Ap trīsdesmit piecas pēdas četras collas, simts divdesmit mārciņu. Tā varētu būt viņa.
Piezvanīju specdajai un brīdināju:
— Neizlaidiet viņu no acīm. Steidzīgi ziņojiet par ikvienu jaunumu. Vai nav iespē-j jams kaut ko uzzināt no restorāna kalpotājiem?
Specdaļas darbinieks samulsis centās man izskaidrot, ka darīt jau viņi to varot, ja es! tā vēloties, bet tā nebūtu pareiza taktika. PaJ rasti izsekotā persona to uzzinot, un tad..
— Nu labi, — es piekritu. — Rīkojieties, kā atzīstat par labāku.
— Lūdzu,, nenolieciet klausuli, mister Kurtenej! Nupat kā atgriezusies mūsu aģente. Izsekojamā persona aizgājusi mājās uz Tontona augstceltni. Viņa apdzīvo trīsdesmit piektā stāva septiņpadsmito un astoņpadsmito pakāpienu.
— Kam domāts trīsdesmit piektais stāvs?
— Precētiem pāriem.
— Vai viņa ir .. .
— Viņa ir viena, mister Kurtenej. Mūsu aģente pieprasījusi brīvo vietu sev. Bet viņai paskaidrojuši, ka misis no septiņpadsmitā rezervējot astoņpadsmito pakāpienu savam vīram, kurš esot izbraucis no pilsētas ražas novākšanas talkā.
— Kad slēdz Tontona augstceltnes ieejas? es jautāju.
— Divdesmit divos, mister Kurtenej.
Es palūkojos galda pulkstenī.
— Atsauciet aģentu, — es sacīju. — Tas pagaidām ir viss.
Tad piecēlies teicu saviem sargiem:
— Es tagad iziešu bez jums, džentlmeņi. Lūdzu, gaidiet mani šeit. Leitnant, vai jūs man aizdosiet savu pistoli?
— Protams, mister Kurtenej. — Viņš pasniedza man savu 0,25 kalibra automātisko pistoli. Es pārbaudīju aptveri un viens pats devos ceļā.
Kad atstāju Sokena augstceltnes vestibilu, kāds neuzkrītoša izskata jauns cilvēks atgāja no sienas un sekoja man. Es viņu samulsināju, iziedams tukšajā ielā, kas līdzīgi tumšai, šaurai spraugai aizstiepās starp milzīgajām pilsētas centra ēkām. Nekondicionētajā, izgarojumu un dūmu pilnajā gaisā bija smagi elpot. Bet es iebāzu nāsīs pretsodrēju filtrus. Viņam to nebija. Dzirdēju, kā viņš krietnu gabalu aiz manis šņaukājās. Pa
retam garām aizbrauca kads slēgts kebs, kura vadītājs elsdams smagi mina pedāļus.
Neskatīdamies atpakaļ, es pagriezos gar Šokena augstceltnes stūri un cieši piespiedos pie sienas. Mana ēna aizslīdēja man garām un sastinga, izbrīnā vērdamās drūmajā tumsā.
Es no visa spēka iegāzu ar garo pistoles stobru viņam pa kaklu un turpināju ceļu. Iespējams, ka tas bija kāds no maniem apsargiem, bet šoreiz man pavadoņi nebija vajadzīgi.
Nokļuvu pie Tontona augstceltnes nakšņotāju ieejas divdesmit vienos piecdesmit deviņās minūtēs. Aiz manis tūlīt automātiski aizcirtās durvis. Niecīgs maksas lifts nogā-< dāja cilvēkus augšējos stāvos. Es iemetu automātā divdesmit piecu centu monētu un, kamēr lifts čīkstēdams virzījās augšup, lasīju uz lifta sienām izliktos paziņojumus:
«Pārnakšņotājiem pašiem jā-; gādā par savu drošību. Ādminis-' trācija neatbild par izdarītajām zādzībām, miesas bojājumiem vai izvarošanu.» «Pārnakšņotājiem jāievēro, ka barjeras paceļ 2 210 , un saskaņā ar to jānokārto dabiskās vajadzības.» «īre jāsamaksā par nakti uz priekšu automātiskajā īres maksas savācējā.» «Administrācija patur sev tiesības atteikt naktsmītni firmas «Starrzelius» ražojumu cienītājiem.»
Trīsdesmit piektajā stāvā lifta durvis atvērās. Kāpņu telpa, kuru ieraudzīju, atgādināja tārpainu sieru. Cilvēki — vīrieši un sievietes — šeit drūzmējās, cieši saspiesti cits pie cita, cenzdamies iekārtoties cik iespējams ērtāk, pirms pacelsies barjeras. Paskatījos savā pulkstenī — divdesmit divi un astoņas minūtes. Es ļoti uzmanīgi laipoju uz priekšu pa vāji apgaismotajām kāpnēm, kāpdams pāri ķermeņiem, aizķerdamies aiz rokām un kājām, vienā laidā atvainodamies un skaitīdams … Kad pārkāpu pāri sakņupušam stāvam uz septiņpadsmitā pakāpiena, mans pulkstenis rādīja divdesmit divi un desmit minūtes.
Žvadzēdamas pacēlās barjeras un atdalīja arī septiņpadsmito un astoņpadsmito pakāpienu, uz kura atrados es un …
Izbijusies un dusmīga sieviete piecēlās sēdus un pastiepa man pretī roku ar mazu revolveri.
— Ketij! — es iesaucos.
Revolveris izkrita viņai no rokas. — Mič, ak tu muļķi! — Viņas balss bija klusa un satraukta. — Ko tu šeit dari? Tevi joprojām meklē. Tevi var nogalināt.
— Es zinu. Lieku uz spēles visu. Bāžu galvu lauvas mutē, lai tu man ticētu, kad teikšu: tev bija taisnība, un es esmu kļūdījies.
— Kā tu mani atradi? — viņa aizdomīgi ievaicājās.
— No O'Sī vēdīja tavas smaržas. «Mēnage ā Deux».
Viņa pārlaida skatienu neērtajam, noslēgtajam guļamsprostam un iesmējās.
— Ļoti atbilstošas pašreizējam momentam.
— Neprāts norimis, Ketij. Es neesmu ieradies, lai vajātu tevi ar savu mīlestību bez tavas atļaujas vai ar to. Esmu šeit, lai pateiktu, ka esmu tavā pusē. Saki, ko tu vēlies, un tu to dabūsi.
Viņa paskatījās uz mani piemiegtām acīm. — Venēru.
— Vari uzskatīt to par savu.
— Mič, ja tu tagad melo, ja tu melo…
— To tu uzzināsi rīt, ja vien dzīvi izkļūsim no šejienes. Bet pagaidām par to nav nozīmes runāt. Nakts jāpārlaiž tepat.
— Jā, — viņa piekrita. — Nakts jāpārlaiž tepat. — Un pēkšņi dedzīgi iesaucās: — Mans dievs, kā biju noilgojusies pēc tevis!
Sešos no rīta spalga sirēna modināja nakšņotājus. Infraskaņas plēsa vai ausis pušu, neļaudamas gulšņātājiem te uzturēties ne mirkli ilgāk.
Ketija steidzīgi novietoja gultas piederumus zem pakāpieniem.
— Barjeras pacelsies pēc piecām minūtēm. — Viņa atvēra septiņpadsmitā pakāpiena kastes vāku un, brīdi tur kaut ko meklējusi, izvilka plakanu kārbu ar tualetes piederumiem.
— Stāvi mierā!
Es iebrēcos, kad pār manu labo uzaci pārslīdēja bārdas naža asmens.
— Stāvi mierā! — Svīks! Tas nopļāva man kreiso uzaci. Ketija sāka veikli rīkoties gar manu seju ar dīvainām otām.
— Ā-a, — es iekunkstējos, kad viņa pavilka manu augšējo lūpu un pabāza zem tās plastmasas tamponu. Divas lipekļa lentes pievilka manas ausis pie galvas ādas.
— Tā, — Ketija noteica un parādīja man spoguli.
— Lieliski! — es atbildēju. — Reiz man jau izdevās izmukt no šejienes rīta burzmas laikā. Ceru, ka arī šoreiz mums laimēsies.
— Barjeras, — viņa uztraukti čukstēja, saklausījusi skaņas, kas manām nepieradu- šajām ausīm bija paslīdējušas garām.
Barjeras larkšķēdamas nolaidās. Visā trīsdesmit piektajā stāvā vairs neredzēja neviena pārnakšņotāja. Bet vieni mēs nebijām. Turpat blakus stāvēja Tontons ar diviem rokaspuišiem. Sarkanā seja bija savilkta ņirdzīgā smīnā, augums viegli grīļojās kā arvien. Abi puiši bija pavērsuši pret mani savu automātu stobrus.