Un es cēlu priekšā šeit sapulcētajiem likumdevējiem tieši to, ko viņi vēlējās dzirdēt, īsi pakavējies pie amerikāņu uzņēmības un mūsu pašu zemes, es piedāvāju viņiem izlaupīšanai jaunu pasauli un, kad Faulera Sokena brašie celmlauži būs izcirtuši uz turieni ceļu, veselu aplaupāmu universu. Mani vārdi viņu fantāzijā uzbūra lielisku ainu: cita pēc citas aizslīd planētas, un tās pieder mums, tās pārvaldām mēs, uzņēmīgie amerikāņu biznesmeni, kuru pūles civilizāciju padarījušas cildenu. Visi bija sajūsmā. Sākās neiedomājama aplausu vētra.
Kad pirmās brāzmas norima, zālē bija piecēlušies kājās kāds ducis vīru, kuri sita plaukstas un mēģināja pievērst sev priekšsēdētāja uzmanību. Es viņus gandrīz neievēroju, jo pārsteigts konstatēju, ka Ketija no preses ložas nozudusi. Priekšsēdētājs izraudzījās veco sirmo Kolbiju, izkaltušu un cienīgu, četrus gadu desmitus uzcītīgi nokalpojušu kongresmenu.
— Sapulces vadība dod vārdu džentlmenim no Jumikolas.
— Ļoti pateicos, priekšsēdētāja kungs.
Kolbija seja laipni smaidīja, bet acis bija
kā čūskai. Jumikola oficiāli bija viens no lielajiem, neatkarīgajiem uzņēmumiem, bet Faulers Sokens reiz bija ieminējies, ka šīs firmas reklāmas paņēmieni pārsteidzoši atgādinot Tontonu.
— Ar jūsu laipnu atļauju, runādams palātas vārdā, gribu tencināt mūsu ievērojamo viesi par šeit gudri izteiktajām domām. Esmu cieši pārliecināts, ka mēs visi izjutām patiesu baudu, klausoties tik izcilu un augstu stāvošu personu.
«Brauc tu pupās ar visu savu Berlica skolas akcentu, vecais ķēms!» es domās sodījos. Kad Kolbijs atkal vēra muti, es jutu, ka pār manu galvu sabiezē mākoņi.
— Ar priekšsēdētāja atļauju man gribētos uzstādīt mūsu viesim dažus jautājumus sakarā ar projektu, kuru apspriest esam šeit ieradušies.
«Vai tu maz esi spējīgs ko apspriest!» es klusībā lādējos.
Nu jau pat galerijas bija aptvērušas, kas ie pašlaik norisinās. Man gandrīz vairs nevajadzēja noklausīties līdz galam, lai uzminētu, kas tagad sekos.
— Varbūt jūs to nebūsiet pamanījuši, bet pie mums ieradies vēl viens viesis. Es runāju par misteru Tontonu.
Viņš ar cēlu žestu norādīja uz viesu balkonu, kur starp diviem masīviem stāviem parādījās Tontona sarkanā seja. Kā gan es agrāk nebiju pamanījis šos viņa miesassargus!
— īsā sarunā pirms mūsu sanāksmes misters Tontons mani iepazīstināja ar dažiem laktiem, un es gribētu lūgt, lai misters Kurtenejs tos mums šeit apgaismo. Pirmkārt, — čūskas acis tagad bija kļuvušas cietas kā tērauds, — es gribētu jautāt misteram Kurte- uejam, vai viņš ir kaut ko dzirdējis par Džordžu Grobiju, kuru tiesu iestādes meklē par līguma laušanu un sievietes nogalināšanu. Otrkārt, es gribētu jautāt, vai misters Kurtenejs pats nav šis misters Grobijs. Treškārt, es gribētu jautāt misteram Kurtenejam, vai ziņas, kuras esmu saņēmis no drošiem avotiem un kuru patiesīgumu apliecina misters Tontons, atbilst patiesībai un misters Kurtenejs patiešām pieder pie Pasaules kon- servacionistu apvienības, kuru mēs, lojālie amerikāņi, pazīstam ar nosaukumu …
Pat Kolbijs pats laikam vairs nedzirdēja savus pēdējos vārdus. Troksnis zālē atgādināja bumbas sprādzienu.
19
tagad mierīgi pārdomājot to, kas notika nākamajā trakajā stundas ceturksnī,*acu priekšā viss šķiet mirgojam kā kaleidoskopā. Bet dažas ainas, atsevišķi momenti, kuri savā starpā it ka nemaz nesaistās, tomēr iespiedušies atmiņā.
Ienaids un nicinājums, kuru sajutu sev visapkārt, prezidenta pārvērstā seja, kad viņš kaut ko kliedza skaņu operatoram mazā kabīnē, priekšsēdētāja ļaunais skatiens, kad viņš man draudīgi tuvojās.
Sis tracis spēji norima, kad no visiem skaļruņiem ar maksimālu pastiprinājumu nodārdēja prezidenta balss: — Paziņoju sēdi par slēgtu! Līdz pat šai dienai redzu apjukušos likumdevējus, kuri nespēja aptvert tādu neticamu pārdrošību. Šai mazajā cilvēkā mita liels gars. Pirms kāds paguva kaut ko teikt vai darīt, viņš sasita plaukstas — caur skaļruni tas atbalsojās zālē kā atombumbas spra-
dziens, — un mani pēkšņi ielenca greznās formās tērptu sargu vienība.
— Aizvediet viņu, — prezidents ar izteiksmīgu žestu pavēlēja, un nākamajā brīdī sargi ielenca mani un nobīdīja no paaugstinājuma. Prezidents pavadīja mūs līdz durvīm, kamēr zāle centās apjēgt notikušo. Mazā vīra seja bija bāla aiz bailēm, bet viņš man pačukstēja:
— Es nevaru to apturēt, bet, kamēr viņi saņems pilnvaras no Tirdzniecības kameras, paies visa pēcpusdiena. Lai dievs jus sargā, mister Kurtenej.
Un viņš pagriezās, lai uzlūkotu klātesošos. Nedomāju, ka kristieši, kuri, Kaligulas sūtīti, devās arēnā pie lauvām, būtu izrādījuši lielāku drosmi.
Tie bija prezidenta personiskie miesassargi, Brinka vadošo kadru akadēmijas izcilākie audzēkņi. Leitnants ar mani nerunāja ne vārda, bet es redzēju viņa sejā apvaldītu rie-, bumu, kad viņš lasīja no prezidenta saņemto zīmīti. Sapratu, ka viņam nepatīk šī pavēle, bet zināju, ka viņš to izpildīs.
Mani nogādāja Anakostas lidostā un iesēdināja prezidenta personīgajā lidmašīnā. Apsardze visu laiku bija pie manis, gādāja par ēdienu, spēlēja ar mani kārtis, kamēr ārpusē rēca turbīnas un mēs arvien vairāk attālinājāmies no Vašingtonas. Bet neviens no viņiem nevēlējās pārmīt ar mani ne vārda.
Tas bija ilgs lidojums neveiklajā, vecmodīgi greznajā gaisakuģi, kas pēc «tradīcijas» pienācās prezidentam. Daudz laika bija aizņēmusi arī pacelšanās, un tagad, raugoties uz leju, es redzēju, kā pār zemi slīd netveramā gaismas un tumsas robežlīnija. Kad nolaidāmies, bija jau melna nakts. Tomēr vēl nebija pienācis gals gaidīšanai, nedz arī raizēm par to, vai Ketija izkļuvuši sveikā un vai es viņu vēl kādreiz redzēšu. Atstājis mani lidmašīnā, leitnants viens pats kaut kur aizgāja. Viņš bija prom loti ilgi.
Es pavadīju laiku, pārcilādams savā prātā jautājumus, kas man bija radušies jau agrāk, bet kurus es arvien biju centies atvairīt. Tagad, kad par laika trūkumu nevarēju žēloties un nākotni tina neziņas migla, es tos pa vienam vilku dienas gaismā un sāku aplūkot.
Piemēram.
Ketijas, Meta Ransteda un Džeka O'Sī sazvērestības rezultātā es vārda tiešā nozīmē tiku nolikts uz ledus. Labi, tas izskaidroja daudz no tā, kas mani agrāk bija mulsinājis. Bet tas nekādi neizskaidroja gadījumu ar Esteri. Un, labāk padomājot, tas pilnīgi neizskaidroja arī Ransteda rīcību.
«Konsi» atbalstīja lidojumus kosmosā. Bet Ransteds bija sabotējis Venēras projekta reklāmas eksperimentus Meksikas—Kaliforni- jas rajonā. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Viņa ieliktenis, kuru padzinu no darba, taču tikpat kā atzinās. Bet varbūt tā bija viltība? Varbūt Ransteds tikai tēlo «konsu», kas tēlo reklāmu sacerētāju, bet īstenība ir… ja, kas tad?
Tagad es vēlējos satikt Ketiju pavisam cita iemesla dēj.
Kad atgriezās leitnants, bija jau pusnakts.
— Viss kārtībā, — viņš mani uzrunāja. — Ārpusē gaida kebs. Braucējs zina, kur jūs nogādāt.
Es izkāpu no lidmašīnas un izstaipījos.
— Paldies, — es neveikli pateicos.
Leitnants slaidi nospļāvās man starp kājām. Durvis aizcirtās, un es manījos prom no skrejce]a.
Keba braucējs bija meksikānis. Sāku viņu iztaujāt, bet velti — viņš nesaprata angļu valodu. Tad izmēģinājos savā «Hlorellas» laika spāņu valodā. Viņš tikai paskatījās uz mani platām acīm. Bija pietiekami daudz iemeslu, kuru dēļ es nevēlējos doties viņam līdzi, nezinādams, kurp mani ved. Taču, ja labi apdomā, man taču nekas cits neatlika. Leitnants rīkojumu bija izpildījis. Bet tagad viņa aprobežotais militārista prāts droši vien jau sacer ziņojumu iestādēm ar norādījumu, kur meklēt slaveno «konsu» Mičelu Kurteneju.