— Gluži tāpat, — viņa vienaldzīgi atbildēja. — Tur nekā nevar darīt. Varbūt ēdīsim mazliet vēlāk, mister Kurtenej? — Viņa uzkrītoši pūlējās būt jautra. — Vai tagad izspēlēsim partiju tenisa?
— Lai iet, — es norūcu un uzstādīju spē-1 Ies laukumu, ko bijām noīrējuši atpūtas kajītē. Estere spēlēja labāk par mani, bet šoreiz es viņu uzvarēju pavisam viegli. Viņa nespēja koncentrēties. Mēģinādama raidīt bumbu šķērsām pāri laukumam, viņa bieži vien aizmirsa nospiest pogu vai arī iesita bumbiņu tīklā, nepaspēdama ar kreiso roku ieslēgt pietiekami spēcīgu strāvu reostatā.
Spēle nāca mums par labu. Pēc pusstundas viņas garastāvoklis uzlabojās, un mēs paēdām.
Tenisa partija pirms ēdienreizēm izvērtās mums par tradīciju. Mūsu niecīgajā mitekli nebija daudz iespēju izklaidēties. Ik pēc astoņām stundām Estere atnesa pārtikas devas. Katru reizi rūcu par iztrūkumiem un bojāto plombi, tad, izspēlējuši pa setam, ieturējām maltīti. Pārējais laiks pagāja, skatoties, kā uz sienām parādās un pazūd reklāmas, tikai Šokena asociācijas reklāmas.
«Gan viss būs labi,» es domāju. «Šokens atrodas uz Mēness, un tur es tikšu viņam klāt. Tas nav tik pārapdzīvots.» Mēness … Šokens… Ketija — un atkal ierunājās jūtas. Es būtu varējis Esterei neuzkrītoši pavaicāt, ko viņa dzirdējusi par Džeku O'Šī, bet es to nedarīju. Baidījos, ka mani varētu apbēdināt tas, ko viņa zina par varonīgo punduri un tā triumfālo virzīšanos no pilsētas uz pilsētu un no sievietes pie sievietes.
Reklāmu raito virkni beidzot pārtrauca kāds garlaicīgs dienesta ziņojums:
PAVĀRIEM IERASTIES KUĢA VIRTUVE! («Dāvids Rikardo» bija britu kuģis.) SAGATAVOT PĒDĒJĀS ŠĶIDRAS BARĪBAS DEVAS. ATRODAMIES ZONĀ H-8, LĪDZ LIDOJUMA NOBEIGUMAM NAV IETEICAMS NE ĒST, NE DZERT.
Estere pasmaidīja, paņēma paplāti un izgāja.
Ka parasti aizritēja vismaz desmit minūtes, pirins viņa atgriezās. Sāka iedarboties Mēness pievilkšanas spēks, turklāt pietiekami spēcīgi, lai man samestos nelaba dūša. Esteri gaidīdams, es rīstījos kā nabags. Viņa atnesa divus kafita traukus un jautri pārmeta:
— Mič, kādēļ jūs neesat uzstādījis tenisa laukumu?
—. Man negribas. Labāk paēdīsim. — Sniedzos pēc trauka. Vina man to nedeva.
— Nu?
— Tikai vienu setu! — viņa lūdzās.
—> Beidziet muļķoties, jūs taču dzirdējāt, ko teicu, — es skarbi izmetu. — Neaizmirstiet, kas jūs esat! — Laikam gan tādus vārdus nekad nebūtu teicis, ja nebūtu bijis kafita.
Redzot firmas «Starrzelius» sarkano termosu, jutu, ka zarnas sagriežas, un šķita, ka tūlīt sākšu vemt. Ilgi nebiju baudījis šo dzērienu, bet kas tad atsakās no kafita?
Estere sarāvās.
— Piedodiet, mister Kurtenej …
Pēkšņi viņa saķēra vidukli, viņas seja sašķobījās. Pagalam pārsteigts, satvēru Es- teres rokas. Viņa bija pavisam bāla un šļaugana un vaidēja no sāpēm.
— Ester! — es kliedzu. — Kas jums noticis? Kas …
— Nedzeriet to, — viņa gārdza, turēdama vēderu.
— Kafits… Inde… Jūsu devas… Es tās vienmēr nogaršoju. — Viņas pirksti pārplēsa neilona veļu, pēc tam nepanesamas sāpēs iecirtās ādā.
— Ārstu! — es kliedzu kabīnes mikrofonā.
— Seit mirst sieviete!
Vecākā stjuarta balss .man atbildēja:
— Kuģa ārsts tūlīt ieradīsies, ser. Esteres sāpēs savilktā seja lēnām atslāba,
un mani pārņēma drausmīgas bailes. Pavisam klusi viņa izdvesa:
— Draņķe Ketija. Viņa nodeva jūs … Mič. Jūs un šī draņķe… Dīvaini… Jūs esat viņai par labu. Viņa to nebūtu darījusi. Mana dzīvība … Jūsējā,..
Esteres seja savilkās jaunā sāpju lēkmē.
— Sieva pret sekretāri… Smieklīgi. Tiešām. Jūs neesat mani pat noskūpstījis …
Arī šoreiz es to nepaguvu. Viņa jau bija mirusi, kad, turēdamies pie satiksmes tuneļa sienai piestiprinātas virves, atsteidzās kuģa ārsts. Viņš saduga. Mēs aiznesām Esteri uz medicīnas punktu, un ārsts pievienoja viņai sirds darbības atjaunotāju aparātu. Sirds sāka atkal pukstēt, krūtis cilāties, un Estere atvēra acis.
— Kur jūs esat? — ārsts jautāja skaļi un skaidri. Viņa mazliet pagrozīja galvu, un man atkal atausa cerība.
— Vai tā bija atbilde? — es čukstus vaicāju ārstam.
— Tikai reflekss, —- viņš profesionāli lietišķi atbildēja. Viņam bija taisnība. Estere vēl mazliet pakustināja galvu, skropstas
nemierīgi ietrīsējās, bet viņa pati to neapzinājās.
Ārsts tomēr neatlaidās.
— Kas jūs esat?
Esteres lūpas ietrīsējās, starp acīm izveidojās grumbiņa, bet tas bija viss. Pēc īsa, mānīga dzīvības atgriešanās brīža Estere bija mirusi.
Ārsts mēģināja man saudzīgi paskaidrot:
—' Es tagad atvienošu aparātu. Nedomājiet, ka ir vēl kāda cerība. Seit acīmredzot iestājusies nenovēršama klīniskā nāve. Mēs bieži nespējam ticēt, ka no mums šķīries cilvēks, kuru esam mīlējuši…
Skatījos, kā Esteres plakstiņi trīs, viens lēnāk, otrs ātrāk.
— Atvienojiet to, — es aizsmacis teicu.
Ar «to» es domāju Esteri, nevis mašīnu.
Viņš izslēdza strāvu un izvilka adatu.
— Viņai kļuva nelabi? — ārsts vaicāja.
Es pamāju ar galvu.
— Un šis bija viņas pirmais kosmiskais lidojums?
Es pamāju.
— Sāpes vēderā?
Es atkal pamāju.
— Vai agrāk konstatēts kas tamlīdzīgs?
Es pakratīju galvu.
— Reiboņi ir bijuši?
Es pamāju, lai gan to nezināju. Ārstam bija kaut kas padomā. Viņš turpināja izjautāt, un atbildes, kuras viņš cerēja saņemt, bija tikpat nepārprotamas kā spēļu kārts,
kuru jums pastumj burvju mākslinieks. Alerģija, slikta asins recēšana, galvas sāpes, mokošas mēnešreizes, nogurums pēcpusdienās.. . un beidzot ārsts noteikti paziņoja:
— Esmu pārliecināts, ka viņai bijusi Fleiš- mana slimība. Pagaidām 1ā vēl maz izpētīta. Domā, ka tā rodas no traucējumiem virsnieru dziedzeru garozas funkcijās, kas savukārt izraisa neatbilstību audos un ietekmē mugurkaula šķidruma sastāvu . ..
Viņš paskatījās uz mani un turpināja citā tonī.
— Man te ir spirts, — viņš sacīja, izņemdams no skapīša kādu kolbu. — Varbūt jūs vēlētos …
Es jau pastiepu roku, -bet tad notikušā ietekmē teicu:
— Iedzeriet arī jūs kopā ar mani.
Viņš palocīja galvu un bez vilcināšanās iedzēra krietnu malku no kolbas. Es redzēju, kā rijot viņam kustas gāmurs.
— Tikai ar mēru, — viņš brīdināja. — Drīz nolaidīsimies.
Es vēl brīdi vilcinājos, turpinādams sarunu un viņu vērodams, tad vienā paņēmienā iedzēru gandrīz divi simti gramu tīra spirta un tikai ar mokām aizvilkos uz savu kabīni.
Paģiras, bēdas, bailes un birokrātiskā personības pārbaudes ceremonija, kurai bija jāpakļaujas, ierodoties uz Mēness, mani galīgi nomāca. Es droši vien uzvedos ļoti muļķīgi. Vairākas reizes dzirdēju apkalpes vīrus sakām lidostas darbiniekiem:
— Palaidiet šo puisi mazliet vieglāk. Viņam lidojuma laikā nomira meitene.
Atbildot uz neskaitāmajiem jautājumiem pārpildītajā kontroles telpā, es apgalvoju, ka nekā nezinu par savu uzdevumu uz Mēness.* Es biju Grobijs, sestās kategorijas statistiķis, un pareizākais būtu nogādāt mani pie Faulera Šokena. Cik zināju, tad mums vajadzēja saņemt uzdevumu no viņa. Lidostas darbinieki tikai pasmējās un lika man apsēsties uz soliņa un gaidīt, kamēr pienāks atbilde no Faulera Šokena filiāles Lunasitijā Es gaidīju, vēroju un mēģināju domāt. Ta nebija viegli. Rosīgais laužu bars, kas pie pildīja kontroles telpas, sastāvēja no ciivē kiem, kuri ar attiecīgu norīkojumu kabata devās no vienas vietas uz otru. Es atšķīros no tiem. Es biju kā baltais zvirbulis. Mani te cauri nelaidīs …