— Norunāts, — viņš tikpat vēlīgi atbildēja.
Nabaga vecais Faulers! Vai tad viņu varēja vainot? Katrs mans vārds taču grāva viņa iedomāto sapņu pasauli. Viss, ko stāstīju, viņa ausīs skanēja kā Biznesa dieva zaimošana. Viņš nespēja tam ticēt, ne arī aptvert, ka es, mans īstais «es», tam ticu. Kā gan Mičels Kurtenejs, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks, varētu teikt viņam acīs tādas briesmu lietas kā:
Ražotāju intereses neatbilst patērētāju interesēm.
Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju ir nelaimīgi.
Strādnieki nemaz tik viegli neatrod sev atbilstošu darbu.
Uzņēmēji rīkojas negodīgi un neievēro likumus.
«Konsi» ir pavisam normāli, saprātīgi un labi organizēti.
Visi šie apgalvojumi bija kā vesera triecieni Faulera uzskatiem, bet šie uzskati izrādījās ārkārtīgi elastīgi. Veseris momentā atlēca atpakaļ, un trieciena pēdas ātri izlīdzinājās. Visam atradās savs izskaidrojums, bizness nevarēja nodarīt cilvēcei nekādu ļaunumu. Un tādēļ tas nebija Mičels Kurtenejs, kas stāstīja viņam visas šīs pasakas. Tā bija Mičela Kurteneja ļaunā, neapvaldītā zemapziņa vai velnišķais «Džordžs Grobijs», vai vēl kāds cits, tikai ne Kurtenejs.
Sašķeltai personībai tik raksturīgā veidā, par ko Faulers Sokens un viņa psihiatrs būtu lielā sajūsmā, es sāku sarunāties pats ar sevi:
— Zini, Mič, tu tagad runā kā īsts «konss».
Un pats atbildēju: — Tāds jau es arī esmu. Tas ir šausmīgi.
— Ak tā? — es brīnījos. — Neesmu par to pārliecināts. Bet varbūt arī…
— Jā, — pats domīgi piebildu. — Varbūt arī…
Fakti kļūst saskatāmi tikai uz kontrastējoša fona — tā ir viena no mana aroda aksiomām. Piemēram, pašreiz Faulera Šokena uzskati un domas ir fons maniem uzskatiem un domām!
«Izdabā man, Fauler,» es klusībā lūdzos. «Apsargā mani. Es nekad vairs nevēlos sastapties ar tādu savas fantāzijas augli kā Hedija. Iespējams, ka viņa bija tikai simbols, bet šis simbols man sāpīgi dūra ar savu mazo, simbolisko adatu.»
15
kad mūsu mazā procesija ieradās Šokena augstceltnes vadošo darbinieku valstībā/ Ransteda tur nebija. Fauleru,
marn, Džeku O'Šī un sekretāres pavadīja bruņoti sargi, kurus es biju pieprasījis.
Ransteda sekretāre paskaidroja, ka šefs atrodoties kaut kur koridora otrā galā, un mēs gaidījām … gaidījām … un gaidījām. Pēc kādas stundas es ieminējos, ka viņš droši vien vairs neatgriezīsies. Vēl pēc stundas mūs sasniedza ziņa, ka uz kādas no augstceltnes platformām simtiem pēdu zem mums atrasts sadragāts ķermenis. Identificēt to esot ļoti grūti.
Sekretāre, histēriski raudādama, atvēra Ransteda seifu un atvilktnes. Citu papīru vidū mēs atradām dienasgrāmatu, kuru viņš bija rakstījis savas dzīves pēdējos mēnešos. Starp atsevišķām piezīmēm par darbu, mīlas dēkām, turpmāko pasākumu uzmetumiem,
labu restorānu adresēm pilsētas nomalēs un citiem sīkumiem bija arī šādi ieraksti:
«Pagājušajā naktī viņš atkal ieradās. Lika man drosmīgāk izmantot pārsteiguma momentu reklamēšanā. Man no viņa bail… Viņš apgalvo, ka «Starrzelius» kampaņas realizēšanai bijusi nepieciešama liela vīrišķība. Man ir šausmīgas bailes. Tagad saprotu, kā visi viņa priekšā trīcēja, kad viņš vēl bija dzīvs… Vakar vakarā Dž.V.H. parādījās atkal … Pirmo reizi redzēju viņu dienas gaismā. Salēcos un iekliedzos, bet neviens to nepamanīja. Kaut viņš liktu mani mierā … Dž.V.H. zobi šodien izskatījās daudz lielāki un asāki. Man nepieciešama palīdzība… Viņš sacīja, ka es nekam nederot, es apkaunojot mūsu profesiju …»
Pēc brīža mēs aptvērām, ka «viņš» bija mūsu profesijas ciltstēva, muzikālo reklāmu izgudrotāja, pārsteiguma momenta un daudzu citu jauninājumu ieviesēja Džordža Vašingtona Hilla gars.
— Nabaga zēns, — Sokens nobālis sacīja. — Mūsu nabaga, nabaga zēns. Kā viņš ir cietis! Cik žēl, ka es to nezināju. Cik žēl, ka viņš neuzticēja man savas bēdas!
Pēdējais ieraksts bija grūti salasāms: «Es nekam nederot. Zinu, ka tas ir taisnība. Neesmu mūsu profesijas cienīgs. Visi to zina! Varu to izlasīt viņu sejās. Ikviens to zina. Viņš visiem to pastāstījis. Lai viņš nolādēts. Lai nolādēts viņš un viņa zobi. Nolādēts …»
— Nabaga nelaimīgais zēns, — Šokens gandrīz elsoja. Tad pagriezās pret mani. — Jūs redzat, kur var novest mūsu sasprindzinātais darbs.
Bija nu gan ko redzēt! Speciāli mums sacerēta dienasgrāmata un neidentificējama protoplazmas kotlete, kas tikpat labi varēja būt simtastoņdesmit mārciņas smags Mazās Vistiņas gabals. Bet to teikt nozīmētu tikai veltīgi dzesināt muti. Izdabādams Fauleram, es nopietni pamāju.
Mani atkal iecēla par Venēras nodaļas vadītāju.
Katru dienu apmeklēju Faulera psihiatru. Nespēru ne soli bez bruņotu sargu pavadības. Pārrunu brīžos vecais Faulers asaru pilnām acīm mācīja mani: — Jums jātiek vaļā no šī simbola. Tas ir vienīgais, kas vēl stāv starp jums un īstenību, Mič. Doktors Lolers man teica …
Doktors Lolers bija stāstījis Fauleram So- kenam to, ko es biju stāstījis viņam. To tad nu uzskatīja par manas «integrācijas» lēno procesu. Es maksāju kādam medicīnas studentam, lai tas izdomātu manas garīgās saslimšanas simptomus, sākot no brīža, kad pārvērtos par patērētāju. Daži no tiem bija tīrās pērles. No dažiem vajadzēja atteikties, jo tie nebija pieņemami manai pašcieņai, bet arī ar atlikušajiem pietika, lai ārsts brīžiem aiz pārsteiguma nomestu zīmuli uz galda. Pamazām mēs no tiem atbrīvojāmies, un nekad mani nekas tā nebija garlaikojis kā šīs sarunas.
Taču no apgalvojuma, ka mana un Faulera Šokena dzīvība ir briesmās, es neatkāpos.
Kā tas dažkārt gadās, mēs ar Fauleru kļuvām arvien tuvāki. Viņš domāja, ka atgriezis mani dzīvē. Es jutos neērti, ka vazāju viņu tā aiz deguna. Viņš taču izturējās pret mani tik labi. Bet tas bija dzīvības vai nāves jautājums. Visam pārējam nebija nekādas nozīmes.
Beidzot pienāca diena, kad Faulers Šokens laipni teica:
— Mič, es domāju, ka laiks kļūt drosmīgākiem. Es neprasu, lai jūs nojauktu žogu, kas jūs šķir no īstenības. Bet es gan esmu nolēmis atteikties no saviem sargiem.
— Viņi jūs nogalinās, Fauler! — man spēji izlauzās pār lūpām.
Viņš lēnīgi papurināja galvu.
— Gan redzēsiet. Es nemaz nebaidos.
Viņš nebija pārliecināms. Kad labu brīdi
biju nopūlējies, viņš, pamatodamies uz veselo saprātu, paziņoja apsardzes leitnantam:
— Man jūs vairs nebūsiet vajadzīgi. Lūdzu, piesakieties ar saviem vīriem Apsardzes daļā jauna norīkojuma saņemšanai. Pateicos par uzticību un uzmanību, ko jūs man parādījāt šajās nedēļās.
Leitnants militāri sveicināja, taču ne viņš, ne viņa padotie neizskatījās laimīgi. No vieglā, patīkamā darba augstākās vadības mītnē viņiem tagad vajadzēja pāriet uz patruļdienestu priekštelpās, uz naktssardzēm, pasta sūtījumu apsargāšanu un speciāliem
norīkojumiem visneiedomājamākās stundās.] Viņi aizsoļoja, un es zināju, ka Faulera Šo- kena dienas ir skaitītas.
Naktī ceļā uz mājām viņu nogalināja kāds nezināms uzbrucējs, kurš jau iepriekš bija nonāvējis šoferi un pats piesēdies pie Faulera Sokena «kadiljaka» stūres. Slepkava acīmredzot bija pusvājprātīgs, jo aresta laikā pretojās policistiem un muļķīgi smējās, kad tie viņu sasita līdz nāvei. Sī tipa sociālās uzticamības numurs nebija salasāms, un identificēt viņu izrādījās neiespējami.