Es neatbildēju.
— Nu labi, — Astrons noteica. Kaut kur atvērās un aizvērās durvis. — Tā būs viņa, —ļ Astrons paziņoja.
Un observatorijā ienāca mana sieva Ketija.
13
mič, — viņa apjukusi teica. — Mans dievs, Mič! — Tad histēriski iesmējās. — Nu, protams, tu neesi no tiem, kas var gaidīt. Tu nepaliksi apakšā.
Astrologs izvilka no kabatas revolveri. — Vai ir kas . . .?
— Nē, Voren. Viss kārtībā. Es viņu pazīstu. Atstājiet mūs vienus, lūdzu.
Viņš izgāja. Ketija trīcēdama atslīga krēslā. Es jutos kā paralizēts. Mana sieva — viena no «konsu» pirmā lieluma zvaigznēm. Es visu laiku domāju, ka viņu pazīstu, bet nu izrādījās, ka biju kļūdījies. Viņa bija man nepārtraukti melojusi, un es to pat nenojautu.
— Vai tev nekas nav man sakāms? — es strupi jautāju.
Ketija pamazām atguvās.
— Tu esi satriekts? — viņa vaicāja. — Tu, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks, esi draudzējies ar «konsu»! Vai baidies, ka
tas kļūs visiem zināms un kaitēs tavai karjerai?
Viņa izmocīja zobgalīgu smaidu, kas pazuda, tiklīdz es paskatījos.
— Sasodīts! — viņa aizsvilās. — Vienīgais, ko es tev lūdzu, pēc tam kad nācu pie prāta, bija: atstāj mani un nejaucies manā dzīvē. Tā bija lielākā kļūda, ka izglābu tevi no Tontona.
— Tātad tu liki Ranstedam atdot mani vervētājiem?
— Kāda muļķe es biju! Bet pasaki, ko tu šeit īsti meklē? Ko nozīmē visi tavi ārprātīgie gājieni? Un kādēļ tu mani vajā? — Iz- , runājot pēdējos vārdus, viņa jau kliedza.
Ketija ir «konss». Ransteds ir «konss». Abi ; apspriežas, un — viens, divi, Miča liktenis izlemts. Tontons nav labāks — arī viņš iejaucas Miča liktenī. Bīda mani kā bandinieku , pa šaha galdiņu.
— Ak tu šaha karaliene! — es iesaucos, uzrāvu viņu kājās un iecirtu pļauku. Viņas sejā izzuda ciešā, saspringtā izteiksme, tagad tajā atspoguļojās tikai izbrīns.
— Sauc šurp to tipu! — es pavēlēju.
— Mič, ko tu gribi darīt?
Nu viņa atkal runāja kā senā Ketija.
— Sauc viņu šurp!
— Tu man neesi nekāds pavēlnieks …
— Ei! — es uzbrēcu. — Pūšļotāj, iekšā!
Viņš nāca teciņus vien, un manai dūrei
tieši pa sitienam.
Ketija kā meža kaķe uzklupa man no muguras, kad sāku pārmeklēt saļimušo. Izvilku ieroci — 0,25 kalibra mašīnpistoli un, strauji pavērsies, nogāzu Ketiju uz grīdas. Berzēdama sasisto gurnu, viņa pārsteigta noskatījās manī.
— Esi nu gan tu neģēlis, — viņa domīgi
teica.
— Jā, pēkšņi esmu par tādu kļuvis, — es piekritu. — Vai Faulers Sokens zina, ka tu esi uz Mēness?
— Nē, — viņa atbildēja, berzēdama rādītājpirkstu pret īkšķi.
— Tu melo!
— Manu mīļo melu mednieki — viņa izsmejoši dūdoja. — Manu mazo, brašo reklāmu sacerētāj!
— Runā nopietni, — es kliedzu, — citādi dabūsi ar šo te pa seju!
— Ak dievs! — viņa ievaidējās. — Uz to tu patiešām esi spējīgs!
Skatīdamās uz ieroci, viņa lēni aizklāja seju ar roku.
— Priecājos, ka esam sapratušies. Vai Faulers Šokens zina, ka tu esi uz Mēness?
— Ne gluži, — viņa atbildēja, joprojām nenovērsdama acis no mašīnpistoles. — Bet viņš bija tas, kas ieteica man šo ceļojumu, lai būtu vieglāk pārciest zaudējuma sāpes.
— Piezvani viņam. Dabū viņu šurp.
Viņa neatbildēja un pie telefona negāja.
— Paklausies, — es teicu. — Tagad runā Grobijs. Grobijs, uz kuru šāva, kuram uzbruka ar nazi, kuru apzaga un beidzot nolaupīja. Pirms dažām stundām viņš redzēja, kā noindē viņa vienīgo, īsto draugu šajā pasaulē. Viņš tika izraudzīts par laika kavēkli sadistei, kura bija teicami apguvusi anatomiju. Viņš nelieti nogalināja un šo rīcību nemaz nenožēlo. Viņš ir «Hlorellai» parādā tik daudz naudas, ka nekad netiks no šiem parādiem ārā. Viņš apsūdzēts slepkavībā un līguma laušanā. Sieviete, kuru viņš uzskatīja par savu mīļoto, izrādās fanātiķe un draņķe. Grobijam nav ko zaudēt. Es varu ielaist pistoles kārtu griestos, un brīnišķīgajā «gaisā» mēs visi plātīsim mutes kā zivis. Es 'varu iziet uz ielas, pieteikties un izstāstīt visu, ko zinu. Man neticēs, tomēr uzsāks izmeklēšanu, lai pārliecinātos, un agrāk vai vēlāk viss nāks gaismā. Iespējams, ka es tad nebūšu vairs starp dzīvajiem, bet man par to nospļauties. Man nav ko zaudēt.
— Bet ko tu ar to iegūsi? — viņa iejautājās nedzīvā balsī.
— Beidz izlocīties! Zvani Šokenam!
— Tikai pēc tam, kad būšu vēlreiz mēģinājusi tev atvērt acis, Mič. Mani sevišķi aizvainoja vārds «fanātiķe». Man bija divi iemesli, kādēļ pierunāju Ranstedu nogādāt tevi pie vervētājiem. Pirmkārt, gribēju tevi pasargāt no Tontona slepkavām. Un, otrkārt, gribēju, lai tu izbaudi uz savas ādas vienkārša patērētāja dzīvi. Es domāju — nezinu, ko īsti# … Cerēju, ka tu sapratīsi, cik_ nejēdzīga 'kļuvusi mūsu pasaule. Augstākās kategorijas darbiniekam to grūti saskatīt. No apakšas viss redzams daudz skaidrāk. Es cerēju, ka man izdosies atrast ar tevi kopīgu valodu pēc tam, kad būsim palīdzējuši tev atgriezties dzīvē, un mēs abi kopīgi strādāsim vienīgā cēlā mērķa labā. Bet no tā nekas neiznāca. Ak, tavs sasodītais prāts — tik ass un tomēr tik kropls! Tavs vienīgais mērķis ir atgūt savu augstāko kategoriju, lai varētu ēst un dzert labāk par citiem, gulēt vairāk par citiem. Cik žēl. ka arī tu neesi fanātiķis! Tu joprojām esi tas pats vecais Mičs. Nu, tas bija mans pēdējais mēģinājums.
Tagad tu vari rīkoties tā, kā atzīsti par pareizu. Neraizējies, ka tas varētu mani sāpināt. Nebūs jau ļaunāk kā tajās naktīs, kad mēs nemitīgi ķildojāmies. Vai tajās reizēs, kad es izpildīju «konsu» uzdevumus un nedrīkstēju tev to atklāt, lai gan redzēju, ka tu mocies greizsirdībā. Vai arī tad, kad nogādāju tevi uz «Hlorellu» cerībā, ka no tevis vēl varētu iztaisīt saprātīgu, normālu cilvēku par spīti tam, ko ar tevi izdarījušas reklāmas. Vai arī tad, kad nedrīkstēju tevi mīlēt tā, kā to vēlējos — noslēpums nelāva man atraisīties ne garīgi, ne fiziski. Tu mani esi daudz sāpinājis. Sitiens ar pistoli būtu tikai nieks, salīdzinot ar to, ko esmu pārcietusi.
Iestājās klusums, kurš, kā likās, nekad nebeigsies.
— Zvani Šokenam, — es nedroši teicu. — Saki, lai viņš ierodas šeit. Pēc tam pa- zūdi un pievāc arī to zvaigžņu ķīķerētāju. Es … es vēl nezinu, ko teikšu Šokenam. Bet esmu nolēmis dot tev un taviem draugiem pāris dienu laika, lai jūs paspētu pārvietot savu štābu, mainīt sazināšanās signālus un citas tamlīdzīgas blēņas. Piezvani Šokenam un ej prom. Es tevi nekad vairs negribu sastapt.
Ketijas sejas izteiksme, kad viņa noņēma klausuli un uzgrieza numuru, nebija man izprotama.