātu tos dažādās pilsētas daļās, es atkal mēģināju sazvanīt Ketiju. Un atkal viņas nebija mājās.
Toties notvēru Esteri Šokena aģentūras augstceltnē. Es viņai teicu:
— Savāciet, cik vien lielu summu varat. Aizņemieties no citiem, realizējiet visus savus ietaupījumus, nopērciet man pilnu «Starrzelius» firmas apģērbu komplektu un pēc iespējas ātrāk ierodieties tajā vietā, kur jūsu māte pirms diviem gadiem lauza kāju. Tieši tajā pašā vietā. Vai atceraties?
— Protams, ka atceros, Mič, — viņa atbildēja. — Bet mans līgums …
— Nelieciet sevi lūgt, Ester, — es diedelēju. — Uzticieties man. Ar mani jūs nepazudīsiet. Tikai, dieva dēļ, steidzieties! Un… ja redzat, ka esmu iekritis, tad izliecieties, ka mani nepazīstat. Tagad pie darba!
Iekāru klausuli un pārguris atzvēlos pret telefona būdiņas sienu, kamēr nākamais zvanītājs dusmīgi dauzījās pie durvīm. Pēc tam lēni pastaigājos pa staciju, izdzēru tasi kafita, apēdu siera maizīti un avīžu kioskā paņēmu rīta laikrakstu. Trešajā lapā atradu par sevi mazu, garlaicīgu rakstiņu ar virsrakstu «Meklē līguma lauzēju un sievietes slepkavu».
Tajā bija teikts, ka «Hlorellas» Proteīna korporācija meklē kādu Džordžu Grobiju, kurš neesot atgriezies no atvaļinājuma, bet izmantojis brīvo laiku, l.ai apzagtu augstākās administrācijas telpas Tontona aģen- turas ēkā. Viņš esot nogalinājis kādu sekretāri, kura gadījusies ceļa, un pēc tam aizbēdzis.
Pēc pusstundas Estere mani sagaidīja pie preču izkraušanas lūkas, kur pirms diviem gadiem bija nogāzusies kravas kaste, pārlauzdama viņas mātei kāju. Meiča izskatījās ārkārtīgi noraizējusies. Juridiski tagad arī viņu, tāpat kā «Džordžu Grobiju», varēja apvainot līguma laušanā.
Es paņēmu apģērbu kārbu un jautāju:
— Vai jums vēl ir atlikuši kādi tūkstoš pieci simti dolāru?
— Apmēram tik daudz būs. Māte bija izmisusi …
— Tad pasūtiet mums abiem biļetes uz Mēnesi, ja iespējams — jau šodien. Satiksimies šajā pašā vietā. Ieradīšos jaunajās drēbēs.
— Mums? Uz Mēnesi? — viņa iespiedzās.
— Jā. Mums. Man jātiek prom no Zemes, pirms vēl neesmu nogalināts. Šoreiz tas būs pa īstam.
12
mana mazā Estere iztaisnoja plecus un devās prom, lai atkal pastrādātu brīnumus. Pēc desmit stundām mēs
jau sēdējām viens otram blakus kosmosa kuģī «Dāvids Rikardo» un stenējām no neierastās sajūtas, ko rada paātrinājums. Viņa bija sevi aukstasinīgi uzdevusi par Sokena darbinieci, kura lido speciālā uzdevumā uz Mēnesi, un mani par Grobiju, sestās kategorijas preču noieta statistiķi. Dabiski, ka, tvarstot devītās kategorijas ekspeditoru Grobiju, nevienam neftāca prātā meklēt viņu kosmodromā «Astorija». Cilvēkam, kurš strādā kanalizācijas sistēmā un bēguļo par līguma laušanu un slepkavību, protams, nevar būt tik daudz naudas, lai atļautos lidojumu ar kosmosa kuģi.
Estere bija pasūtījusi mums atsevišķu kabīni un maksimālās uzturdevas. «Dāvids Rikardo» bija iekārtots tā, ka lielākā daļa pasažieru ceļoja kabīnēs un maksāja par mak-
simālajām uzturdevām. Tas nebija nekāds izpriecu brauciens dikdieņiem un nebija domāts ari zemes iedzīvotāju nabadzīgajam vairākumam. Mēnesi apmeklēja galvenokārt tādēļ, lai kārtotu veikala darījumus — tie pa lielākai daļai saistījās ar izrakteņu ieguvi — un tikai pa retam tūrisma nolūkos. Mūsu ceļa biedri, kurus redzējām iekāpjot, bija pāris nevaļīgu inženieru, daži strādnieki raķetes ceturtās klases kabīnē un vairāki pārbagāti vīrieši un sievietes, kuri gribēja palielīties ar to, ka bijuši uz Mēness.
Pēc pacelšanās Estere kādu brīdi bija histēriski jautra, bet tad sākās reakcija. Viņa atbalstīja galvu uz mana pleca un šņukstēja, satraukta par ārkārtējo soli, kuru bija spērusi. Uzaugusi stingri tikumiskā ģimenē, kas bija iepotējusi meitenei bijību pret biznesu un tā likumiem, viņa nevarēja bez sirdsapziņas pārmetumiem samierināties ar to, ka lauzusi līgumu un tā pastrādājusi komercnoziegumu.
— Mister Kurtenej, — viņa vaimanāja, — Mič, ja vien es varētu būt pārliecināta, ka esmu darījusi pareizi. Zinu, ka jūs arvien esat bijis labs pret mani un ka uz jums var paļauties, bet esmu tik nobaidījusies un nelaimīga!
Nosusināju ar kabatas lakatiņu meitenes acis un nolēmu uzticēties viņai.
— Es jums, Ester, visu izskaidrošu, — es teicu. — Tad spriediet man tiesu. Tontons izdarījis briesmīgu atklājumu. Viņš konstatējis, ka eksistē cilvēki, kuri ir ar mieru izdarīt nepamatotu komercslepkavību un nebaidās no smadzeņu piededzināšanas ar ce- rebrīnu. Viņš uzskata, ka misters Sokens nozadzis viņam Venēras projektu, un tagad darīs visu, lai dabūtu to atpakaļ. Viņš jau vismaz divas reizes mēģinājis mani nogalināt. Reiz domāju, ka Ransteds ir viens no viņa aģentiem, kam uzdots sabotēt Sokena Venēras projektu. Bet tagad šaubos. Ransteds iegāza man pa galvu, kad panācu viņu Dienvidpolā, brīnumainā ceļā ar svešu vārdu nogādāja mani uz savervētā darbaspēka transporta raķetes, manā vietā atstādams kādu līķi. Turklāt, — es pavisam čukstus teicu, — šajā lietā iejaukti arī «konsi».
Viņa klusi iekliedzās.
— Nezinu, kāda īsti ir viņu loma, — es turpināju, — bet pats arī biju vienā no «konsu» šūniņām.
— Mister Kurtenej!
— Tikai lai maskētos, — es steidzīgi paskaidroju. — Nekādi nevarēju izrauties no «Hlorellas» proteīna audzētavas Kostarikā, vienīgais ceļš uz Ziemeļiem veda caur «konsu» tīklu. Audzētavā viņiem bija šūniņa, es tajā iestājos, liku lietā savas dotības un panācu, ka mani pārceļ uz Ņujorku. Pārējo jūs zināt.
Estere ilgu laiku klusēja un tad ievaicājās:
— Vai jūs esat pārliecināts, ka tagad viss kārtībā?
Izmisīgi vēlēdamies, lai tā būtu patiesība, es apņēmīgi atbildēju:
— Protams, Ester!
Viņa man uzsmaidīja kā līdzzinātāja.
— Tagad atnesīšu mūsu devas, — viņa sacīja, atsprādzēdama sēdekļa siksnu. — Jūs labāk palieciet šeit.
Pēc četrdesmit stundu lidojuma es sacīju Esterei:
— Pie velna, tas nu ir par daudz, ko tas spekulants, tas mūsu stjuarts īsti iedomājas! Paskatieties! — Rādīju viņai savu ūdens termosu un ēdamvielu kārbiņu. Plombēs abiem iesaiņojumiem nenoliedzami bija bojātas un termosā acīmredzot trūka ūdensl
— Maksimālās devas skaitās nodrošinātas pret zagļiem, — es ar patosu turpināju, — bet kā gan to lai nosauc, ja ne par zādzību? Kā izskatās jūsu iesaiņojumi?