Neaizmirsti, ka esmu iesniedzis pastāvīgas laulības pieteikumu, — es atgādināju.
— - Bet es neesmu, un tas nekad nenotiks.
Tiklīdz beigsies pārbaudes gads, viss būs cauri.
— Man tev jāpastāsta kas svarīgs. — No pieredzes zināju, ka Ketijas vājība ir ziņkārība.
Iestājās gara pauze, un tad, neatkārtojusi vairs: «Lūdzu, ej projām», viņa vaicāja:
— Kas tas ir?
Atbildēju: — Kaut kas ievērojams. To vajadzētu pienācīgi atzīmēt. Un atzīstos — gribu to izmantot, lai šovakar kaut uz brīdi satiktu tevi. Lūdzu, Ketij, — es tevi ļoti mīlu un apsolu nerīkot scēnas.
— … Nē.
Bet viņa bija mazliet vilcinājusies, tapec es atkārtoju:
— Lūdzu! Jā?
— Nu…
Kamēr viņa domaja, ko teikt, atkal ieskanējās telefona zvans.
— Labi, — viņa izmeta, — piezvani man uz māju. Septiņos. Bet tagad ļauj man parūpēties par slimniekiem.
Ketija nocēla klausuli. Es atstāju istabu, bet viņa runāja un uz mani pat nepaskatījās.
Kad iegāju Faulera Šokena kabinetā, viņš, noliecies pār galdu, aplūkoja «Tontona Nedēļas apskata» jaunāko numuru. Žurnāla vāks mirguļoja visādos toņos, jo krāsu nesaistītās molekulas pa mazai drusciņai savāca fotonus un tad atbrīvoja tos # visus
pēkšņi un uzreiz. Viņš pavicināja man gar degunu vizuļojošās lappuses un jautāja:
— Ko jūs par to teiksiet, Mič?
— Bezgaumīga reklāma, — es nekavējoties atbildēju. — Ja mums būtu jānoslīd tik zemu un jāizdod tāds žurnāls kā šis, es iesniegtu atlūgumu. Tas ir pārāk lēts triks.
— Hm. — Faulers Šokens apgrieza žurnālu otrādi un nolika uz galda. Zaigojošās krāsas vēlreiz iemirdzējās, tad apdzisa, jo tām vairs nepiekļuva gaismas viļņi.
— Jā, lēts tas ir, — viņš domīgi piebilda, — bet nevar noliegt, ka Tontons ir uzņēmīgs un ar izdomu. Saviem iknedēļas sludinājumiem viņš prot piesaistīt sešpadsmitarpus miljonu lasītāju. Tie visi ir viņa, Tontona, klienti. Ceru, ka jūsu vārdi par atlūgumu nebija nopietni domāti. Tikko devu Harvijam rīkojumu par mūsu iknedēļas žurnāla «Šoks» sagatavošanu. Pirmais numurs iznāks rudenī, apmēram divdesmit miljonu eksemplāru lielā tirāžā. Nē… — Viņš augstsirdīgi pacēla roku, pārtraukdams manu neveiklo mēģinājumu paskaidrot savus vārdus. — Es saprotu, Mič, ko jūs gribējāt teikt. Jūs esat pret lētu reklāmu. Es arī. Tontons manās acīs simbolizē visu to, kas kavē reklāmu ieņemt mūsu sadzīvē savu likumīgo vietu blakus reliģijai, medicīnai un tiesai. Tontons gatavs uz vislētākajiem trikiem, sākot ar tiesneša piekukuļošanu un beidzot ar atbildīga darbinieka nolaupīšanu. Un tomēr viņš, Mič, ir cilvēks, kas jums jāpatur acīs.
— Kādēļ? Tas ir, kādēļ tieši viņš?
Šokens iesmējās sīku smiekliņu.
— Tādēļ, ka mēs viņam nozagām Venēru, Lūk, kādēļ! Es jau teicu, ka viņš ir ļoti uzņēmīgs. Viņam radās tā pati ideja, kas man. Nebija nemaz tik viegli pārliecināt valdību, ka Venērai jākļūst tieši par mūsu kumosu.
— Saprotu, — es atbildēju. Un es to patiešām sapratu. Mūsu valdošā pārstāvju palāta pārstāv iedzīvotājus pilnīgāk nekā jebkad agrāk vēsturē. Taču tā nav pārstāvība per capita [1] , bet gan ad valorem[2]. ja jums patīk filozofiskas problēmas, tad mēģiniet atrisināt šo: vai visu vēlētāju balsis būtu jāvērtē vienādi, kā apgalvots likumu kodeksos un kā esot vēlējušies mūsu valsts dibinātāji? Vai nebūtu lietderīgāk vērtēt balsis pēc vēlētāju gudrības, varas un ietekmes, proti, pēc naudas, kas katram pieder? Saprotiet, ka tā ir filozofiska problēma jums, nevis man. Es esmu pragmatiķis, turklāt pragmatiķis, kuram algu maksā Faulers Š.okens.
Tomēr viena doma man nedeva miera. — Vai nav iespējams, ka Tontons mēģinās … kaut ko iesākt?
— Protams, viņš mēģinās Venēru savukārt nozagt mums, — Faulers rāmi atbildēja.
— Es nedomāju to. Jus taču atceraties, kas notika ar Antarktikas ekspluatāciju?
— Es pats biju tur klāt. Simts četrdesmit kritušo mums un dievs vien zina, cik viņiem.
— Un tas bija tikai viens kontinents. Ar Tontonu nav nekādi joki. Ja jau viņš uzsāka tik niknu cīņu nieka apledojušas teritorijas dēļ, tad ko gan varam sagaidīt, ja runa ir par veselu planētu?
—« Nē, Mič, viņš to neiedrošināsies, — Faulers pacietīgi turpināja. — Niknās cīņas maksā bargu naudu. Bez tam mēs nedosim viņam nekādu iemeslu, vismaz neko tādu, kas būtu izmantojams tiesā. Un visbeidzot… mēs viņu kārtīgi piežmiegsim.
— Saprotams, — es nomurmināju un jutos atkal drošāks. Ticiet man, esmu lojāls Faulera Šokena asociācijas ierēdnis. Jau kopš mācekļa dienām esmu centies veltīt savu dzīvi «kompānijai un komercijai». Bet konkurences kari — pat mūsu profesijā — var būt ļoti nepatīkami. Nebūs nemaz pagājuši pārdesmit gadi, kopš kāda maza, bet iespaidīga Londonas reklāmas aģentūra pieteica atklātu cīņu firmas «Bārtons, Bārtons, Dendijs un Osborns» Anglijas filiālei un, izņemot divus Bārtonus un vienu mazgadīgu Osbornu, iznīcināja visus līdz pēdējam vīram. Turklāt stāsta, ka uz galvenās pasta ēkas kāpnēm vēl tagad esot redzami asins traipi, kas palikuši pēc kautiņa starp «Western Union» un «American Railway Express» kompānijām par pasta sūtījumu pārvadāšanas tiesībām.
Šokens atkal atsāka:
— Toties jums jāpatur acis visādi pratu izkūkojuši fanātiķi. Alūsu projekts tos katrā ziņā pievilinās. Jebkura pustraka organizācija, sākot ar «konsiem» un beidzot ar republikāņiem, izteiksies vai nu par, vai pret šo projektu. Jums jāpanāk, lai viņi būtu par; viņi var nosvērt svaru kausu mūsu pusē.
— Pat «konsi»? — es iesaucos.
— Tie, protams, ne, tā es nedomāju; tie mums drīzāk būs kā akmens pie kājām.
Viņa sirmie mati ievizējās, kad viņš domīgi nolieca galvu.
— Hm … Jūs varētu palaist valodas, ka lidojumi kosmosā un konservacionisms jeb «konsi», kā sauc šī uzskata piekritējus, ir diametrāli pretējas lietas. Lidojumi kosmosā patērē daudz izejvielu, līdz ar to pazemina dzīves standartu, nu, jūs jau zināt… Neaizmirstiet pieminēt, ka degvielai vajadzīgi organiskie savienojumi, kurus, pēc «konsu» domām, ieteicamāk izmantot mākslīgā mēslojuma ražošanai…
Man patīk vērot, kā strādā īsts lietpratējs. Faulers Šokens ar pāris teikumiem ieskicēja plašas propagandas kampaņas galvenās līnijas; man atlika padomāt tikai par sīkumiem. Ar konservacionistiem nebija ko cere- monēties — likums tos neaizsargāja… Šie fanātiķi ar izvalbītajām acīm sludināja, ka modernā civilizācija zināmā mērā «izlaupot» zemeslodi. Kādas šausmīgas muļķības! Zinātne vienmēr atrod izeju, ja izbeidzas dabas bagātības. Galu galā, kad dabiska gaļa sāka kļūt retums, mums jau bija sagatavotas sojas desiņas. Kad izsīka naftas krājumi, izgudrojām kebu — kājminamo vieglo automašīnu.
Arī es savā laikā biju aizrāvies ar «konsu» sentimentālajām idejām un zināju, ka visi viņu argumenti tiecas pierādīt vienu: dabiskais dzīves veids ir vienīgais pareizais. Muļķīgi! Ja «daba» būtu gribējusi, lai mēs ēdam tikai svaigus dārzeņus, tā nebūtu mums devusi niacīnu vai askorbīnskābi.
Vēl kādas divdesmit minūtes klausījos Šokena iedvesmojošā runā un atstāju viņa kabinetu ar atziņu, pie kuras biju nonācis jau vairākkārt: viņš - īsi un izsmeļoši izklāstīja katru faktu, sniedzot visu man vajadzīgo informāciju.