— Vai ir kāds pamats tādai pārliecībai?
— Pavisam noteikts, mister Kurtenej, — Čarlijs atbildēja, tikko spēdams apslēpt pārākuma smaidu, ar kādu tehnisko specialitāšu ļaudis parasti apveltī nezinātājus. — Sīki analizējot Džeka O'Sī ziņojumus
Es atkal pārtraucu viņu:
— Vai jūs dotos uz Venēru, bruņojies tikai ar šo pārliecību, ja viss pārējais būtu no-J skaidrots?
— Bez šaubām, — viņš atbildēja, mazliet aizvainots. — Vai lai izklāstu jums visu tehnisko procesu?
— Nē, pateicos, Carlij. Turpiniet vien tādā pašā garā.
— Jā … Pašreiz mēs strādājam pie karstūma likvidēšanas problēmas galvenokārt divos virzienos: sagatavojam iespējami precīzākas urbumu vietu kartes un projektējam automātisku tipveida mašīnu dziļurbumiem. Galvenās prasības, kuras es uzstādu saviem padotajiem šajā darbā, ir lētums, pašražota enerģija un tālvadīšana. Ceru, ka tas jūs apmierinās?
— Jā, pilnīgi. Pateicos, Carlij. Vēl tikai viens jautājums. Ja mēs šo vielu tur tiešām atradīsim un tās būs daudz, mums draud jaunas nepatikšanas. Lielie krājumi, kā arī vieglā ieguve var radīt priekšnoteikumus šķidrā C02 eksportam uz Zemi, bet to mēs noteikti nevēlamies. C02 uz Zemes ir pietiekami lielos krājumos, un nav nekādas vajadzības nosist tam cenu. Vienmēr jāpatur prātā, ka no Venēras mēs sagaidām izejvielas, kuru uz Zemes trūkst, bet tā nekādā ziņā nedrīkst konkurēt cenu ziņā ar Zemes produkciju. Dzelzi — lūdzu. Nitrātus — ar lielāko prieku. Par tiem mēs maksāsim pietiekami augstas cenas, lai pārceļotāji varētu iegādāties uz Zemes ražotās preces un izmantot Zemes baņķieru, apdrošināšanas sabiedrību un transporta pakalpojumus. Bet nekad nevajag aizmirst, ka mēs apgūstam Venēru, lai to izmantotu, un nedrīkst pat pieļaut domu, ka varētu būt otrādi.-Es gribētu, lai jūs, Carlij, konsultētos ar Finansu daļu un noskaidrotu, vai šķidrā CO2 pazemes krājumu izmantošana var novest pie šīs vielas eksporta uz Zemi. Ja tas ir iespējams un cena būs zemāka par mūsējo, tad jūsu pašreizējie plāni nav pieņemami. Jums jāpanāk līdzīgs efekts, izmantojot Venēras apvalkam mākslīgā un, iespējams, dārgākā ceļā ražotu gāzi.
— Saprotu, mister Kurtenej, — Carlijs atbildēja, cītīgi skribelēdams savā bloknotā.
— Labi! Vai sakarā ar Venēras programmu vēl kāds gribētu izteikties?
Bernhards, mūsu galvenais gramatvedis, pacēla roku, un es pamāju.
— Jautājums par misteru O'Sī, — viņš norūca. — Mēs nodarbinām viņu kā konsultantu un maksājam milzīgu algu. Esmu izdarījis aptauju — ceru, ka nebūšu rīkojies nepareizi, mister Kurtenej, bet tāds nu ir mans darbs, — esmu izdarījis aptauju un uzzinājis, ka viņš ne velna nedara. Starp citu, man arī jāziņo, ka pēdējo nedēju laikā viņš izņēmis diezgan lielas avansa summas. Ja mēs viņu padzīsim, uzteiksim viņam līgumu, tad viņš būs mūsu parādnieks. Bez tam, — tas varbūt ir tikai sīkums, taču diezgan labi raksturo viņu — manas nodaļas meitenes sūdzas par viņa uzmācību.
Es saraucu uzacis.
— Esmu tajās domās, Ben, ka O'Sī kā konsultants mums tomēr jāpatur, kaut arī viņa ziedu laiks, kā liekas, pagājis. Bet jaunus avansus viņam vairs nedodiet. Un, kas attiecas uz meitenēm, tad esmu pārsteigts. Vēl pavisam nesen viņas nemaz nežēlojās, kad Džeks izrādīja viņām savu uzmanību.
— Vai esat O'Sī pēdējā laikā redzējis? — Bernhards aizsmacis jautāja.
— Nē. — Aptvēru, ka tiešām neesmu viņu ilgi saticis.
Pārējie jautājumi tika izskatīti ātri, un sanāksme beidzās.
Atgriezies savā kabinetā, apvaicājos nakts maiņas sekretārei, vai Džeks pašreiz atrodas augstceltnē, un, ja tā būtu, lūdzu atsūtīt viņu pie manis.
Viņš ienāca, alkohola dvingas apņemts un skaļi lādēdamies.
— Mič, kas par daudz, tas par daudz! Iegriezos tikai tādēļ, lai uz nakti paķertu līdzi kādu skuķīti, bet man tūlīt ķeras pie dziesmas. Vai jūs nešaujat pār strīpu ar visām tām konsultācijām? Jūs taču varat izmantot manu vārdu. Ko vēl vajadzēs?
Viņš izskatījās briesmīgs. Viņš izskatījās kā Elbas salas Napoleona miniatūra — uzbildis, saīdzis, noplucis. Bet dīvaini, ka līdz ar Džeka ienākšanu es nespēju domāt ne par ko citu kā vienīgi par Ketiju. Pagāja labs brīdis, pirms sapratu, kādēļ.
— Nu? — viņš uzstāja. — Ko jūs tā blenžat? Vai man lūpu krāsa nepareizi uzziesta, vai?
Cauri degvīna dvingai es samanīju parfīmu «Mēnage ā Deux» [8] , kuru uz manu spe- ciālpasūtījumu Ketij ai, un tikai viņai vienai, izgatavoja Parīzē, kad abi tur bijām. Viņai šīs smaržas ļoti patika, un dažkārt viņa tās lietoja diezgan izšķērdīgi. Man šķita, ka dzirdu viņu sakām: «Es tur neko nevaru darīt, dārgais, tās ir daudz patīkamākas par formalīnu, pēc kura. es parasti ožu, beidzoties darba dienai slimnīcā.»
— Piedodiet, Džek, — es mierīgi teicu.
— Nezināju, ka izjaucu jums iniias priekus. Darījumus atliksim. Izklaidējieties!
O'Sī sarauca seju ņirdzīgā grimasē un, gāzelēdamies uz īsajām kājelēm, izgāja.
Tūlīt satvēru telefona klausuli un dabūju savienojumu ar Komerciālā izspiegošanas centra specdaļas darbinieku. — Izsekojiet Džeku O'Sī, — es pavēlēju.
— Viņš tūlīt atstās mūsu ēku. Sekojiet viņam un katram, ar ko viņš satiekas. Nepārtraukti, dienu un nakti. Ja jūs šoreiz neizgāzīsieties, dabūsiet paaugstinājumu un prēmijas. Bet nedod dievs, ja snauduļosiet.
17
biju kļuvis tāds, ka visi bēga no manis pa gabalu. Bet tur nekā nevarēja darīt. Mani interesēja tikai viens — kārtējie ziņojumi par O'Sī gaitām. Ikviens cits jautājums, kam pieķēros, mani garlaikoja un padarīja nervozu.
Pēc nedēļas jau divdesmit četri cilvēki novēroja Džeku un ļaudis, ar kuriem viņš sastapās. Tie bija zāles pārziņi restorānos, viņa lekciju organizētāji, meitenes, kāds vecs draugs, — arī lidotājs izmēģinātājs, kurš bija apmeties viesnīcā «Astorija», policists, ar kuru Džeks kādu nakti reibumā bija saķīvējies, — bet vai viņš patiešām bija piedzēries un vai viņi patiešām ķīvējās? — un citi neievērojami ļautiņi.
Kādu nakti sarakstu papildināja jauns, neuzkrītošs ieraksts: «Sieviete patērētāja, apmēram trīsdesmit gadus veca, piecas pēdas četras collas gara, svars aptuveni simts divdesmit mārciņas, sarkaniem matiem, acu
krāsa nav ievērota, vienkārši ģērbusies. Pulksten astoņpadsmitos un trīsdesmit septiņās minūtēs pēc četrpadsmit minūšu gaidīšanas ārpusē novērojamā persona iegāja restorānā «Kotlešu paradīze» un tūlīt apsēdās pie tikko atbrīvota galdiņa, kuru apkalpoja iepriekš aprakstītā sieviete. Radās iespaids, ka novērojamā persona interesējas galvenām kārtām par šo oficianti, jo, lai gan pasūtīja porciju kotlešu, ēda maz un, pārmijuši dažus vārdus ar minēto oficianti, aizgāja. Iespējams, ka viņas apmainījās zīmītēm, bet no novērošanas punkta to nevarēja konstatēt. Oficianti izseko.»