— Mistera Šokena trešo sekretāri, lūdzu, — viņa sacīja, — runā ārste Nevina, mistera Kurteneja atraitne. Mans vārds ir tiešo sarunu sarakstā … pateicos. Lūdzu mistera Šokena otro sekretāri. Runā ārste Nevina, mistera Kurteneja atraitne. Vai es varētu runāt ar mistera Šokena sekretāri? Esmu sarakstā. Pateicos… Hallo, mis Graisa, te ārste Nevina. Vai varu runāt ar misteru Šokenu? … Saprotams … Pateicos …
Viņa pagriezās pret mani un sacīja:
— Mazliet jāpagaida.
Mēs sēdējam un klusējām, tad viņa turpināja:
— Sveicināti, mister Šoken … pateicos. Vai jums nebūtu iespējams ierasties pie manis? Man ar jums jārunā … tas ir joti nopietni… tiklab darba, kā personīgajās interesēs … jo ātrāk, jo labāk, manuprāt. Pirmajā Veikalu ielā, netālu no Pieņemšanas … pie doktora Astrona … Nē, nekas tamlīdzīgs. Tā ir tikai parocīga satikšanās vieta. Ļoti pateicos, mister Šoken.
Es izrāvu klausuli viņai no rokas un dzirdēju Faulera Šokena balsi. — Tātad norunāts, dārgā. ŠI noslēpumainība ir ļoti intriģējoša. Uz redzēšanos. — Klikšķis. Viņš nolika klausuli. Ketija bija pietiekami gudra, lai sarunu ar Fauleru hotēlotu, taču šoreiz to nebija darījusi. Pazinu viņa balsi. Atmiņā atausa rīta sanāksmes, kurās pilnībā izpaudās viņa vadītāja talants, grūtā, bet auglīgā darba stundas, kuras vainagoja viņa uzmundrinošais «Labi paveikts», prasmīgā vadība, kas neļāva uzdurties mūsu profesijas zemūdens akmeņiem. Pēkšņi izjutu spēcīgas ilgas pēc visa tā. Nu jau es biju tikpat kā mājās. *
Klusi un lietpratīgi Ketija uzvēla sev plecos zvaigžņu pētnieka šļaugano ķermeni. Klusēdama viņa izgāja no observatorijas. Kaut kur atvērās un atkal aizvērās durvis.
Lai iet pie velna …
Pagāja vairākas minūtes, un tad atskanēja Faulera Šokena enerģiskā balss:
— Ketij, kur jūs esat?
— Ienāciet! — es viņam uzsaucu.
Divu Brinka aģentūras miesassargu pavadībā iesoļoja Faulers Šokens. Viņa sejā pēkšņi parādījās sarkani plankumi.
'— Kur tad… — viņš iesāka, tūlīt piebilzdams: — Jūs izskatāties kā… jūs esat Mičs!
Viņš apkampa mani un pēkšņā sajūsma sāka griezt apkārt pa istabu, kamēr sargi, mutes iepletuši, noskatījās uz mums.
— Esat gan jūs izspēlējis pamatīgu joku ar vecu vīru! Ko tas viss nozīmē? Kur Ketija? — Viņš apklusa, jo pat šeit, uz Mēness, bija aizelsies.
— Veicu kādu slepenu misiju, — es atbildēju. — Bet tagad esmu iekļuvis pamatīgā ķezā. Vai jūs neataicinātu vēl dažus sargus? Mums var iznākt saķeršanās ar Lunasitijas Bernsa aģentūras detektīviem.
Brinka vīriem kā īstiem sava amata meistariem šī piezīme izraisīja pašapmierinātu smaidu.
— Protams, Mič! Nokārtojiet to, — viņš izrīkoja seržantu, kurš bez vilcināšanās pie-' gāja pie telefona. — Paskaidrojiet, ko tas viss īsti nozīmē?
— Pieņemsim, ka biju ceļojumā, kas slikti beidzās. Pieņemsim, ka, uz laiku pats sevi pazeminājis, es devos pie patērētājiem, lai izpētītu to domas par Venēras projektu, un netiku vairs atpakaļ. Fauler, lūdzu, neprasiet sīkākus paskaidrojumus. Esmu galīgi no- dzinies — izsalcis, noguris, iebiedēts, netīrs.
— Būs labi, Mič. Jūs zināt manu metodi. Jāatrod gudra galva, jāļauj tai rīkoties un, cik vien iespējams, jāatbalsta. Jūs nekad neesat mani pievīlis, un, ticiet man, esmu priecīgs jūs atkal redzēt. Venēras nodaļai jūs esat vajadzīgs. Tur viss sācis iet šķībi un greizi. Mūsu akciju kurss Ziemeļamerikā noslīdējis uz 3,77, kad tam vajadzētu turēties uz 4,0 vai vēl augstāk. Un preču apgrozījums? Nav vērts par to runāt! Esmu šeit,
lai sameklētu noderīgus darbiniekus: pārlūkoju Lunasitijas Mēness raktuves un citas vietas, kur varētu atrast speciālistus ar pieredzi kosmosa apgūšanā.
Cik labi būt atkal kopā ar savējiem!
— Kas tagad ir * Venēras nodaļas vadītājs? — es vaicāju.
— Es. Izmēģināju šajā amatā vairākus valdes vīrus, bet neviens nebija piemērots. Kaut arī man darba jau tā atliku likām, vajadzēja pārņemt Venēras nodaļas vadību savās rokās. Tāpēc tik ļoti priecājos, jūs redzot!
— Kur ir Ransteds?
— Viņš, nabadziņš, mani atvieto. Un kas jums par nepatikšanām ar policiju? Kur Ketija?
— Ludzu, par to velak … Uz Zemes mani apsūdz sievietes slepkavībā un līguma laušanā. Šeit esmu aizdomīga persona bez do-. kumentiem. Bez tam es pretojos, kad mani arestēja, iegāzu pa galvu policistam un nodarīju zaudējumus Lunasitijai, sadauzīdams spuldzi.
Šokens sadrūma.
— Man nepatīk runas par līguma laušanu, — viņš teica. — Ceru vismaz, ka šajā līgumā bija kāda nepilnība.
— Pat vairākas, — es viņu nomierināju.
Viņš pasmaidīja.
— Par pārkāpumiem atpirksimies ar naudu, bet par līguma laušanu, ja tas būs vajadzīgs, cīnīsimies pat līdz Tirdzniecības kamerai. Kas tā par firmu?
— Kostarikas «Hlorella».
— Hm… Vidēji liela, bet solīda. Lieliski ļaudis. Ar viņiem kārtot veikala lietas ir īsta bauda.
«Tikai ne tad, kad esi viņu padotais,» nodomāju, bet nekā neteicu.
— Esmu pārliecināts, ka viņi būs saprātīgi. Bet, ja ne, — man pieder liela daja viņu akciju. Par ieguldīto kapitālu taču man pie- nāktos arī kas pretī, vai ne?
Viltīgi smaidīdams, Faulers iegrūda man dunku sānos. Viņš jutās ārkārtīgi atvieglots, ka Venēras nodaļu beidzot dabūjis nostj no sava kakla.
Sajā brīdī istabā iemaršēja kāds ducis Brinka detektīvu.
— Nu vajadzētu pietikt, — Faulers Šokens. ar starojošu smaidu teica. — Leitnant, iespējams, ka Bernsa vīri te, Lufiasitijā, mēģinās] mums atņemt misteru Kurteneju. Mēs taču to nepieļausim, vai ne?
— Nekādā gadījumā, ser, — leitnants bez'ļ vilcināšanās noskaldīja.
— Tad dosimies ceļā.
Mēs soļojām lejup pa Pirmo Veikalu ielu, izbiedēdami vairākus vēlīnus tūristus, kas klīda apkārt kā pūces. Pirmā Veikalu iela izgāja uz Pirmo Dzīvojamo, tad uz Otro un Trešo un, beidzot, uz Pirmo Komercdarījumu ielu.
— Ei, jūs tur! — man uzsauca kāds vientuļš Bernsa patruļnieks. Mēs gājām izklai
dus. Viņš acīmredzot neaptvēra, ka mani pavada Brinka vīri.
— Ej vien, dēliņ, uz citām trepēm spēlēties, — mūsu seržants viņam atbildēja. Vīrs nobālēja, nosvilpa trauksmes signālu, bet, dūru sitienu notriekts, noģāzās zemē.
Bernsa detektīvi skrēja šurp pa tunelim līdzīgo ielu, komiski cilādami kājas. Durvīs parādījās ziņkā rigie. Mušu ieroču pārzinis deva īsu komandu, un viņa zēni vilka ārā apģērbos paslēptus stobrus, munīcijas lentes, mehānismus, balstus. Klik, klik, klik… un divi ložmetēji jau bija kaujas gatavībā un kontrolēja visu ielu. Labu gabalu no mums Lunasitijas sargi neveikli apstājās un nelaimīgi mīņājās, vicinādami stekus.
Mūsu leitnants uzsauca:
— Kādēļ tāds uztraukums, džentlmeņi?
Viens no Bernsa aģentūras varasvīriem noprasīja:
— Vai tas ir Džordžs Grobijs?
— Vai jūs esat Džordžs Grobijs? — leitnants man vaicāja.
— Nē, es esmu Mičels Kurtenejs.
— Jūs dzirdējāt, ko viņš teica, — sauca leitnants. Ložmetējnieki pēc sava komandiera norādījuma pārbīdīja drošinātājus. Velvēs atbalsojās divi klikšķi, un pēdējie ziņkārīgie pazuda durvīs.
— Ak tā… — novilka mūsu pretinieks, pavisam sašļucis. — Tad viss kārtībā. Varat turpināt ceļu. — Viņš pagriezās pret savējiem.