Viegli iedomāties, cik daudz darba mums': bija kantorī nākamajā dienā. Sasaucām Soļ kena piemiņai veltītu svinīgu valdes sēdi, pieņēmām rezolūcijas, kurās nosaucām no-! tikušo par neaizmirstamu kaunu, solījām, ka mūsu cildenā profesija šo ļaundarību nekad neaizmirsīs, un tā tālāk un tā joprojām. Saņēmām līdzjūtības apliecinājumus no citām aģentūrām, tai skaitā arī no Tontona. Mani apveltīja ar izbrīna pilniem skatieniem, kad es, saburzījis Tontona telegrammu saujā, izgrūdu dažus spēcīgus vārdus. Arī konkurences naidam ir savas robežas! Mēs visi klātesošie, protams, esam džentlmeņi. Un asā, bet godīgā cīņā uzvarēs labākā aģentūra.
Bet neviens no valdes locekļiem neveltīja tam sevišķu uzmanību. Visi domāja par vienu — par Sokena balsstiesīgajām akcijām.
Faulera Sokena apvienības pamatkapitāls bija 7 X 1012 megadolāru, balsstiesīgās akcijas bija par simttūkstoš dolāriem katra, rezultātā pavisam 7 X 1013 akcijas. No tām 3,5 X 1013 + 1 varēja iegūt tikai personas, kas parakstījušas AAAA līgumu, jeb, vienkāršāk izsakoties, — visaugstākās kategorijas reklāmas darbinieki. Atlikušās akcijas ar valdības rīkojumu bija pārdodamas atklātā tirgū, lai nevarētu teikt, ka Faulera Sokena aģentūrā nav iesaistītas plašas patērētāju masas. Kad šīs akcijas nokļuva biržā, Faulers Šokens ar savu uzticības personu palīdzību pats tās uzpirka.
Uz sava vārda Faulers Šokens turēja tikai visai pieticīgu akciju skaitu — 0,75 X 1013 , pārējās ar devīgu roku izdalīdams. Es te biju viens no jaunākajiem un, lai gan ieņēmu otru nozīmīgāko amatu mūsu firmā, ar gratifikāciju un veicināšanas prēmiju palīdzību biju uzkrājis tikai 0,857 X 1012 akciju. Visbagātākais valdes vīru vidū laikam bija Harvijs IJruners. Viņš bija šokena vecākais partneris un pa šiem gadiem samedījis 0,83 X 1013 akciju. (Formāli tas darīja viņu spēcīgāku par Fauleru, bet viņš ļoti labi apzinājās, ka •;o pārākumu izmantot nevar, jo pārējo akciju īpašnieku pilnvarnieki ar noslēpumainu vienprātību atbalstītu Fauleru Šokenu. Bez tam Harvijs Bruners bija lojāls Šokena asociācijas darbinieks.) Viņš acīmredzot uzskatīja •>(v vi par piemērotāko Šokena pēcteci, un naivākie Atklājumu un attīstības nodaļas darbinieki, muļķi tādi, jau centās viņam da-f žādi pielabināties. Bet Harvijs Bruners bija ļoti ikdienišķs cilvēks bez izcilām spējām — j vienkāršs, godīgs darba zirgs. Viņa lempī-ļ gājās rokās tāds komplicēts uzņēmums, kādsļ bija Faulera Sokena asociācija, izputētu gada laikā.
Ja man vajadzētu likt kārti uz vienu no viņiem, es izvēlētos Masu ietekmēšanas nodaļas vadītāju Sileriju, jo viņš arvien bijaļ atbalstījis Sokena bloku. Nākamais iespēja-ļ mais kandidāts varētu būt es pats,, bet attiecībā uz sevi es tik drošs nebiju. Tāpat, iespējams, domāja arī citi, izņemot saniknotai Bruneru un dažus muļķus. Varēja manīt, ka ap Sileriju jau pulcējas neliela svīta, kas, bez šaubām, atcerējās tādus Faulera izteicienus kā: «Masu ietekmēšana, džentlmeņi, ir visu pamatu pamats» vai «Masu ietekmē» šanas līdzekļu atrašanai nepieciešams prātffl reklāmas sacerēšanai — talants».
Es savā galda galā jutos kā izolēts leprafl slimnieks, un mani miesassargi ar interesļ sekoja visam, kas notika. Silerijs uzmeta tiem ( skatienu, un es varēju lasīt viņa acīs kā atvērtā grāmatā:
«Tas nu ir turpinājies pietiekami ilgi. Mūs® pirmais uzdevums būs likvidēt šos eksceritriskos untumus.»
Beidzot ieradās tie, kurus mēs visu laiki! gaidījām. Džentlmeņi no Amerikas Arbitrāžas asociācijas Testamentu lietu sekcijas.!
Viņi visi, kā tas pēc tradīcijas pieklājas, bija savilkuši drūmas sejas. Vai nu amatā gūtā rūdījuma, vai katras humora izjūtas trūkuma dēj tās palika tikpat stingas ari tad, kad Silcrijs viņus apsveica, izsacīdams nožēlu par nepieciešamību sastapties tik skumjā brīdī un cerību, ka viņiem būs lemts satikties vēlreiz priecīgākos apstākļos un tā joprojām.
Viņi ātri nolasīja testamentu un pēc tam izdalīja mums tā norakstus. Es vispirms uzmeklēju vietu, kur bija minēts mans vārds.
«Savam draugam un kompanjonam Mi- čelam Kurtenejam es atstāju un novēlu ozolkoka gredzenu ar ziloņkaula izrotājumiem (inventāra numurs 56.987) kopā ar septiņdesmit piecām veicināšanas akcijām Ņujorkas Bezpeļņas korporācijā ietilpstošajā iestādījumā — Psihoanalītisko zinātņu izplatīšanas institūtā, — ar noteikumu, ka viņš savā brīvajā laikā aktīvi piedalīsies šīs organizācijas darbā un tās cēlo mērķu īstenošanā.»
«Mič,» es sev sacīju, «cauri ir ar tevi.»
Uzmetu testamenta kopiju uz galda un domās aplēsu savu realizējamo akciju stāvokli.
— Jums neveicas, mister Kurtenej, — ieminējās kāds drosmīgs un iejūtīgs Atklājumu nodaļas darbinieks, kuru es tikai pavirši pazinu. — Misters Silerijs, kā liekas, gan ir ļoti apmierināts.
Paskatījos uz Silerijam veltīto testamenta daļu — pirmo paragrāfu. Kā citādi, viņš saņēma visas Faulera personīgās akcijas un sindikātā «Managerial Investment» ieguldītā kapitāla lielāko daļu, Apdrošināšanas uzņēmumu korporācijas un vēi dažu citu uzņēmumu akcijas.
Vīrs no Atklājumu nodaļas pētīja manu testamenta eksemplāru.
— Neņemiet ļaunā, mister Kurtenej, — viņš teica, — bet vecais varēja gan izturēties pret jums labāk. Pirmo reizi mūžā dzirdu par šādu uzņēmumu, kaut gan diezgan labi pārzinu psihoanalīzes nozari.
Man šķita, ka tepat blakus dzirdu Fauleru apmierināti smejam, un gandrīz pielēcu stāvus. «Ak tu, vecais blēdi!» es neskanīgi elsu.
Dot visam gluži negaidītu noslēgumu — tas mats matā saskanēja ar viņa īpatnējo humora izjūtu.
Silerijs ieklepojās, un valdes telpā tūlīt iestājās klusums.
Tad dižais cilvēks sacīja:
— Seit ir pārāk daudz ļaužu, džentlmeņi. Varbūt kāds ierosinās, lai visi citi, izņemot valdes locekļus, atstāj …
Es piecēlos un pārtraucu viņu:
— Labprāt aiztaupīšu jums pūles, Silerij. Ejam, zēni! Bet iespējams, ka es vēl atgriezīšos.
Tad kopā ar apsardzi atstāju telpu.
Noskaidrojās, ka Ņujorkas Bezpeļņas korporācijā ietilpstošais Psihoanalītisko zinātņu izplatīšanas institūts ir nabadzīgs trīsistabu dzīvoklis Jonkersā, Ņujorkas nomalē. Kantora telpā ērmīga vecmeita klabināja rakstāmmašīnu. Visa atmosfēra atgādināja Dikensa romānus. Vecā, ļodzīgā avīžu statīvā atradās dažas mušu notraipītas brošūras.
— Esmu no Faulera Sokena asociācijas, — es stādījos priekšā.
Viņa pietrūkās kājās.
— Piedodiet, ser! Es jūs nepamanīju. Kā klājas misteram Šokenam?
Es izstāstīju, kā viņam klājas, un vecais ērms sāka birdināt asaras. Esot bijis tik labs cilvēks, tik devīgi ziedojis lielajam mērķim. Ko gan viņa un viņas nabaga brālis lai tagad iesākot? Nabaga misters Sokens! Un viņa pati, nabadzīte! Un viņas nabaga brālis!
— Viss taču vēl nav zaudēts, — es teicu. — Kas šeit ir atbildīgais?
Šņukstēdama viņa izdvesa, ka brāli varot sastapt blakus istabā.