3 - 2048
augums nebūt nenozīme kvalitātes trūkumu. Viņš dzēra lēnām, pa malciņam, kamēr es iztukšoju savu glāzi ātri, stāstījuma starplaikos.
Pateicis visu, kas man bija sakāms, vēl joprojām skaidri nezināju, vai O'Sī ir manā pusē vai nav, bet viņa atbalsts mums bija ļoti nepieciešams. Viņš nebija ierēdnis-ma- rionete, ko Faulers Šokens varētu dancināt pēc sava prāta. Viņš nebija arī privātpersona, kuru varētu uzpirkt par dažām mūsu firmas akcijām. Faulers viņam savā laikā gan bija palīdzējis ieraust kādu lieku dolāru, izdodams viņa grāmatas un sarīkodams publiskas lekcijas, tā ka viņš mums bija parādā mazliet pateicības, bet ne vairāk.
— Es jums labprāt palīdzētu, — O'Šī ierunājās, un šie vārdi visu padarīja daudz vienkāršāku.
—- To jūs varat, — es teicu. — Tieši tādēļ jau esmu šeit. Pastāstiet, ko īsti varam sagaidīt no Venēras.
—• Sasodīti maz. — Un mazā cilvēka gludajā pierē iezīmējās tikko jaušama rieva. — Ar ko lai sāku? Vai pastāstīt jums par atmosfēru? Tur ir tīrs formaldehīds, varbūt esat dzirdējis — tā ir balzamējoša viela. Vai par karstumu? Tas pārsniedz ūdens vārīšanās temperatūru, tas ir, ja uz Venēras būtu ūdens. Bet tā tur nav. Vismaz pieejamā veidā ne. Vai par vēju? Es izmērīju — tā ātrums ir pieci simti jūdžu stundā.
— Nē, ne gluži par to, — es atbildēju.
— To esmu dzirdējis. Un zinu, ka uz visiem šiem jautājumiem ir atbildes, Džek. Es gribu zināt, kā jūtas cilvēks, kad tas nonāk uz Venēras, par ko jūs domājāt, kādas sajūtas izraisīja redzētais. Stāstiet visu pēc kārtas, un es jūs pārtraukšu, tiklīdz būšu uzzinājis vajadzīgo.
Viņš iekoda zobos sārtam marmoram līdzīgo apakšlūpu.
— Labi, tad sākšu no sākuma. Varbūt jūs pasūtītu vēl mazliet dzeramā?
Pienāca viesmīlis, pieņēma pasūtījumu un drīz atgriezās ar glāzēm. Džeks, bungādams ar pirkstu galiem pa galdu, iedzēra malku reinvīna ar zelteri un sāka stāstīt.
Vispirms par sava lidojuma priekšvēsturi, un tas bija ļoti labi. Es gribēju uzzināt kaut ko par tā dziļāko būtību, dzirdēt par gandrīz netveramajiem personīgajiem pārdzīvojumiem, kas nebija atspoguļoti viņa tehniskajos ziņojumos par Venēru, izprast galvenās sajūtas, lai, operējot ar to visu, padarītu mūsu projektu vilinošu un neatvairāmu.
3«
35
Viņš pastāstīja man par savu sešas pēdas garo tēvu — ķīmijas inženieri — un māti — tuklu, ķildīgu mājsaimnieci. Par vecāku iz- mišumu un viņu pašaizliedzīgo mīlestību pret trīsdesmit piecas collas garo dēlu. Viņam bija vienpadsmit gadu, kad vecāki ierunājās par dēla nākotni. Viņš atcerējās vecāku nelaimīgās sejas, kad pirmo reizi, daudz nedomādams, kā neizbēgamu ļaunumu bija nosaucis cirku. Bet vēlāk tas nekad netika pieminēts.
Patiesu prieku viņiem sagadāja Džeka vēlāk nobriedusi apņemšanās studēt astronautiku un ballistiku, lai kļūtu par lidotāju izmēģinātāju. Savu apņemšanos viņš arī realizēja, lai gan izglītībai vajadzēja daudz naudas, bija jāpārvar atklātais izsmiekls un daudzu mācību iestāžu atteikšanās uzņemt Džeku par studentu.
Protams, lidojums uz Venēru to visu bagātīgi atlīdzināja.
Venēras raķetes būvētāji bija sadūrušies ar nepārvaramām grūtībām. Novadīt raķeti uz apmēram ceturtdaļmiljonu jūdžu attālo Mēnesi izrādījās samērā viegli. Teorētiski nekādas grūtības nevarēja sagādāt arī ceļojums uz otru tuvāko planētu Venēru. Galvenā problēma bija orbītas izraudzīšana un laiks, kas nepieciešams raķetes braucienam turp un atpakaļ. īsta dilemma. Kosmosa kuģis varēja aizlidot uz Venēru dažās dienās, bet tas nozīmētu tik milzīgu degvielas patēriņu, ka tās piegādei vien būtu vajadzīgas desmit raķetes. Varēja arī ļaut raķetei brīvu kustību pa pašas orbītu, kā mēdz pludināt baļķus rāmā upē, — tas ietaupītu degvielu, taču paildzinātu ceļojumu par vairākiem mēnešiem. Bet cilvēks astoņdesmit dienās izlieto uzturu, kura svars ir divreiz lielāks nekā paša miesas svars, ieelpo deviņas reizes vairāk gaisa, nekā sver, un izdzer tik daudz ūdens, ka tajā brīvi varētu braukt ar laivu. Jūs teiksiet — ūdeni var iegūt destilējot atkritumvielas, apmēram tāpat var tikt pie pārtikas un gaisa. Piedodiet, bet attiecīgās ierīces sver vairāk nekā nepieciešamā pārtika, gaiss un ūdens kopā. Tātad skaidrs, ka kuģi nevarēja pilotēt cilvēks.
Tad grupa izgudrotāju sāka strādāt pie automātiska pilota būves. Tas tika radīts un darbojās labi. Bet svēra četrarpus tonnas, kaut arī bija izmantotas iespiestās shēmas un zem mikroskopa izgatavoti releji.
Zinātniekiem pietrūka padoma, līdz kādam ienāca prātā izmantot vispilnīgāko mehānismu — liliputu, kas sver sešdesmit mārciņas. Džeks svēra trīsreiz mazāk nekā pieaudzis cilvēks, līdz ar to patērēja arī trīsreiz mazāk barības un ieelpoja trīsreiz mazāk skābekļa. Vienkāršotie gaisa un ūdens attīrītāji kopā ar sīciņo Džeku tieši iekļāvās atļautā svara robežās un tādējādi iemantoja sev nevīstošu slavu.
Viegli iereibis, jo viņa sīkajam augumam pat divas glāzītes atšķaidīta alkohola jau bija par daudz, Džeks teica:
— Viņi iebāza mani raķetē kā pirkstu cimdā. Jūs jau zināt, kāds izskatījās kuģis. Bet vai zināt, ka mani ievietoja ar rāvējslēdzēju aizvelkamā sēdeklī? Tas būtībā atgādināja nevis sēdekli, bet ūdenslīdēja tērpu. Visā kuģī nebija vairāk gaisa kā tikai tas, kas manā tērpā. Ūdeni man piegādāja ar caurulīti, kuras galu varēju aizsniegt ar lūpām. Tā ietaupīja svaru . . .
Nākamās astoņdesmit dienas viņš pavadīja šajā tērpā. Tas viņu baroja un dzirdīja, uzsūca sviedrus, izvadīja atkritumus. Nepieciešamības gadījumā tas spēja iešļircināt no- vokaīnu lauztā rokā, uzlikt spaili pārrautai iegurņa artērijai vai piegādāt gaisu bojātai plaušai. Tas bija tikpat kā atrasties placentā, turklāt velnišķi neērtā.
Apvalkā viņš pavadīja trīsdesmit trīs dienas, lidojot uz Venēru, un četrdesmit vienu — atceļā. Un tas viss sešu uz Venēras nodzīvotu dienu dēļ!
Džeks bija nosēdies uz labu laimi — gāzes mutuļi traucēja redzamību, radari nespēja normāli darboties, un tomēr viņš laimīgi sasniedza nepazīstamo pasauli. Tikai tūkstoš pēdu attālumā no Venēras viņš dzeltenajos mutuļos samanīja pašu planēti!. Tad nolaidās un izslēdza dzinējus.
—i No kuģa es, protams, neizkāpu, — viņš teica. — Varētu uzskaitīt savus četrdesmit vai piecdesmit iemeslus, kuru dēļ kādam citam, nevis man būs lemts spert pirmos soļus uz šīs planētas. Kādam, kurš var iztikt arī bez elpošanas. Taču, lai būtu kā būdams, es biju uz Venēras un redzēju to pats savām acīm.
Viņš samulsis paraustīja plecus un klusu nolamājās.
— Esmu to visu lekcijās pārstāstījis jau desmitiem reižu, taču pats īsti nespēju tikt tam pāri. Esmu teicis, ka tur izskatās kā tuksnesī. Varbūt tā patiešām ir, lai gan es tuksnesi esmu redzējis tikai bildēs.
Vējš uz Venēras plosās visai nikni un atrauj veselus klints gabalus. Trauslākie ieži tiek sadrupināti un aiznesti. Tā rodas smilšu vētras. Virs zemes izslējušies visdīvaināko formu un krāsu klints slāņi. Daži no tiem ir līdzīgi milzu pieminekļiēm. Kalni un plaisas tur ir tik ērmīgi, cik ērmīgi vien var būt. Tie atgādina tādas kā apgaismotas apakšzemes alas. Gaisma tur ir,*tikai ārkārtīgi dīvaina. Uz Zemes neviens tādu nav redzējis. Oranži brūngana, spoža, ļoti spoža gaisma, tajā ir pat kaut kas baismīgs. Kaut kas līdzīgs draudīgām, satumsušām debesīm vasaras pievakarē īsi pirms pērkona negaisa. Bet pērkona negaisu tur nekad nav, jo nav taču ne piliena ūdens.