Tontons nožagojās un teica:
— Esi nu gan atradis īsto vietu, kur dzīties pakaļ brunčiem, Kurtenej, veco zēn! Cīņai ar tādiem nelūgtiem viesiem kā tu mums te darbojas īpaša foto reģistrācija. Jaunkundzīt, pavirzieties sāņus …
Bet Ketija nepavirzījās sāņus. Paspērusi soli uz priekšu, viņa piespieda ieroča stobru pie Tontona resnā vēdera. Tontona sarkanā seja kļuva pelēka.
— Kas jādara tālāk, to jūs pats zināt, — 1 viņa draudīgi teica.
— Zēni, — Tontons vārgi izdvesa, — metiet zemē automātus. Dieva dēļ, metiet tos \ zemē!
Viņi_ saskatījās.
— Ātrāk! — viņš lūdzās.
Šķita, ka viņi kustas lēni kā gliemeži, taču beidzot ieroči bija nolikti. Tontons sāka šņukstēt.
— Pagrieziet muguras, — es puišiem uz- j saucu, — un gulieties zemē. — Tagad arī es izvilku pistoli, kuru biju aizņēmies no leitnanta. Sajūta bija lieliska.
Liftā pārāk viegli varēja iepludināt nāvē- i jošu gāzi, tādēļ devāmies lejup kājām. Vilkāmies lēnām kā uz bērēm, kaut gan visi pārnakšņotāji bija izdzīti no šejienes jau pirms j vairākām stundām, lai netraucētu Tontonam rīkoties. Visu ceļu viņš nepārstāja šņukstēt i un kaut ko penterēt. Kad nonācām līdz des- ; mitajam stāvam, viņš sāka diedelēt:
— Man noteikti jādabū kāds malciņš, Kurtenej. Es mirstu no slāpēm. Tepat netālu ir bārs, tu vari turēt savu pistoli…
Ketija sausi iesmējās par šo priekšlikumu, un mēs soli pa solim turpinājām savu ceļu.
Lai gan bija ziema, es pie pārnakšņotāju izejas noģērbu mēteli un pārmetu to pār Ke- tijas roku, kura turēja pistoli.
— Viss kārtībā, — Tontons trīcošā balsī uzsauca pārsteigtajam sargam, kurš grasījās
skriet pie mums. — Sie ļaudis ir mani draugi. Viss pilnīgā kārtībā.
Visi kopā aizgājām līdz apakšzemes dzelzceļa ieejai un tad, atstājuši Tontonu bālu un nosvīdušu uz ielas, ienirām tajā. Mūs paglāba lielās ļaužu masas. Lai tagad mūs novāktu, būtu jāuzspridzina viss apakšzemes dzelzceļš, bet tam viņš nebija sagatavojies. Veselu stundu braukājām pa visādām līnijām, tad no kādas stacijas es piezvanīju uz kantori un izsaucu savus apsargus. Pēc piecpadsmit minūtēm mēs jau bijām Sokena augstceltnē.
Pirmo smaidu mūsu sejās izraisīja kāda rīta avīze. Līdzās citiem jaunumiem izlasījām, ka pagājušo nakti pulksten trijos Tontona augstceltnes kāpņu telpās pēkšņi konstatēts indīgu vielu izplūdums. B. J. Tontons, riskēdams ar dzīvību, personīgi vadījis nakts iemītnieku evakuāciju, kas veikta rekorda laikā un bez upuriem.
Ieturot brokastis kabinetā pie mana darba galda, es Ketijai teicu:
— Tavi mati izskatās drausmīgi. Vai šo krāsu iespējams nomazgāt?
— Pietiek tēlot mīlētājus, — viņa atbildēja. — Tu man apsolīji, ka Venēra būs mūsu. Es to domāju nopietni, Mič. Un Venera patiešām pienākas mums. Mēs esam vienīgie, kas zina, ko ar to darīt, un no mūsu vidus nāk arī pirmais cilvēks; kurš tur nokļuva. O'Šī ir mūsējais, Mič.
— Kopš kura laika?
— Kopš tā laika, kad viņa vecāki saprata, ka viņš vairāk neaugs. Viņi zināja, ka PKA bus nepieciešami kosmonauti, un jo mazāki tie būs, jo labāk. Zeme neatklāja Venēru. To izdarīja PKA. Un mēs pieprasām tiesības rīkoties ar to pēc sava prāta. Vai tu vari mums palīdzēt?
— Protams, — es atbildēju. — Bet viegli tas nebūs. Saraksti jau sastādīti, simtiem dedzīgu pārceļotāju kvēlo nepacietībā nokļūt uz Venēras un drīzāk sākt savu verga darbu Zemes un Faulera Sokena asociācijas interesēs. Bet gan atradīšu kādu izeju.
Pa iekšējo sakaru tīklu izsaucu Atklājumu un attīstības nodaļu.
— Carlij! Pāris vārdu par varbūtējo konkurenci C02 iegūšanā starp Venēru un Zemi. Izmet to no galvas. Uzzināju, ka lielākā daļa C02 ražotāju ir Tontona klienti.
— Lieliski, mister Kurtenej, — čarlijs priecīgi iesaucās. — Iepriekšējie pētījumi liecina, ka mēs viņiem varēsim pamatīgi iegriezt.
Pievērsos Ketijai:
— Vai tu nevarētu uzmodināt no miroņiem Ranstedu? Es nezinu, kur PKA viņu noslēpusi, bet viņš te pašreiz ir ļoti vajadzīgs. Darbs, kas mūs gaida, nav no vieglajiem. Reklāmas darbinieka augstākā māksla ir iespaidot cilvēkus tā, lai viņi paši nemaz nepamanītu, ka ir jau iespaidoti. Tagad man jāpanāk, lai mani sacerētāji palīdzētu viņiem atbrīvoties no šī iespaida, un jādara tas tā, lai ne paši sacerētāji, ne ļaudis nenojaustu, kas notiek. Sajā darbā man nepieciešams palīgs — kvalificēts speciālists, ar kuru varētu visu atklāti pārrunāt.
— To var nokārtot, — Ketija teica, maigi mani noskūpstīdama. — Tas par to, ka tu teici «mums».
— Hm! Vai tad es teicu «mums»? — Tad sapratu. — Paklausies, dārgā. Man tepat pāris stāvus augstāk ir elegants un samērā ērts dzīvoklītis. Tu pārlaidi grūtu nakti. Uzkāp augšā un kādu brīdi nosnaudies. Bet mani tagad gaida milzums darba.
Viņa atkal mani noskūpstīja un teica:
— Nenopūlies tikai par daudz, Mič. Uz redzēšanos vakarā!
18
bez Ransteda es to visu nebūtu iespējis paveikt — vismaz noteiktajā laikā ne. Viņš svilpodams atgriezās no Čikāgas, kur bija uzturējies slepenībā kopš tā brīža, kad pēc Ketijas signāla bija inscenēta pašnāvība. Ransteds ieradās tieši valdes sēdes laikā, mēs sarokojāmies, un valde mierīgi noticēja pasaciņai par slepeno uzdevumu, kura veikšana bijusi saistīta ar īslaicīgu prombūtni. Galu galā vienreiz jau viņi bija ļāvuši sevi tā apmuļķot. Uzdevums viņam bija skaidrs. Viņš ķērās pie tā ar sajūsmu.
Sirdī es uzskatīju Ranstedu par nodevēju, vai nu ar «konsu» svētību, vai bez tās. Tomēr biju spiests atzīt, ka darbs strauji virzās uz priekšu.
Oficiāli Faulera Sokena asociācija izsludināja milzīgu konkursu par labāko lozungu lidojumam uz Venēru. Bija paredzētas tūkstoš pieci simti pirmās prēmijas — ceļazīmes lidojumam uz Venēru. Prēmiju kopskaits sa
sniedza astoņsimt tūkstošus, bet pārējās bija maznozīmīgas. Rezultātu noteikšana un prēmiju piešķiršana bija uzticēta neitrālai firmai, kas nodarbojās ar sabiedriskās domas analīzi un kuras vadītājs, kā vēlāk noskaidrojās, bija Ransteda drauga māsas vīrs. Mets man pastāstīja, ka no tūkstoš pieci simti pirmo prēmiju ieguvējiem tikai tūkstoš četri simti esot īsti, dzīvi «konsi». Atlikušais simts esot tikai fiktīvi uzvārdi, lai nodrošinātu mūs ar nelielu rezervi neparedzētiem gadījumiem.
Es paņēmu Ketiju līdzi uz Vašingtonu, lai nokārtotu pēdējās formalitātes sakarā ar raķetes startu, bet Ransteds tikmēr vadīja darbu Ņujorkā.
Uz Vašingtonu biju lidojis diezgan bieži, bet nekad nebiju uzturējies tur ilgāk par pāris stundām vai, labākajā gadījumā, vienu pēcpusdienu. Šoreiz gatavojos palikt te divas dienas un priecājos par tām kā bērns. Novietoju Ketiju viesnīcā un piekodināju, lai bez manis neiet ekskursijā pa pilsētu, tad sēdos kebā un devos uz Valsts departamentu. Priekštelpā sēdēja saīdzis maza auguma vīrelis ar katliņu galvā. Izdzirdējis manu vārdu, viņš steidzīgi piecēlās un piedāvāja man savu vietu.
«Kā viss ir izmainījies kopš senajām «Hlorellas» dienām, Mič, veco zēn,» es nodomāju. Mūsu pārstāvis kongresā ļoti satraukts izsteidzās priekštelpā apsveikt mani. Es viņu nomierināju un paskaidroju, kādēļ esmu ieradies.
— Visvieglāk nokārtojamais jautājums pasaulē, mister Kurtenej, — viņš man apgalvoja. — Pēcpusdienā iesniegšu likumprojektu komisijai, un var gadīties, ka jau šovakar pat to apstiprina gan augšnamā, gan apakšnamā.