Baltijas Teiksma
Lietuviešu fantāzija un fantastika
.
Saulus Toms Kondrots DZIMTA AR KENTAURU ĢERBONI
Kaut kas mūsos ir tāds, kas liek savilkties un sarauties kā zaglim nakts tumsā vai cilvēkam, kurš, vīna skurbulī nejauki aizskāris savu valdnieku, nākamajā rītā satraukti gaida, ar ko tas beigsies, kāds būs turpmākais liktenis.
Kas ir tas, kas ieslēpies mūsu miesas vai dvēseles dzīlēs? No kurienes tas rodas? Neesmu vienīgais, kuram piemīt šādas izjūtas.
Man prātā, ka Kukovaitis, mans tēvs, piepeši mēdza pielēkt kājās no sava, šķiet, tik mierīgā diendusas snaudiena un skatīties visapkārt, gluži kā ar acīm meklējot uzglūnošo ienaidnieku. Es nezināju, kāpēc viņš tā dara. Parasti nodomāju, ka viņš nobažījies par savu dzīvību. Tikai tad, kad biju sasniedzis brieduma gadus, es piedzīvoju to, ka ienaidnieks, kas piepeši liek mums pamosties un skatīties visapkārt, slēpjas mūsos pašos. Tas vēl nav viss! Jau vairākas reizes esmu redzējis, ka mans dēls Svētraģis, kuram septiņpadsmit gadu, rotaļādamies, šaudīdamies ar stopu vai kaut ko pārdomādams, strauji iztrūkstas, viņa redzokļi saraujas, bet muskuļi saspringst kā lūsim pirms lēciena.
Mēs visi gan mans tēvs, gan es, gan Svētraģis esam veselīgi un spēcīgi vīrieši, kuriem klājas ķerties dzīvei pie ragiem un nogāzt to uz sāniem, savā priekšā nolikt uz ceļiem un pataisīt no tās ērtu ieroci savu mērķu sasniegšanai. Taču mums piemīt zināms kūtrums un zināmas šaubas par savu rīcību un domām, šīs šaubas padara mūs līdzīgus plaukstai ar ieplestiem pirkstiem, no kuras dzīve birst kā saules izkaltētas smiltis. Mēs nevis paši valdījām pār dzīvi, bet gan ļāvām, lai tā valda pār mums. Visu laiku mēs kaut ko gaidījām, bet pēc tā, kā gaidīdami izturējāmies, šķiet, šim kaut kam jābūt nelaimei.
Man šķiet, ka mūsu dzimtā kāds izdarījis kļūdu un mūs vajā šīs kļūdas sekas. Man šķiet, ka es pat zinu, kas tā bijusi par kļūdu. Vārdu sakot, man šķiet, ka mūsu vārgums jāmeklē pagātnē.
To man izstāstīja Varšis.
Varšis pusguļus atlaidies lāčādās, un viņam visapkārt neskaitāms daudzums cilvēciņu un zvēriņu figūru, izgrieztu no gobas un kadiķa koka, tās visas noziestas ar tauku un sodrēju maisījumu. Daudzi, kuri šīs figūriņas redzējuši, uzskata, ka tās esot mazi elkdieviņi, kuriem viņš izrādot goddevību un kurus klusībā viens pats pielūdzot, bet Varšis man paskaidroja, ka tajās attēloti tie cilvēki un dzīvnieki, kuriem viņš savā ārkārtīgi garā mūža gaitā laupījis dzīvību. Un tomēr es domāju, ka Varšis izstāstījis tikai pusi patiesības viņa mūžs, šādi iemiesojies daudzajos veidolos, laika skrejā viņam pārvērties par svētumu. Es domāju, ka Varšis savu mūžu iedievinājis tik stipri, ka tas, viņa patiesais mūžs, nemaz vairs neliekas piederīgs pašam tas pieder visiem. Vētras naktīs ieklausīdamies mežu, zemes, gaisa un mājas trokšņos, Varšis iztēlojas, ka viņš tik ilgi dzīvo tāpēc, ka viņa rokās nonākušas to dzīvības, kuriem viņš nesis nāvi.
Pieļauju, ka es maldos un koka figūriņas ir tikai parasti no koka izdrāzti gabaliņi, kurus Varšis glabā istabas izrotāšanai tāpat kā bijušais mednieks, kas mājokli izgreznojis ar nošauto aļņu un tauru ragiem.
- Paklau, Varši! es viņam saku. Kāpēc tu savu istabu esi izrotājis ar tiem, kurus esi iznīcinājis, nevis tiem, kurus esi radījis?
Viņš tik tikko paver smaidam baltās lūpas, un no vecuma pavisam tievo pirkstu galiņi sāk trīcēt.
- To tu, Uteni, dabūsi zināt, kad būsi sagaidījis manus gadus!
Varša balss ir maiga un tīkama, un tad, kad viņš apklust, istabas gaiss kādu laiku vēl virdzinās. Varšis no atbildes izvairījies. Taču man viņa atbilde nemaz nav svarīga. Galvenais, ka Varšis zina, kas ir dzīve. Tieši par to es arī viņam gribu pajautāt.
Varšis ir mans kalps, kurš vairs nekalpo.
Nē, tas slikti sacīts!
Varšis nedara nekādus darbus un nesniedz man ūdens kausu padzerties, viņš nesaliek kārtībā manas mantas, neuzklāj gultu un neatved tajā kunigieni Visagali. Šādiem darbiem viņš par vecu. Taču mums viņš pakalpo citādi. Varšis ir mūsu vienīgais balsts grūtajā atziņas ceļā. Varšis sniedz mums roku, kad esam sapinušies savās domās, kad vairs netiekam gudri, kas jādara, kad vairs nezinām, kā lai soda vaininieku, un, galu galā, kad vēlamies izdibināt, kas mēs tādi esam.
Varšis prot rakstīt vēstules. Viņš bijis mana tēva Kukovaiša kalps, bet zēnībā kalpojis manam vecamtēvam Zivinbudam. Viņam būtu jāzina atbilde uz daudziem jautājumiem, kuri man nedod mieru. Tas, kurš prot rakstīt vēstules, zina tādus noslēpumus, kādus cilvēki aiznes līdzi kapā, nevienam tos neatklājuši. Varšim no manis nekas nebūtu slēpjams.
Viņš paņem mazu kaltētas aļņa gaļas gabaliņu un sāk to zelēt, vienlaikus arī rīvēdams ar savām bālajām un mīkstajām smaganām. Kaltētas gaļas kaudzīte guļ viņam priekšā uz galda. Zulinot gabaliņu, acis Varšim aiz labsajūtas kļūst tumšākas, tomēr skatiens mani iebelzts ar tādu pašu vērību. Varša skatiens man itin kā pārmet, ka neesmu tikpat vecs.
Durvis vaļā, ārpusē saule un vējš. Ziemelis liek lēkāt un raustīties kokiem, krūmiem, zālei un retajiem, baltajiem mākoņiem debesīs. Dzidrā saules gaisma vienaldzīga pret zemi. Auksts. Ciešāk apņemu apkārt apmetni, prātodams, kā lai izskaidroju Varšim to, ko no viņa vēlos izdibināt. Seit, puskrēslā, Varša augums liekas viegls un caurspīdīgs. Jebkurā mirklī Varšis var izkust kā ledus.
- Varši, es saku, gribu, lai tu man kaut ko izskaidro!
Viņš neatbild, vienīgi vēro trakulīgo vēju laukā un bezdelīgas, kuras aizšaujas tuvu zemei. Es varu apzvērēt, ka viņš zina, par ko es viņu grasos izklaušināt.
- Kāpēc, Varši, mēs, dzīvodami zemei gandrīz pašā vidū, pastāvīgi jūtamies itin kā šeit būtu zemes mala? Gluži vai tā, ka mūs kāds mēģinātu sargāt no visas pasaules gandrīz kā dārznieks savus dārzeņus.
Varšis cieš klusu un purina galvu.
- Nē, Varši, es saku, tu zini! Es tev pavēlu! Atbildi, kas mūs sagaida!
- Tu man vari pavēlēt vai nepavēlēt, tava darīšana. Manā vecumā tas vairs nav svarīgi.
- Atbildi man, Varši!
Nevilšus mana balss zaudējusi skarbumu.
- Cilvēki priecājas, ja var dzīvot mierīgi un bez raizēm. Grūti iedomāties dzīvi, kura būtu mierīgāka nekā tev un tavam dēlam, vai arī taviem tuviniekiem. Tu esi laimīgs! Visa cilvēku pasaule vārīties vārās kā treknas gaļas katls, tā pārpilna ar briesmām, jo cilvēki ir plēsonīgi. Tev no briesmām nav jābaidās, jo neviens neapdraud ne tavus valdījumus, ne tavu dzīvību.
- Varši, lai daru ko darīdams, visu laiku jūtu, ka mugurā man cieši iebelzts skatiens! Sviežos apkārt strauji, visnegaidītākajā brīdī, taču nepagūstu ieraudzīt nevienu, kurš mani būtu izsekojis. Un tomēr kāds izseko! Tā izsekoja manu tēvu, tā vēro ari Svētraģi. Mēs visi gaidām uzbrukumu. Ko tas nozīmē, Varši? Tu taču zini!
Varšis norij siekalās atmiekšķēto gaļu kumoss pa viņa barības vadu lēnām slīd lejup. Istabā pland ieskāņa vecuma smaka. To nav pārmākušas pat visvisādas zālītes, kuras bagātīgi saspraudītas starp sienas baļķiem.
- Es zinu, klusi bilst Varšis. Zinu!
Istabā iešaujas bezdelīga, apmet loku mums virs galvas, iečiepstas un atkal izzibinās laukā. Šo putnu te daudz, bet pašlaik esmu jūtīgs un uzbudināts, un bezdelīgas ielidojums telpā man liekas zime, ar kuru pausta vēlēšanās Varšim aizspiest muti un viņam neko neļaut pateikt. No manis izlaužas tāda kā nopūta, tāds kā vaidiens. Mani jutekļi saspīlēti līdz galējai robežai. Taču Varšis to visu neredz. Tagad viņš, iedūris acis vienā punktā, meklē vārdus, ar kuriem varētu sākt runāšanu.