Bet viņa smaidīja.
Un es atkal nolēmu neizaicināt likteni.
— Lieliski, — es, nemaz neizlikdamies,' teicu. Ar Ketiju bija patīkami klejot pa izpriecu vietām. — Vai drīkstu piezvanīt?
Pirms ķērāmies pie dzērieniem, es paspēju pasūtīt kino biļetes, rezervēt galdiņu restorānā un nodrošināt mums vietas naktslokālā, kur pēc tam pasēdēt.
Ketija šaubīdamās palūkojās manī. — Ļoti plaša programma piecām stundām, .— viņa teica. — Ko teiks mans pacients, ja man trīcēs rokas?
Es viņu tomēr pierunāju. Ketija spēj izturēt ne to vien. Reiz pēc vētrainas nakts, ko bijām pavadījuši nepārtraukti strīdēdamies, viņa lieliski izdarīja trepanāciju.
Vakariņas nebija izdevušās. Negribu apgalvot, ka esmu liels gardēdis, kurš atzīst tikai svaigus olbaltumus. Bet, ja man par svaiga proteīna cenām iesmērē atjaunotus produktus, mans pacietības mērs ir pilns, šašliks, ko bijām pasūtījuši, izskatījās ļoti jauks, bet garšoja nejēdzīgi. Uz visiem laikiem izsvītroju šo restorānu no sava saraksta un lūdzu Ketijai piedošanu. Bet viņa tikai pasmējās. Toties filma bija jauka. Kino- hipnozes parasti arvien rada galvassāpes, taču šoreiz es iegrimu transā, tiklīdz sākās filma, un arī pēc tam nejutu ne mazākā nelabuma.
Naktslokāls bija pārpildīts, un zāles pārzinis bija sajaucis mūsu ierašanās laiku. Mums vajadzēj'a piecas minūtes uzkavēties priekštelpā, un Ketija noraidoši purināja galvu, kad mēģināju viņu pierunāt, lai pasēž ar mani kādu stundiņu ilgāk. Kad beidzot zāles pārzinis, izmeklētiem vārdiem atvainodamies un muguru desmit līkumos saliecis, ierādīja mums vietas un atnesa pasūtītos dzērienus, Ketija pieliecās un mani vēlreiz noskūpstīja. Jutos kā septītajās debesīs.
— Pateicos, Mič, — viņa sacīja. — Tas bija brīnišķīgs vakars. Pacenties biežāk dabūt paaugstinājumus. Man tas ļoti patīk.
Aizsmēķējis cigareti Ketijai un sev, jau pavēru muti, lai kaut ko teiktu. Taču aprāvos.
Ketija mani skubināja:
— Droši, droši, saki vien, kas tev uz sirds.
— Gribēju tikai teikt, ka mums abiem kopā vienmēr bijis labi.
— To jau es gaidīju. Un es savukārt gribu teikt, ka ļoti labi zinu, uz ko tu tēmē, un ka atbilde tomēr būs — nē.
— Arī es to gaidīju, — es drūmi noteicu. — Ejam!
Ketija samaksāja rēķinu, un mēs devāmies projām. Kad nonācām uz ielas, piestiprinājām pretsodrēju filtrus.
— Vai pasaukt kebu? — piedāvājās Šveicars.
— Jā, lūdzu, — teica Ketija, — tandēmu.
Viņš pasvilpa divvīru kājminamo kebu, un
Ketija nosauca savas slimnīcas adresi. — Vari mani pavadīt, Mič, ja vēlies, — viņa teica, un es apsēdos viņai blakus. Šveicars iestūma kebu no mugurpuses, un kebmeni nosēkdamies uzņēma ātrumu.
Neaicināts pārvilkti kebam jumtu. īsu brīdi likās, ka viss ir atkal tā, kā mūsu draudzības sākumā: tīkamā tumsa, pēc putekļiem smaržojošais audekla jumts, atsperu čīkstoņa. Bet tas ilga tikai mirkli.
— Neaizmirsties, Mič, — viņa mani brīdināja.
— Lūdzu, Ketij, — es piesardzīgi ierunājos, — ļauj man vismaz tev to pateikt. Tas neprasīs daudz laika. — Viņa neteica «nē».
— Pirms astoņiem mēnešiem mēs apprecējāmies. Jā, labi, — es ātri turpināju, kad viņa mēģināja ko iebilst, — tā ir pagaidu laulība. Bet mēs tomēr devām solījumu. Vai tu vēl atceries, kādēļ mēs to darījām?
Mirkli klusējusi, viņa iecietīgi atbildēja:
— Mēs viens otru mīlējām.
— Pilnīgi pareizi, — apstiprināju, — es mīlēju tevi, un tu mīlēji mani. Bet mums katram vajadzēja domāt par savu darbu, un tādēļ reizēm bijām neiecietīgi viens pret otru. Tāpēc nolēmām laulību iesākt ar pārbaudes laiku un pēc gada izlemt, vai ir vērts saistīt mūsu dzīves. — Pieskāros viņas rokai, un šoreiz viņa to neatrāva.
— Ketij, dārgā, vai tu domā, ka mēs toreiz nezinājām, ko darām? Vai tad nevaram vis
maz nogaidīt, kamēr gads beigsies? Atlikuši tikai četri mēneši. Pamēģināsim. Ja izmēģinājuma gada beigās tu negribēsi piekrist laulībām, tad es vismaz nevarēšu teikt, ka tu man nebūtu devusi iespēju. Es esmu izlēmis, man nav ko šaubīties. Esmu iesniedzis savu piekrišanas rakstu un to neatsaukšu.
Braucot garām ielas apgaismojuma spuldzei, redzēju, ka Ketijas lūpās iegūlusi svešāda izteiksme.
— Nerunāsim vairs par to, — viņa nelaimīgā balsī teica, — es jau zinu, ka tu paliksi pie sava. Un tādēļ tas ir tik drausmīgi. Vai tiešām mums jāķildojas, lai tu beidzot saprastu, ka tas ir bezcerīgi? Vai man vēl jāatgādina, ka tev ir slikts raksturs, ka tu esi paštaisns, viltīgs, īsts Makiavelli, vārdu sakot, egoistisks nelietis, ar kuru kopā nav iespējams dzīvot? Sākumā domāju, ka tu esi jauks puisis, Mič. Ideālists, kuram dzīvē galvenais ir principi un goda jūtas, nevis nauda. Man bija pamats tam ticēt. Tu ari pats tik pārliecinoši par to runāji. Tu veltīji uzmanību manam darbam. Sāki nopietni interesēties par medicīnu. Trīsreiz nedēļā nāci noskatīties, kā es operēju. Tu manā klātbūtnē stāstīji visiem saviem draugiem, cik ļoti lepojoties ar to, ka tava sieva ir ķirurģe. Tikai pēc trim mēnešiem es sapratu, ko tu īstenībā ar to domāji. Kurš katrs var noprecēt meiteni, kas kops viņa māju, bet jābūt Miče- lam Kurtenejam, lai apprecētu ievērojamu ķirurģi un tad padarītu to par mājsaimnieci. — Viņas balss iedrebējās. — Ar to, Mič, es nevaru un nekad nevarēšu samierināties. Ne ar strīdiem, ne īgnumu, ne pastāvīgo cīņu mūsu starpā. Esmu ārste. Dažbrīd no manis ir atkarīga cilvēka dzīvība.] Bet, ja strīdi ar vīru laupa man dvēselesa mieru, tad šī dzīvība vairs nav drošās rokās,] Mič. Vai tu to tiešām nesaproti?
Balsī varēja saklausīt apvaldītas elsas.
— Ketij, vai tu mani vairs nemīli? — es: klusi jautāju.
Labu brīdi viņa neatbildēja. Tad īsi un sa-l traukti iesmējās.
— Slimnīca jau klāt, Mič, — viņa noteica. — Ir pusnakts.
Atbīdīju keba jumtu, un mēs izkāpām.
— Pagaidiet, — uzsaucu vecākajam keb- menam un pavadīju Ketiju līdz slimnīcas] ieejai. Viņa atvadoties atteicās mani noskūp-j stīt un arī nenorunāja satikšanos. Pakavējos] vēl kādas divdesmit minūtes priekštelpās, lai pārliecinātos, vai viņa patiešām paliks] pa nakti slimnīcā, pēc tam iekāpu kebā un liku sevi aizvest uz tuvāko apakšzemes 3 dzelzceļa staciju. Manu drūmo garastāvokli! neuzlaboja arī vecākais kebmens, kurš, sa- ļ ņēmis samaksu, gluži nevainīgi iejautājās:
— Sakiet, mister, — kas īsti ir Mak… Makiavelli?
— Spāniski tas nozīmē — «nebāz degunu1 citu darīšanās», — skarbi atbildēju. Vilcienā: es saskābis prātoju, cik bagātam man vajadzētu būt, lai spētu sev nopirkt savrupību.:
Mana oma nemaz nebija uzlabojusies, kad
nākamajā rītā ierados kantorī. Esterei vajadzēja likt lietā visu savu prasmi, lai es jau pirmajās minūtēs nenorautu viņai galvu, un dieva laime, ka šorīt nebija valdes sēdes. Kamēr pārlūkoju rīta pastu un starpnodaļu ziņas, kas bija sakrājušās pa nakti, Estere uz mirkli -pazuda. Atgriezusies viņa man pasniedza tasi kafijas — īstu, dabisku, smaržīgu kafiju.
— Dāmu istabas uzraudze to paslepus vāra, — viņa paskaidroja. — Parasti gan neļauj nest ārā, jo baidās no kafita ļaudīm. Bet tagad, kad jūs esat liels priekšnieks …
Es pateicos un palūdzu, lai Džeka ierunāto lenti nodod tālākai apstrādei. Tad ķēros pie darba.
Vispirms bija jānoskaidro mūsu paraugu izplatīšanas rajoni, un te nu man nopietnas galvassāpes sagādāja Mets Ransteds. Viņš vadīja Noieta pētījumu nodaļu, un man bija ar viņu jāsadarbojas. Taču viņš neizrādīja ne mazāko interesi par kopdarbību. Ievietoju projekcijas aparātā Dienvidkalifornijas karti, kamēr Mets ar saviem diviem bezpersoniskajiem palīgiem birdināja cigarešu pelnus uz mana kabineta grīdas.