— Nu, ko jūs vēl stāvat kā muļķi? Vai ne- f dzirdējāt, ko teicu?
Viņi nozuda, un mēs, bruņotajiem sargiem ; turot ieročus gatavībā, turpinājām ceļu paļ Pirmo Komercdarījumu ielu. Svilpodami iegājām septiņdesmit piektajā numurā, kur atradās Faulera Sokena asociācijas Lunasi- tijas filiāle. Vīri uzstādīja ložmetējus priekštelpā.
Tas viss atgādināja fantastisku izrādi. Kaut ko tamlīdzīgu nebiju nekad redzējis. Faulers Šokens, vezdams mani uz aģentūras centrālajām telpām, izskaidroja apstākļus.;
— Te viss ir kā Mežonīgajos rietumos! pirms daudziem, daudziem gadiem, Mič. Šejienes gars jums noteikti jāatspoguļo re-ļ klāmā. Te to mēdz saukt, par «Nolīdzinātāju». Cilvēka sabiedriskajam stāvoklim šeit maza nozīme. Tas, kam ir spēks, pats nosaka likumus. Mēs atgriežamies primitīvajā pagātnē, kad cilvēks bija tikai cilvēks un neviens neprasīja, kāds ir viņa sociālās uzticamības numurs.
Mēs pagājām garām kādām durvīm.
— O'Šī istaba, — Šokens norādīja. — Saimnieka, protams, nav mājās. Viņš vēl i steidz plūkt puķītes, kamēr var, un ilgi tāsi viņam vairs neziedēs. Pagaidām viņš ir vienīgais cilvēks, kas bijis uz Venēras. Bet mēs viņam izgriezīsim pogas, vai ne, Mič?
Šokens ieveda mani mazā, kabīnei līdzīga istabelē un pats ar savām rokām nolaida gultu.
— Iesākumam iemetiet acis šajās, — viņš sacīja, izņemdams no krūšu kabatas aprakstītas papīra lapiņas. — Tās ir tikai piezīmes, bet jūs jau sapratīsiet. Atsūtīšu ēdamo un kafitu. Pastrādājiet pāris stundas, tad varēsiet kārtīgi nosnausties.
— Labi, mister Soken!
Viņš man uzsmaidīja un, aizvilcis aizkarus, izgāja. Apjucis skatījos uz piezīmēm.
«Seškrās. dubultprosp. Neizpaust iepriekš, neveiksmes. Pastāstīt par Līroidu 1959, Holdenu 1961, Makdžilu 2002, un pārējo pion. Izc. pašuzupurēš. utt. utt. Nepieminēt Maiera- Vaita neveiksmi 2010. g., šķērsojot Mēness orb. Likt izņemt M. V. no arhīviem un vēstures grām.? Aprēķināt izmaksas. Sameklēt arhīvos fotogrāfijas. Vajadzīgi: blonds, brūnēts, sarkanmatis. Fonā raķetes, lilakus skaistule skumjām acīm, bet pionieru drošais skatiens vērsts kosmosā. Pikanti sīkumi …»
Kabīnē tālredzīgi jau bija atstāts zīmulis un papīrs. Negribēdams sāku rakstīt:
«Mēs bijām pavisam ikdienišķi zēni. Mēs mīlējām zemi un labumus, kurus tā mums sniedza. Rīta kafita patīkamo garšu… Cigaretes «Starr» pirmo dūmu… Firmas «Starrzelius» sīki svītrotā uzvalka paaso drānu… Spilgtā, pavasarīgā kleitā tērptas meitenes glāstošo smaidu. Bet ar to nepielika. Mēs ilgojāmies pēc tālām zemēm, mēs liecāmies iepazīt neizzināto. Šis neliela auduma puisis ir Līroids, 1959. gadā. Es esmu
Holdens, 1962. gadā. Jauneklis ar platajiem pleciem un sarkanajiem matiem ir Makdžils, 201(1 gadā. Jā, mēs esam miruši. Bet mēs nokļuvām zilgajās tālēs un pirms nāves uzzinājām to, pēc kā alkām. Nesērojiet par mums —mēs devāmies turp jūsu dēļ. Garmatainajiem astronomiem Venēra bija mīkla. Viņi stāstīja par indīgām gāzēm, par vējiem, tik karstiem, ka mati uzliesmo, un tik spēcīgiem, ka tie aiznes cilvēku pa gaisu kā salmiņu. Bet viņi nebija pārliecināti. Un ko dara cilvēks, ja tas nav pārliecināts? Aizbrauc un apskatās.»
Ienāca Šokena sūtīts vīrs ar sviestmaizītēm un kafitu. Ar vienu roku cēlu pie mutes krūzīti, ar otru rakstīju.
«Toreizējiem laikiem mums bija pietiekami labas raķetes. Mūs ievietoja kabīnēs, mūs apgādāja ar degvielu, kuras pietika līdz pašai Venērai. Atpakaļceļam tā nebija paredzēta. Bet nesērojiet par mums. Mēs gribējām izpētīt neizzināto. Varēja taču gadīties, ka garmatainie kļūdās un mēs varētu iziet no savām raķetēm, ieelpot svaigu gaisu, izpeldēties vēsā ūdenī, pēc tam iegūt degvielu un atgriezties ar šīm labajām ziņām mājās. Mēs. maldījāmies. Izrādījās, ka garmatainie zina juši, ko runā. Līroids negaidīja bada nāvi: ierakstījis raķetes žurnālā savus novērojumus, viņš atvēra lūku un ieelpoja metānu. Mana raķete bija vieglāka. To satvēra vētras brāzma un sašķaidīja pret klintīm kopā ar mani. Makdžilam bija papildu pārtikas devas un smagāka raķete. Viņš rakstīja veselu nedēļu un pēc tam… nu, pēc divu raķešu neveiksmes viss bija pārāk skaidrs. Makdžils bija paņēmis līdz ciānkāliju. Bet nesērojiet par mums! Mēs devāmies turp, mēs redzējām Venēru un ar savu bojā <y'u esam visu pavēstījuši. Tagad jūs, cilvēki, zināt, ko darīt un kā darīt. Jūs zināt, ka garmatainie nebija kļūdījušies. Venēra ir viltīga dāma, un, lai viņu savaldītu, jābūt apbruņotam ar zināšanām un daudz ko citu. Tikai tad viņa izturēsies pret jums labvēlīgi. Ja atradīsiet mūs un mūsu raķetes, nesērojiet daudz. Mēs turp devāmies jūsu dēļ. Mēs zinājām, ka jūs mūs nepievilsiet.»
Es atkal biju savā elementā.
Viņš cieši paskatījas mani. — Labi, Mič, — viņš teica,
— Es nevienam neuztiepju savu gribu.
Faulers atkal nodemonstrēja vienu no īpašībām, kura bija padarījusi viņu par bosu. Viņš prata apvaldīt savu degošo ziņkāri un neizprašņāja mani par to, kur esmu bijis un ko darījis.
— Labi uzrakstīts, — viņš uzsita ar plaukstu pa manu iepriekšējās nakts darbu.
— Varbūt jūs konsultētos ar O'Šī? Viņš labāk par ikkatru citu spēs padarīt to visu redzamu, dzirdamu un taustāmu. Un sakravājiet ceja somas, mēs lidosim ar «Vilfredo Pareto». Ak, pavisam piemirsās! Jums taču nav nekā, ko kravāt. Ņemiet, te būs nauda, un, kad iznāk, iepērcieties. Tikai neejiet viens. Atcerieties «Nolīdzinātāju». — Viņš man pamirkšķināja ar aci.
14
ludzu, Fauler, — es teicu. — Šodien vēl ne. Rīt.
Iegāju blakus telpā pie O'Šī un atradu
viņu kā kaķēnu saritinājušos normālam cilvēkam domātā guļvietā. Kad sīkais cilvēciņš pagriezās un pietūkušām acīm paskatījās uz mani, caur galvu izskrēja doma, ka viņš izskatās pavisam sašļucis.
— Mič, — viņš dobji iesaucās. — Nu jau atkal sāk rādīties.
— Džek! — es noteiktā balsī sacīju. — Mostieties, Džek!
Viņš kā bulta uzšāvās sēdus un blenza manī.
— Ko tas nozīmē? Sveiks, Mič. Ā-a, nu es atceros. Šorīt, kad atgriezos mājā, kāds man jau teica, ka jūs esot atradies.
Pēkšņi viņš aptvēra ar rokām savu mazo galviņu. — Ak, man ir beigas, — viņš vārgi izdvesa. — Sadabūjiet man kaut ko dzeramu. Un pirms nāves došu jums labu padomu — necentieties kļūt par varoni. Tam jūs esat par labu.
Liliputs atkal iegrima pusnemaņā, viegli svārstīdamies līdzi katram pulsa sitienam. Devos uz virtuvi un pārtikas automātā iegādājos kafitu, minerālūdeni un šķēlīti sintētiskās maizes. Pusceļā atgriezos, iegāju bārā un paņēmu glāzīti viskija.
O'Šī skatījās uz paplāti un žagojās.
— Kas tas par draņķi? — viņš dvesa, rādīdams uz kafitu, minerālūdeni un sintētisko maizi. Viskiju viņš izmeta kā ogu un noskurinājās.
— Ilgi neesam redzējušies, Džek, — es sacīju.
— Ai-ai, — viņš stenēja. — Tieši tas- man bija vajadzīgs. Kāpēc jūs savās reklāmās arvien tā apjūsmojat paģiras?
Viņš mēģināja piecelties un izslieties visā savā trīsdesmit piecu collu garajā augumiņā, bet tūlīt sabruka atpakaļ guļvietā un palika tur sēžam, kājas pār malu pārkāris.
— Mana nabaga mugura! — viņš gaudās. — Laikam būs jāiet klosterī. Cenšos dzīvot atbilstoši savai reputācijai, un tas mani pamazām iedzīs kapā. Ak, šī trakā tūriste no Jaunās Skotijas! Tagad ir pavasaris, vai ne? Vai jūs domājat, ka tas izskaidrojams ar to? Bet varbūt viņas dzīslās rit eskimosu asinis.