— Jauki, — es draudzīgā tonī teicu. — Vai jums nepieciešama kāda palīdzība?
— Domāju, ka ne, mister Kurtenej. Bet būtu patīkami, ja jūs rīt uzstātos ar vēstījumu kongresam, ja vien varat atlicināt laiku. Kongresmeni ar sajūsmu noklausītos jūsu runu, un tas paātrinātu jautājuma nokārtošanu.
— Labprāt, — es atbildēju un liecos pēc savas somas. Vīrs katliņā aizsteidzās man priekšā un, pazemīgi paklanījies, jau stiepa man to pretī. — Pasakiet tikai laiku, EibeI, — es teicu kongresmenam. — Būšu klāt kā nagla.
— Sirsnīgi pateicos, mister Kurtenej.
Viņš atvēra man durvis. Sajā brīdī sīkais
vīrelis nedroši ieteicās:
— Mister Eibel?
Uzrunātais papurināja galvu.
— Jūs taču redzat, ka esmu aizņemts, — viņš laipni sacīja. — Pienāciet rīt.
Vīrelis pateicīgi pasmaidīja un līdz ar mani izgāja pa durvīm. Abi reizē pacēlām rokas, lai pasauktu kebu, un viņš man atvēra durtiņas. Jūs jau zināt, cik grūti Vašingtonā dabūt kebu, tāpēc es jautāju: — Vai varu jūs pa ceļam kaut kur aizvest?
— Jūs esat Joti laipns, — viņš atbildēja un nosēdās man blakus.
Šoferis satvēra stūri un jautājoši paskatījās uz mums. — Uz «Starr» parku, — es sacīju, — bet vispirms aizvedīsim šo džentlmeni.
— Labi. — Šoferis pamāja ar galvu. — Uz Balto namu, prezidenta kungs?
— Jā, lūdzu, — sacīja vīrelis. — Nemaz nespēju izteikt, cik Joti mani iepriecina šī sastapšanās, mister Kurtenej, — viņš turpināja. — Dzirdēju jūsu sarunu ar misteru Ei- belu. Man bija interesanti uzzināt, ka raķete lidojumam uz Venēru jau gandrīz pilnīgi sagatavota. Kongress sen vairs neinformē mani par to, kas notiek valstī. Protams, es zinu, ka viņi visi ļoti aizņemti ar saviem pētījumiem un citiem jautājumiem. Tomēr … — viņš pasmaidīja, bet pēc tam šķelmīgi piebilda:
— Es piedalījos jūsu konkursa, mister Kurtenej. Mans lozungs skan:
Es spulgām acīm zvaigznēs raugos,
Ar visu sirdi Zemei uzticīgs.
Bet es droši vien nevarētu lidot uz Venēru pat tad, ja saņemtu prēmiju.
— Kādēļ jūs tā domājat? — es nemākslotā sirsnībā iesaucos un pēc tam jau mākslotā sirsnībā piebildu: — Nedrīkst aizmirst, ka jūs šeit esat ārkārtīgi vajadzīgs.
— Ne pārāk. Janvārī .gan ir daudz darba. Kā jums zināms, tad es sasaucu kongresu un man nolasa vēstījumu. Bet pārējie mēneši paiet diezgan vienmuļi. Vai jūs patiešām rit runāsiet kongresā, mister Kurtenej? Tas nozīmē, ka tiks noturēta abu palātu kopīga sēde, un tajā man parasti atļauj piedalīties.
— Priecāšos, ja pagodināsiet mani ar savu klātbūtni, — es laipni atbildēju.
Mazā cilvēciņa acis aiz briļļu stikliem iemirdzējās siltā smaidā. Kebs apstājās, un prezidents, cieši paspiedis man roku, izkāpa. Tad vēlreiz pabāza galvu pa mašīnas durvīm un, piesardzīgi lūkodamies braucējā, čukstēja: — Jūs bijāt tik laipns. Es varbūt atļaujos par daudz, bet gribētu dot jums nelielu padomu — es šo to sajēdzu no astronomijas, tas ir mans jājamais zirdziņš — būtu labi, ja jūs nenokavētu kuģa ievadīšanu orbītā, kamēr Venēra vēl atrodas pašreizējā stāvoklī.
Es iepletu acis. No opozīcijas Venēra bija pavērsusies prom par desmit grādiem un ta-'j gad turpināja attālināties no Zemes, bet tam nebija nekādas lielas nozīmes; jo ceļa lielāko daļu kuģis tāpat veiks brīvā lidojumā, bez dzinējiem.
Viņš pielika pirkstu pie lūpām.
— Uz redzēšanos, ser.
Atlikušo laiku es skatījos uz braucēja spalvaino ausu ļipiņām un prātoju, ko gan mazais vīrelis bija gribējis teikt.
Vakaru mēs ar Ketiju veltījām pilsētas apskatei. Mani tā ne sevišķi sajūsmināja. Izslavētie ķiršu ziedi bija skaisti, to nevarēja
noliegt, bet manām tagadējām konservacio- nista acīm tas viss šķita pārmērīgi grezns.
— Ar kādu duci-būtu pilnīgi pieticis, — es neapmierināts sacīju Ketijai. — Sabāzt šos ziedus tik daudzās vāzēs un tad izvietot pa malu malām — tā taču. ir neapdomīga nodokļu maksātāju naudas šķiešana. Vai tu maz zini, cik viņi pie Tifanija [9] maksā?
Ketija iesmējās.
— Mič, Mič! Pagaidi, kad apgūsim Venēru. Vai tu esi kādreiz padomājis, kā tas būs, kad uz veselas planētas varēsim audzēt, ko vien gribēsim? Hektāriem puķu, koku …
Kāda resna, skolmeistariska izskata sieviete, kura, atspiedusies uz margām, stāvēja turpat netālu, saslējās, nikni paskatījās uz mums, nicīgi pavīpsnāja un aizgāja.
— Esi uzmanīgāka, ne tik skaļi, — es brīdināju Ketiju. — Pirms neesam iekūlušies ķezā, dosimies labāk… dosimies atpakaļ uz viesnīcu.
Mani pamodināja Ketijas skaļā spiegšana.
— Mič, — viņa sauca no vannas istabas, un pāri dvielim, kurā viņa bija ietinusies, manī raudzījās divas apaļas, sajūsmas pilnas acis. — Seit ir vanna! Es atvēru durvis uz dušas telpām, bet tā nemaz nebija duša. Vai es drīkstu, Mič? Lūdzu!
Mēdz būt brīži, kad pat ticīgs konservacio- nists izjūt prieku par to, ka viņš ir Faulera Sokena asociācijas direktors rīkotājs. Es nožāvājos un pametu Ketijai gaisa skūpstu.
— Protams. Un ņem tikai svaigu ūdeni, dzirdi?
Ketija tēloja man, ka ģībst, to dzirdot, bet es ievēroju, ka viņa bez vilcināšanās uzgriež pakalpojumu biroja numuru. Kamēr vanna pildījās ar ūdeni, es apģērbos. Pēc tam mēs omulīgi paēdām brokastis un, roku rokā saķērušies, devāmies uz Kapitolu.
Sadabūju Ketijai vietu preses pārstāvju ložā un pats virzījos uz prezidija pusi. Izspraucies cauri pūlim, pie manis pienāca mūsu lobistu līderis Vašingtonā. Viņš iespieda man saujā telegrammas lenti.
— Jums, mister Kurtenej, — viņš teica. — Vai viss kārtībā?
— Vislabākajā, — es atbildēju. Pēc tam atlaidu viņu un ieskatījos lentē. To sūtīja Dikens no kosmodroma.
«Pasažieri un apkalpe sagatavoti lidojumam. Pasažieru iekāpšana sāksies 11.45 pēc austrumu standartlaika, beigsies 16.45. Degvielu un pārtikas uzņemšana pabeigta 9.15. Drošības orgāni brīdināti, bet MIA [10] , cic [11] un korporācija «Timelife» apmainījušies šifrētiem ziņojumiem. Kuģa vadība lūdz jums atgādināt, ka pacelšanās iespējama tikai no 12.00 naktī līdz 12.00 dienā.»
Es paberzēju lenti starp pirkstiem. Tā sa- birza pelnos. Kad devos uz runātāju tribīni, kāds parāva mani aiz piedurknes. Tas izrādījās prezidents, kas bija izliecies no savas greznās ložas.
— Mister Kurtenej, — viņš čukstēja, un ierastais smaids kā maska sedza viņa seju. — Ceru, jūs sapratāt, ko es jums vakar kebā centos pateikt. Priecājos, ka raķete sagatavota lidojumam. Un… — smaids kļuva vēl platāks, kad viņš palocīja galvu kā valstsvīrs, kurš saka parastās pieklājības frāzes ievērojamam viesim, — jūs droši vien to jau zināt, bet — viņš ir šeit.
Man nebija izdevības- noskaidrot, kas tas «viņš» īsti ir. Kad kongresa priekšsēdētājs, pastiepis roku sveicienam, smaidīdams nāca uz manu pusi un no kongresmenu vietām atskanēja aplausi, arī es savilku seju smaidā. Bet tas bija tikai attiecīgo muskuļu grupu reflekss. Man nebija par ko smaidīt, ja ziņas par Venēras raķeti jau varējušas nonākt līdz prezidentam.
Faulers Šokens bija vecs, svētulīgs liekulis, Faulers Šokens bija bezkaunīgs blēdis, bet, ja nebūtu bijis Faulera Šokena, es nekad netiktu galā ar šo runu. Ausīs skanēja viņa vārdi: «Pārdod viņiem, Mič. Tu vienmēr varēsi viņiem pārdot, ja iegaumēsi, ka viņi grib pirkt.»