— Lūdzu, pavēstiet viņam par notikušo |oti saudzīgi, mister Kurtenej. Viņš ir tik trausls un jūtīgs …
Atbildēju, ka pacentīšos, un atvēru durvis» Brālis bija piedzēries un, uzmeties uz galda, krāca. Purināju viņu, kamēr tas uzmodās un sāka blenzt manī ar apmiglotu, cinisku skatienu.
— Kotvajag?
— Esmu no Faulera Sokena asociācijas. Vēlos ieskatīties jūsu iestādes dokumentos.
Viņš enerģiski pakratīja galvu.-
— Nē, ser. Tikai vecais džentlmenis personiski var tos dabūt.
— Viņš ir miris, — es viņam teicu. — Te ir testaments. — Parādīju viņam attiecīgo] paragrāfu un savus personības dokumentus.:
— Ko lai dara, — viņš noteica. — Prieki i beigušies. Bet varbūt jūs turpināsiet tādā pašā garā? Jūs redzat, mister Kurtenej, kas! šeit rakstīts? Viņš uzliek jums par pienā-ļ kumu …
— Redzu, — es viņu skarbi pārtraucuļ — Lūdzu dokumentāciju!
Viņš izņēma dokumentāciju un grāmatas, no labi noslēpta, aiz vienkāršām durvīm ierīkota seifa. Pēc trīs stundu melna darba saj pratu, ka pēc Faulera Sokena untumainā prāta institūts pastāv tikai tādēļ, lai kontrolētu piecdesmit sešus procentus Ņuarkas Ģenerālās fosfāta redukcijas korporācijas akciju.
Es izgāju koridorā un devu rīkojumu sa- : viem miesassargiem:
— Aiziet, zēni! Tagad uz Ņuarku.
Neapgrūtināšu jūs ar visiem sīkumiem.!
Sādā veidā iepazinos ar trim uzņēmumiem,* pēc tam pēdas sazarojās. Viena līnija, izgā-'| jusi cauri divām pakāpēm, izbeidzās Frank-1 fortas Lietoto mašīnu daļu tirdzniecības kom-ļ pānijā, kura kontrolēja trīsdesmit divus pro- 4 centus no Faulera Sokena asociācijas apgro- i zībā esošajām akcijām. Otrai līnijai bija vēl viena pakāpe, tad tā vēlreiz sazarojās un iz- | beidzās ar Apvienoto koncesiju korporāciju un Vokeganas Zobārstniecības un ortodon- | tijas koledžu, kuri kontrolēja atlikušās akcijas.
Divas nedējas vēlāk rīta sēdes laikā es savu miesassargu pavadībā iesoļoju valdes telpā.
Sēdi vadīja Silerijs. Viņš izskatījās sakrities un pārguris, it kā nevienu nakti šo pāris nedēļu laikā nebūtu gulējis, bet nepārtraukti kaut ko meklējis.
— Kurtenej, — viņš nošņācās, — es domāju, jūs sapratāt, ka armija jāatstāj aiz durvīm.
Es pamāju ar galvu vecajam, godīgajam, neattapīgajam Harvijam Bruneram, kuram biju iepriekš visu izstāstījis. Būdams uzticīgs Šokenam un man, viņš nobēra:
— Priekšsēdētāja kungs, ierosinu, lai valdes locekļiem atļauj ierasties kopā ar apsargiem tādā skaitā, kādu viņi atzīst par nepieciešamu personīgajai drošībai.
— Atbalstu šo priekšlikumu, priekšsēdētāja kungs, — es paziņoju. — Nu, zēni, stiepiet iekšā!
Mani sargi, plati smaidīdami, sāka nest iekšā mapes, kurās atradās manas pilnvaras. Redzot, ka kaudze kļūst arvien lielāka, valdes vīriem izspiedās acis un atpletās mutes. Pagāja ilgs laiks, kamēr visu saskaitīja un pārbaudīja. Pēc tam sākās balsošana. Balsošanas galīgie rezultāti izrādījās šādi: par — 5,73 X 1013 , pret — 1,27 X 1013 .
Visas balsis «pret» piedereja Silerijam un tikai Silerijam. Tādu, kas atturētos, nebija.
Pārējie pārsviedās manā pusē, it kā tiem zeme degtu zem kājām.
Uzticamais vecais Harvijs ierosināja, lai es pārņemu sēdes vadību, un visi tam piekrita. Pēc tam viņš ierosināja, ka Silerijam būtu laiks iet pensijā un firma varētu atpirkt viņam piederošās akcijas par to nominālo vērtību un ieskaitīt prēmiju fondā. Priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. Tad — pārējiem par brīdinājumu — viņš ierosināja pazemināt amatā un izslēgt no valdes Tomasu Hizerbiju, jaunāko māksliniecisko līdzstrādnieku, kurš pārāk nekaunīgi bija pielīdis Silerijam, bet Hi- zerbijam piederošās nedaudzās balsstiesīgās akcijas — konfiscēt. Priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. Hizerbijs neiedrošinājās pat iepīkstēties. «Labāk zīle rokā nekā mednis kokā,» viņš droši vien sev teica, rīdams dusmas.
Tas nu bija noticis. Es tagad skaitījos Faulera Sokena asociācijas kungs un pavēlnieks. Tikai pa šo laiku biju iemācījies nicināt visu, ko tā sevī iemiesoja.
elegramma, mister Kurtenej, — ieskanējās manas sekretāres balss. Piespiedu slēdzi pultī uz sava galda.
— Olbenijā uz kaimiņa denunciācijas pamata arestēts kāds «konss». Vai nodibināt ar turieni sakarus?
— Nolādēts! — es eksplodēju. — Cik reizes man vajadzēs atkārtot savas pavēles? Nekavējoties jānodibina sakari! Kāda velna pēc jūs vēl jautājat?
Viņas balss iedrebējās:
— Piedodiet, mister Kurtenej … domāju, ka tas ir pārāk tālu …
— Tad izbeidziet domāšanu. Izsauciet helikopteru.
16
Iespējams, ka biju pārāk rupjš, bet es gribēju atrast Ketiju, kaut arī man vajadzētu pārmeklēt katru «konsu» šūniņu valstī. Bailēs, ka es varētu viņu nodot, Ketija bija
aizgājusi pagrīdē. Tagad es vēlējos viņu atkal dabūt atpakaļ.
Pēc stundas biju Valsts Vidienes savstarpējās drošības asociācijas galvenajā mītnē. Šī organizācija apkalpoja ne tikai savu tiešo rajonu, bet bija noslēgusi vairākus līgumus arī ar citām šīs apkaimes pilsētām, tai skaitā ar Olbeniju. Asociācijas valdes priekšsēdētājs pats personiski sagaidīja mani un manus sargus pie lifta.
— Kāds gods! — viņš murmināja. — Kāds milzīgs pagodinājums, mister Kurtenej! Ar ko varētu pakalpot?
— Mana sekretāre jūs lūdza nesākt nopratināšanu pirms manas ierašanās. Vai esat to darījuši?
— Protams, ne, mister Kurtenej. Iespējams, ka manējie uz savu roku arestēto mazliet pakutinājuši, bet viņš vēl ir gluži labā formā.
— Gribu viņu redzēt.
Priekšsēdētājs norūpējies rādīja ceļu. Viņš gribēja ko sacīt, laikam cerēdams iekļūt Faulera Sokena firmas klientūrā, bet neiedrošinājās vērt vaļā muti.
Aizdomās turētais sēdēja uz taburetes zem neiztrūkstošā žilbinoši spožā prožektora. Tas bija apmēram trīsdesmit gadus vecs pārticis patērētājs. Viņa seju rotāja vairāki zilumi.
— Izslēdziet gaismu, — es norādīju.
Izmeklētāja stūrainā seja savilkās izbrīnā.
— Bet mēs vienmēr …
Viens no maniem miesassargiem, lieki netērēdams vārdus, pastūma viņu sāņus un izslēdza gaismu.
— Viss kārtībā, Lombardo, — steigšus iejaucās priekšsēdētājs. — Tev jāsadarbojas ar šiem džentlmeņiem.
— Krēslu, — es pavēlēju un apsēdos iepretim arestantam. — Mani sauc Kurtenejs. Un jūs?
Viņš paskatījas manī, un viņa acu zīlītes sāka atgūt normālu izskatu.
— Filmors, — viņš nevilcinādamies atbildēja. — Augusts Filmors. Vai jūs varat man pateikt, ko tas viss nozīmē?
— Jūs tur aizdomās par piederību «konsiem».
Visi VVSDA vīri, kas atradās istabā, šausmās novaidējās.
Pateikdams arestētajam, par ko viņu apsūdz, biju pārkāpis viselementārākos izmeklēšanas noteikumus. Es nemaz netaisījos tos ievērot, kaut zināju gluži labi.
—Smieklīgi, — Filmors nospļāvās. — Esmu cienījams ģimenes cilvēks, astoņu bērnu tēvs, drīzumā gaidām devīto. Kas gan jums varēja sastāstīt tādas muļķības?
— Vai jūs viņam to nepateiktu? — es uzrunāju valdes priekšsēdētāju.