Viņi mani saņemtu ciet kā cāli; jautājums tikai, kurš ierastos pirmais — Tontons vai policija. Sīs izvēles dēļ nedomāju daudz lauzīt galvu. Es iekāpu kebā.
Jums varbūt šķiet, ka jau tas fakts vien, ka braucējs bija meksikānis, varēja vedināt mani uz pareizām domām. Tomēr tā nenotika. Tikai ieraudzīdams milzīgo raķetes korpusu, kurā atspoguļojās zvaigžņotā debess, sapratu, ka atrodos Arizonā un ko prezidents manā labā izdarījis.
Apsardzes vienība, kas sastāvēja no Pin- kertona darbiniekiem un mūsu pašu ļaudīm, ielenca mani un aizveda garām visiem kontrolpunktiem, pāri tukšajam laukumam līdz pašai raķetei.
Atbildīgais virsnieks ar īkšķi un rādāmo pirkstu izveidoja pusmēnesi, kas nozīmēja, ka viss kārtībā, un teica:
— Tagad jūs esat drošībā, mister Kurtenej.
— Bet es negribu lidot uz Venēru! — es protestēju.
Viņš skaļi iesmējās.
Vispirms drausmīga steiga, pēc tam mokošas gaidas. Un atkal steiga, un atkal gaidas. Garā, drūmā lidojuma laikā visi dzīvības- procesi šķita apstājušies, bei notikumi pirms un pēc tā risinājās tādā ārprātīgā tempā, ka domas netika līdzi. Arī šeit nedabūju atjēgties. Jutu, ka mani sagrābj aiz bikšu dibena un ieceļ raķetē. Tad drīzāk aizvelk nekā aizved līdz kabīnei, iegrūž guļamtīklā, kurā pasažieriem jāatrodas paātrinājuma laikā, piesprādzē un atstāj …
Guļamtīkls šūpojās un mētājās, un es jutos tā, it kā man uz krūtīm būtu uzgūluši divpadsmit milži. Paliec sveika, Ketij! Paliec sveika, Sokena augstceltne! Vai nu es to gribēju vai ne, atrados ceļā uz Venēru.
Bet no Ketijas biju atsveicinājies par agru.
Tiklīdz pirmās šūpas un grūdieni bija pāri, viņa pati ieradās, lai izlaistu mani brīvībā.
Es izrāpos no gujamtīkla un bezsvara stāvoklī neveikli kārpījos gaisā, berzēdams sāpošo muguru. Tad atvēru muti gluži ikdienišķam sveicienam, bet pār manām lūpām izlauzās tikai aizsmacis čuksts:
— Ketij!
Nekada spožā runa man neizdevās, bet nebija jau arī laika. Mūsu lūpas sastapās.
Kad tās negribīgi šķīrās, lai Jautu mums atvilkt elpu, es jautāju:
— Ar kādiem alkaloīdiem tu tagad mani baro?
Bet mana asprātība neaizsniedza mērķi. Ketija gribēja, lai es viņu vēlreiz noskūpstu. Un es paklausīju.
Stāvus to nemaz nebija tik viegli izdarīt. Katru reizi, kad viņa mazliet pakustējās, mēs atdūrāmies pret starpsienu vai arī pilnīgi at- rāvāmies no grīdas. Darbojās tikai viens dzinējs, un viss atradās bezsvara stāvoklī.
Mēs apsēdāmies.
Pēc brītiņa sākām sarunāties.
Izstaipījos un paraudzījos visapkārt.
— Gluži jauka ligzdiņa, — es beidzot teicu. — Tagad, kad vairs nav jādomā ne par ko citu, gribu kaut ko noskaidrot. Mani moka divi jautājumi. — Un es pateicu viņai, kādi tie ir.
Izstāstīju, kā Ransteds bija salaidis dēlī pasākumu Sandjego filiālē un Venēras projektu. Neslēpu arī, kādos apstakļos aizgaja bojā Estere.
— Ai Mič! — Ketija iesaucās. — Ar ko lai es sāku? Nesaprotu, kā tu vispār esi kļuvis par augstākās kategorijas darbinieku!
— Mācījos vakarskolā, — es atbildēju. — Stāsti!
— Domāju, ka tev pašam vajadzēja visu saprast. Protams, mēs, «konsi», atbalstījām lidojumus kosmosā. Cilvēku ciltij nepieciešama Venēra. Viņiem nepieciešama nesamaitāta, neizpostīta, neizmantota, neizlau- pīta, ne …
— O! — es iesaucos.
— … nenoplicināta, nesagandēta — nu, tu jau saproti. Protams, mēs gribējām, lai uz Venēru dotos šī raķete. Bet mēs negribējām, lai uz Venēras būtu Faulers Sokens. Ne arī Mičels Kurtenejs. Vismaz tikmēr ne, kamēr viņš pāris biljonu dolāru peļņas dēļ bija gatavs rīkoties kā laupītājs. Mūsu tuvumā nav pārāk daudz planētu, kur cilvēki varētu apmesties. Mēs nevarējām pieļaut, ka Faulera Sokena Venēras projekts tiek realizēts.
— Hm, — es norūcu, sākdams saprast notikumu sakarību. — Bet Esteres nāve?
Ketija pašūpoja galvu.
— Izdomā pats.
— Vai tad to tu nevari izskaidrot?
— Varu gan. Tas nemaz nav grūti.
Centos viņu pielabināt, lai izstāsta, bet
veltīgi. Tad sākām atkal skūpstīties, līdz mūs iztraucēja kāds smīnošs tips ar kuģa virsnieka zīmotnēm uz pleciem.
— Vai nevēlaties palūkoties zvaigznēs, jaunie cilvēki? — viņš jautāja gidiem tik raksturīgajā tonī, kuru es nevaru ciest. Nospriedu, ka nav vērts skaidrot, ar ko viņam darīšana; kuģu virsnieki arvien izturas tā, it kā būtu pārāki par citiem, tādēļ, nebija ērti viņam to pārmest. Turklāt. ..
Jā, turklāt…
Sī doma mani piepeši atvēsināja. Biju pieradis pie sava augstākās kategorijas darbinieka stāvokļa. Nebūs nemaz tik patīkami apzināties, ka esi tikai viens no daudzajiem. Domās ātri pārcilāju «konsu» teorijas. Nē, tur nebija nekā tāda, kas dotu iespēju cerēt, ka mani sevišķi godās vai aprūpēs.
— Priecājos tevi redzēt, Ketij! Paliec sveika, Faulera Šokena augstceltne!
Mēs uzkāpām kuģa priekšējā novērošanas salonā. Neredzēju nevienas pazīstamas sejas. Raķetēm, kas dodas uz Mēnesi, nav logu, tām ir radari, no attāluma vadāmas nosēšanās ierīces; nevienam nevajadzīgais zvaigžņu skaistums te upurēts lielākai kuģa virsmas izturībai. Lidojot izplatījumā, es vēl nekad nebiju redzējis zvaigznes.
Bet šeit pa iluminatoru vērāmies žilbinoši baltā naktī. Spožas zvaigznes mirdzēja uz sīko un vissīkāko zvaigžņu fona. Šeit nebija ne visniecīgākā debesu gabaliņa, kur valdītu tumsa. Viss mirguļoja un laistījās. Ugunīgais loks gar vienu iluminatora malu norādīja, kurā pusē atrodas saule.
Pēc brīža pagriezām muguru neparastajai ainai.
— Kur atrodas Mets Ransteds? — es vaicāju.
Ketija klusi iesmejas.
— Viņš ir atpakaļ Sokena augstceltnē, rij pretmiega līdzekļus un pūlas tur atkal ieviest kārtību. Kādam taču vajadzēja palikt uz Zemes, Mič. Par laimi Mets var izmantot tavas pilnvaras. Vašingtonā paspējām vēl drusku parunāties. Bet viņam būs kaudze jautājumu un nebūs neviena, kas varētu uz tiem atbildēt.
Es izbrīnā iepletu acis.
— Ko tad Ransteds darīja Vašingtonā?
— Organizēja tavu bēgšanu, Mič. Pēc tam kad Džeks O'Sī neizturēja …
— Džeks O'Sī — ko?
— Ak kungs! Klausies visu pēc kārtas. O'Sī neizturēja. Kādu vakaru viņš atkal bija sadzēries un nebija varējis atrast rokā vietu, kuru jau nebūtu skārušas morfija injekcijas, tikai, par nelaimi, viņš nebija izvēlējies īsto meiču, kurai atvieglot sirdi. No viņa izspieda visu. Par tevi, par mani, par raķeti, vārdu sakot — visu.
— Kas to izdarīja?
— Tavs ievērojamais un labais draugs Tontons.
Ketija nervozi uzrāva sērkociņu, lai aizsmēķētu cigareti. Es varēju uzminēt, ko viņa domā. Liliputs Džeks O'ŠI, sīkais, sešdesmit mārciņu smagais porcelāna un kausēta vaska vīriņš, trīsdesmitpieccollīgais vīrišķības un bērnišķības sajaukums! Manā mūžā bija brīži, kad es viņu ienīdu. Bet, iedomājoties šo sīko cilvēciņu Tontona antropoīdu ķetnās, es to izsvītroju no atmiņas; viņš par visu bija dārgi samaksājis.