— Tagad ir vēls rudens.
— Hm. Varbūt viņai nav kalendāra… Padodiet man kafitu.
Viņš neteica ne «lūdzu», ne «paldies». It kā visiem vajadzētu viņa priekšā dancot. Džeks bija pārvērties.
— Kā jums šķiet, vai būsiet spējīgs šorīt arī mazliet pastrādāt? — es atturīgi vaicāju.
— Var pamēģināt, — viņš vienaldzīgi atbildēja. — Galu galā Sokens taču maksā. Bet kāds velns īsti bija jūs parāvis?
— Nodarbojos ar pētniecību, — es sacīju.
— Vai Ketiju esat saticis? — viņš interesējās. — Jā, ir gan jums jauka sieva, Mič. — Viņa smaids šķita patīkamu atmiņu izraisīts. Man tas nepatika, nemaz nepatika.
— Priecājos, ka esat pratis viņu novērtēt, — es strupi sacīju. — Atnāciet kādreiz ciemos.
Viņš aizrijās ar kafitu un tad, rūpīgi nolicis tasīti, jautāja:
— Kas tas par darbu, ko jūs pirmīt pieminējāt?
Parādīju viņam savu sacerējumu. Viņš izdzēra minerālūdeni, sā^ka lasīt un acīm redzami atlaba. '
— Jūs te visu esat saputrojis, — viņš beidzot nicīgi iesaucās. — Es nekā nezinu ne par Līroidu, ne Holdenu, ne Makdžilu, bet varu derēt, ka viņi nebija nekādi pašaizliedzīgie pētnieki. Neviens uz Venēru nelido labprātīgi. Uz turieni aizsūta.
Viņš sēdēja sakrustotām kājām, domās iegrimis.
— Mēs pieņemam, ka tomēr labprātīgi, — es sacīju. — Un, ar jūsu atļauju, centīsimies par to pārliecināt arī publiku. No jums mēs prasām tikai to, lai jūs reklāmu izskaistinātu ar savām personiskajām izjūtām. Ja jums vajadzētu atbildēt nedomājot, ko jūs teiktu, kādas sajūtas jūsos izraisīja Venēra?
— Nelabumu, — viņš nožāvājās. — Pasūtiet man dušu, Mič. Desmit minūtes saldūdens, stipri karstu. Cena nekrīt svarā. Jūs arī varat kļūt par slavenību. Ja vien jums laimēsies tāpat kā man.
Viņš šūpoja īsās kājeles gar gultas malu un aplūkoja savus īkšķus, kas atradās kādas sešas collas no zemes.
— Tā ir, — viņš nopūtās, — jādzīvo, kamēr var.
— Un ka paliek ar rakstu? — es jautāju.
— Pameklējiet manos ziņojumos. Kā būs ar dušu?
— Pameklējiet sev sulaini, — es atteicu un, dusmās vārīdamies, aizcirtu durvis.
Savā kambarītī es nopūlējos pāris stundas, lai uzrakstītajam piešķirtu vairāk tiešuma, un tad miesassargu pavadībā devos iepirkties. Šoreiz negadījās saķerties ar patruļu. Ievēroju, ka Vorena Astrona veikala skatlogu grezno jauns uzraksts:
Dr. Astrons ar nožēlu paziņo, ka neatliekamas darīšanas viņu pēkšņi aizsauku- šas atpakaļ uz Zemi.
Es pavaicāju vienam no saviem pavadoņiem:
— Vai «Rikardo» ir jau aizlidojis?
— Pirms dažām stundām, mister Kurtenej. Nākamais būs «Pareto» — rīt.
Tagad man rokas bija brīvas.
Es izstāstīju Fauleram Sokenam visu, ko biju piedzīvojis.
Viņš neticēja nevienam vārdam.
Viņš izturējās smalkjūtīgi un centās mani neaizvainot.
— Neviens jums, Mič, neko nepārmet, — viņš laipni teica. — Jūs esat daudz pārdzīvojis. Tāda nelaime šajā cīņā ar īstenību var piemeklēt ikvienu no mums. Bet nebaidieties, manu zēn, jūs neesat viens. Mēs to visu nokārtosim. Pienāk laiks, kad ikvienam ir vajadzīga palīdzība. Mans psihiatrs …
Šķiet, ka es viņam kaut ko uzbrēcu.
— Nekas, nekas, — viņš mani mierināja, būdams joprojām laipns un saprotošs. — Nespeciālistiem gan nevajadzētu jaukties tādās lietās, bet es arī šo to saprotu šajā jomā un varu spriest pavisam objektīvi. Laiku īsinādams, pacentīšos jums visu izskaidrot…
— Izskaidrojiet labāk, ko nozīmē tas! — — es kliedzu, pagrūzdams viņam zem deguna savu izmainīto sociālās uzticamības numura tetovējumu.
— Ar prieku, — viņš rāmi turpināja. — Tā ir tikai viena daļa no jūsu … kā sacīt… bēgšanas no īstenības. Jūs acīmredzot pārdzīvojāt psiholoģisku šoku. Jūs bēgāt pats no sevis. Jūs iedomājāties sevi cita cilvēka ādā un izvēlējāties personu, kas būtu, cik vien iespējams, tālu-no jūsu normālās, grūtās, smaga darba pilnās apdāvinātas personības ikdienas. Jūs izvēlējāties bezbēdīgo, laisko putu smēlēja dzīvi, miegaino darbu tropiskajā saulē…
Tagad man kļuva skaidrs, kurš bija zaudējis sakarus ar īstenību.
— Cilvēkam, kurš… hm… kaut cik izprot reklāmu ietekmi uz cilvēka zemapziņu, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc jūs tik briesmīgi apmelojāt Tontonu. Tas nozīmē, ka jūs atrodaties pusceļā uz savu īsto «es». Kāds ir mūsu galvenais uzdevums — Mičela Kurteneja, reklāmu sacerētāja, galvenais uzdevums? Pieveikt pretiniekus! Satriekt konkurējošās firmas! Iznīcināt tās! Jūsu izdomas par Ton- tonu … hm … kompetentam cilvēkam pierāda, ka jūs neapzinīgi tiecaties atkal kļūt par īsto Mičelu Kurteneju, reklāmas darbinieku. Izteikti simbolos, noslēpumainas zemapziņas aptumšoti, jūsu aplamie murgi par Tontonu tomēr ir ļoti viegli izprotami. Bet jūsu iedomāto tikšanos ar «Hediju» varētu minēt kā klasisku piemēru mācību grāmatās.
— Pie joda, — es iebļāvos, — paskatieties uz manu žokli! Vai redzat dūriena pēdas? Rēta vēl joprojām sāp.
Viņš tikai smaidīja.
— Priecāsimies, ka jūs nenodarījāt sev ko ļaunāku, Mič. Jūs saprotat — iedoma…
— Un kā ar Ketiju? — es aizsmacis vaicāju. — Kā ar sīko informāciju par «kon- siem»? Viņu rokas spiedieniem, sasveicināšanās veidiem, zīmēm, parolēm, satikšanās vietām?
— Mič, — viņš kļuva nopietns, — kā jau teicu, man nevajadzētu par to runāt, bet tur nav nekā reāla. Greizsirdība, kas radās personības sašķelšanās rezultātā, jūsu iedomātā Grobija-Kurteneja dzīve lika'jums identificēt savu sievu ar visdrausmīgākajiem un ienīstākajiem ienaidniekiem — ar «konsiem». Un «Grobijs» rūpīgi izkārtoja visu tā, ka jūsu pieminētos datus par «konsiem» nav iespējams pārbaudīt un līdz ar to atmaskot. «Grobijs» panāca to, ka jūsu īstais «es» neizpauda šo noslēpumu tikmēr, kamēr «konsi» būs visus savus simbolus izmainījuši. «Grobijs» tā rīkojās pašaizsardzības instinkta mudināts. Kurtenejs pamazām atgriezās un pats to labi apzinājās. «Grobijs» juta, ka tiek arvien vairāk «izspiests». Lai, viņš ir ar mieru gaidīt. Viņš izkārto visu tā, lai kuru katru brīdi varētu atkal ierasties …
— Es neesmu jucis!
. — Mans psihiatrs …
— Ticiet taču man!
— Šie zemapziņas konflikti…
— Es jums saku, ka Tontons uzpērk slepkavas …
— Vai zināt, Mič, kas mani pārliecināja, ka jūs tiešām esat slims?
— Kas tad? — es ar rūgtumu balsī jautāju.
— Stāsts par «konsu» šūniņu Mazajā Vistiņā. Šis simbols… — viņš mazliet pietvīka, — to nekādā ziņā nevar pārprast.
Es vairs necentos neko pierādīt, tikai jautāju:
— Vai ļaudis vēl joprojām cenšas iztapt prātā jukušajiem, mister Šoken?
— Jūs neesat prātā jucis, manu zēn. Jums nepieciešama… palīdzība, tāpat kā daudziem …
— Izteikšos skaidrāk. Vai esat ar mieru izdabāt man vienā konkrētā punktā?
— Saprotams! — Viņš vēlīgi smaidīja.
— Sargājiet sevi un arī mani. Tontons uzpērk slepkavas, tā tas ir. Vienalga, kas to apgalvotu — es, Grobijs vai kāds cits. Faktu, ka Tontonam ir algoti slepkavas, tas negroza. Ja jūs uzklausīsiet manu lūgumu un norīkosiet mums miesassargus, tad apsolu, ka uzvedīšos prātīgi — nerāpšos gar sienām, nerunāšu muļķības. Aiziešu pat pie jūsu psihiatra.