Taču lija. Tādā laikā pat pusdullā vecmeita neņems rokā cirvi. No slapjās pagales sāna noslīdējis, tas var savainot apakšstilbu. Un vispār kāds gan prieks mērcēties lietū? Tāpēc pagalmā rādīties Ozēnija i nedomāja. Viņš atrāvās no loga un, nokļuvis istabas vidū, vienu riteni ar roku pieturot, otru trakā ātrumā griežot, veikli apsviedās riņķī. Pārlaida skatienu savam pieticīgajam mājoklim. Haotiskā lietus lāšu rībināšanās pa skārda jumtu mazliet nomierināja sasprindzinātos nervus, iegremdēdama savdabīgā transā. Patiesībā tā bija tumša, omulīga pažobele, savulaik ierīkota kā mājas otrais stāvs. Paaugstināts jumts, mūra pamatam pievienotas koka sienas iznākusi tāda kā vasarnīca, tikai uz jumta. Lai ari liela, tomēr silta, patīkama istaba, kurā bija aizritējusi liela daļa bērnības ar žurnālu un grāmatu kaudzēm, interesantiem eksperimentiem, sveču dedzināšanu, nedroši izmēģinot pirmo spiritisma seansu… Bet tagad… Iespējams, te tā ari nāksies pavadīt visu atlikušo dzīvi, bezjēdzīgi mēģinot salīmēt sasistā likteņa suķes.
Mamm… Uzplaiksnījums, sejā sitas plīstoša stikla lauskas, tās griež… Ādu. Brakšķēdams lokās metāls… Durvis spiež kājas… Viss sagriežas kūleniski… Pasaule… Tikai neskaidri plankumi un asa benzīna dvaka… Kliedziens…
Bīstamā ceļa pagriezienā viņi nogāzās no kraujas. Tēvs vienmēr bijis slikts braucējs, līdz galu galā neapstrīdami to pierādīja… Dzīvs palika tikai laimesbērns Jaspis, zaudējis brāli un abus vecākus… Un arī kājas… Radinieki visu ģimenes īpašumu noguldīja bankā, un ar procentiem pilnīgi pietika viena cilvēka uzturēšanai pirms traģēdijas viņiem bija piederējusi neliela naglu fabrika. Pie viņa "gādāt par nabaga bērnu" palika arī bezkauņa Beze, visai pamatoti nospriedusi, ka bankas procenti plus invaliditātes pensija viņai ļaus bez rūpēm sagaidīt vecumdienas. Ļaunākais, ka viņa bija ieguvusi oficiālas aizbildnes tiesības, un Jaspis, notikušā pārāk satriekts, nebija paspējis iebilst.
Rībināšana pieņēmās spēkā. īsta svētlaime klausīties un vērot to visu no istabas siltās, tumšās dzelmes. Lietus sāka rimties tikai pēc kādas pusstundas, kad Oreinšteins jau bija iegrimis grāmatā par dzenbudismu. Beidzis lasīt grāmatas trešo nodaļu, Jaspis pēkšņi ieplāja sev pa pieri. Lietus! Kā viņš varēja aizmirst?! l'ad, rau, kas visu laiku bija kutinājis viņam krūtis trīsas, kuras atgādināja, ka aizmirsts kaut kas patīkams. Kurš, lietum līstot, strādā? Nu, protams, vienīgi Vervis! Lieliski redzams pa ziemeļu logu vakaros, ja slikts laiks, apmēram no septiņiem līdz… īsi sakot, kamēr satumst. Tikai pats to nezina.
Oris steigšus aizripoja pie loga un izvilka tālskati. Tā arī bija. Melns stāvs. (Garš, tumšs zvejnieka lietusmētelis ar kapuci… Ahā, arī galošas! Droši vien "Matros" tipa. "Vai lietus līst, vai apkārt slapjš, ar tevi firma "Matros"…") Tātad sastindzis pie akurātas akmeņu rindas, turpat blakus darbnīcas nojumei. Tie bija kapu pieminekļi, jau noslīpēti un sagatavoti likšanai uz kapa. Ja tikai būtu kapi un, protams, arī mirušie. Tomēr pieminekļiem trūka kāda sīkuma uzrakstu. Cilvēka vārda, uzvārda un divu datumu, kas bezdvēselisko akmens gabalu personificētu.
Tērauda kalts no lēnajiem, precīzajiem āmura sitieniem krampjaini drebēja. Vienmēr lietū. Turklāt viens, bez palīgiem, atklātā laukā. Pieminekļus taču, jādomā, var apstrādāt arī nojumē, tiesa, tur gan pastāvīgi grozās vienkāršie strādnieki… Pusjucis večuks. Bet varbūt nevienam negrib atklāt, kādā veidā uz kapakmeņu sāniem viņš izkaļ tos izlocītos burtiņus ar uzrotījumiem, bezmaz vai gotisko rakstu, ērkšķainās rozes un sarežģītos ornamentus? Varbūt tieši to dēļ tik daudz klientu brauc tieši pie viņa labākā pieminekļu meistara visā apkaimē! īpašos gadījumos (ja mirušā radi vēlas un ir pietiekami turīgi) varot ar dzēli akmenī iegriezt pat baltu aizgājēja seju. Tikai savādi, kā viņš to spēj, ja strādā vienīgi sliktā laikā, būdams pārliecināts, ka neviens viņu nevēro… Bet ja nu nedēļu vai divas nebūtu lietus?.. Droši vien strādātu naktīs, ja to jau nedara… Jukušais vecis! Jaspis ar baudu vēroja melno stāvu; šķiet, sasprindzinot dzirdi, bija saklausāma pat āmura ritmiskā klaudzēšana. Viens dīvainis lietū strādā, otrs viņu vēro… Lielisks skatiņš! Turklāt mīkla viena no nedaudzajām baudām, kas vēl palikušas… Tikai kā lai noskaidro Vervja dīvainās uzvedības iemeslu? Vienkāršākais būtu ņemt un pajautāt. Viņam pašam vai strādniekiem, ja vien tie zina. Bet tā viņš sevi nodotu; tomēr gribas šo lietu nostrādāt smalki un tīri, jo vairāk tādēļ, ka laika viņam atliku likām. Vēl nevienam viņa vērojumu objektam nebija radušās aizdomas, ka tiek izsekots, un Jaspis savā ziņā ar to lepojās. Kā nekā dzīvo mazpilsētiņā, kur noslēpumi nemēdz būt. Vēl nekas, ja ļaudis, par viņa izpriecām uzzinājuši, tik pavirpinātu pirkstu pie deniņiem un turpinātu darīt savus darbus. Taču jau zinātu, kā skatiens kņudina viņiem muguru. Vai tad vairs būtu kāda bauda no viņu vērošanas? Ne velna! Līdz šim neviens viņu nebija pamanījis un nepamanīs arī turpmāk. Un nezinās. Izņemot vienu personu, kam vakarā vajadzētu parādīties. Un kaut ko atnest. Jaspim tas ļoti noderēs.
Smagi elsdams, viņš ratiņos mazliet pacēlās un, pāris reižu spēcīgi parāvis, aizvilka aizkarus. Visvairāk baidījās, ka auduma stūrītis varētu atrauties no turētāja pats to pielikt nespētu. Nāktos saukt to veco īgņu ar taukainajiem matiem, kura tūdaļ ņemtos pārmest, kāpēc gan nepasauc viņu, ja sagribējis atvilkt aizkarus. Bet drīzāk gan sāktu vaimanāt un pierunāt, lai taču beidzot nāk lejā un iekārtojas vienā no tukšajām istabām. Lai pārstāj uzvesties kā bērns, jo tik un tā neko nepanāks; kas par to, ka tajās istabās zārkos gulējuši viņa vecāki un brālis… Spokiem taču viņš netic! Vai varbūt vēl joprojām baidās no troļļiem? Interesanti, kā viņa reaģētu, ja Jaspis izstāstītu…
…tā joprojām mēģina aizlipināt acu plakstiņus, smaga un lipīga kā… Svina medus?! Viņš smok, žagodamies rij pār vaigiem tekošos sviedrus, tomēr mostas… Viņš valstās tumsas biezenī, ar domām kā rokām ieķēries apziņā, lai neaizbēgtu, neizspruktu, ja atgriezusies tikai nejauši, uz sekundi… Citādi atstās viņu nejūtīgo ķermeni vienu pašu grimt staignā, lipīgā biezenī: bezzvaigžņu tumsā, džinkstošā neesamībā, tur visi ir ar kājām, nevis ar stumbeņiem kā tu, bet, ja negribi elpot tumsu, rij to nost, virsū uzdzerot savus sviedrus…