Murgs beidzās, un viņš pārstāja plātīt muti. Juta, ka spazmas vairs neplēš krūtis, tomēr… Apkārt džinkstēja klusums, tā atbalss uzmācīgi spiedās miklajās ausīs, valgi un mīksti cenšoties viņam atņemt… PRĀTU? Ļauns, plēsīgas gaidīšanas piesūcināts klusums… Kāds to bija radījis, tāds klusums pats no sevis nerodas… Miranda… Pats no sevis.
Izvēlies no sviedriem piesūkušās guļvietas, viņš saduga ratiņos blakus gultai. Tagad klusums apņēma no visām pusēm, ar neredzamiem, gumijotiem pirkstiem lēni gumzīdams viņa rīkli. Jaspis pabrauca uz priekšu un aizķērās aiz krēsla. Tas iedžerkstējās, pašļūca uz priekšu, un šī džerkstoņa ar sarūsējušas dzelzs asumu sadūrās viņam panadzēs, nedzīva priekšmeta balsī kliedzot: "TE KĀDS IR! Tāds klusums nemēdz būt un…" Aiz šausmām vai čokurā sarāvies, viņš aizripināja ratiņus pie loga. Riteņu mīkstā gumija klusi gurdzēja pa lakoto koka grīdu. TE KĀDS… Caur biezajiem aizkariem neskaidri baltoja mēness. Laukā iebrēcās pūce, taču arī tas nepāršķēla klusumu… Ar vienu roku pret ratiņu paroci atbalstījies, ar otru Jaspis parāva vaļā aizkarus… Pilnīgs klusums. Kā jucis viņš blenza logā, aiz kura, balta kā kaula pilnmēness, degunu pie stikla kā cūkas šņukuru piespiedusi, viņā vērās brāļa seja…
Interesanti, kā reaģētu… Aizvilcis aizkarus (istaba iegrima zida mīkstā tumsā), viņš klusēdams aizbrauca ieslēgt gaismu.
Pēc tam atkal lasīja grāmatu par Dzen, pusstundu nosnaudās. Vēl sagaidīja tanti ar putraimu putru un piena glāzi vakariņām. Klusēdams paēda, vienaldzīgi fonā dzirdēdams Bezālijas gaušanos un sūdzēšanos par locītavu reimatismu, kā arī viņas mudinājumus iet dzīvot lejā, apakšstāvā, klausījās, kā viņa lād šo drūmo, mitro māju un savu muļķību, uzkraujot sev plecos tādu nastu, bet viņš… viņš, raug, ne sasveicināties ar viņu nevarot, tikai blenžot ar tādu skatienu, kā nogalināt gribēdams… "Tev ir pilnīga taisnība, vecā kurkšķe," viņš nodomāja un, joprojām klusēdams, izvilka no rakstāmgalda apakšas kāršu paciņu. Tā viņiem bija sena tradīcija vakarā uzspēlēt pokeru. Šahs tantei nepatika. Beidzot Bezālija apklusa, spēlē iedziļinājusies, aprima, lai atkal sāktu tarkšķēt kā uzvilkta, tiklīdz sāks likties, ka pretinieks krāpjas (t. i.,uzvar). Viņa varētu nomirt. Jā, patiesi. Nomirusi sapūtu savā melni lakotajā koka zārkā, zemes piciņām, pikām un kukuržņiem, grants, māla un melnzemes kilogramiem apbērta. Tad šī viņam vairs netraucētu. Varētu činkstēt un grozīties savā četrkantainajā zārķelī, žēlodamās, ka ir šaurs, mitrs, ka radinieks par gadiem ilgo nervu bojāšanu jau nu būtu varējis pagādāt labāku… Un neviens to nedzirdētu jo vai tad bieži ļaudis ausi pie zemes pieliek? Un kur nu vēl kapos. Oreinšteins apzināti un skaudri alka pēc viņas nāves, taču patiesībā pret tanti noskaņots nebija. Nekādu slēptu dusmu vai ienaida. Vienkārši aukstasinīga vēlēšanās atbrīvoties no veca parazīta bez jebkāda tur sasodīta sentimenta. Jo, ja vien Bezei būtu kāds cits iztikas avots (vecuma pensija neskaitās!), viņa jau sen būtu pametusi "mūsu jauno invalīdu" jeb "vanadziņu ar aplauztajiem spārniņiem", kā šī viņu mēdza dēvēt. Droši vien apmestos kādā lielpilsētā. Apmeklētu piektdienu vakaros kultūras namā rīkotos dāmu tējas vakarus. Vāktu labdarības dāvanas vecas, taukainas lupatas zemestrīces vai bada upuriem Āzijā vai Āfrikā; varbūt slepeni uzturētu kādu žigolo un… Galu galā, cienījamu vecumu sasniegusi, nomirtu, teiksim, no triekas smaga, resna un vientuļa, lai arī tik daudz cilvēku visapkārt… Diemžēl, tā kā citu līdzekļu viņai nebija ("Vecuma pensija tas taču ir smieklīgi, vai ne? Domā, ka no tās iespējams izdzīvot?!"), bija spiesta tupēt uz kakla jaunam, bagātam slimniekam, aiz bezpalīdzības audzēdama dusmas un dalīdamās niknumā ar viņu. Tik vien tā labuma, ka Jaspis ir pacietīgs, toties Bezes veselība, gadiem ritot, manāmi pasliktinās, sēkšana kļūst smagāka, tā ka ilgi varbūt nebūs jāgaida. Varbūt tikai dažus gadus. Un tad… Melns, lakots zārks tantei (Jaspis naudu nežēlos) un jauna seksīga kalpone -viņam. Iespējams, maksātu viņai krietni vairāk, lai tikai paciestu invalīda dīvainības…
Viņa zaudēja partiju un burkšķēdama piecēlās. Ies lejā nomazgāt traukus, varbūt arī viņš varētu nolaisties pa to savu mākslīgo kalniņu blakus kāpnēm, kurš bija maksājis tādu briesmīgu naudu; varbūt tas vispār nebūtu bijis vajadzīgs, ja viņš nemuļķotos un nedzīvotu bēniņos kā tāds sikspārnis… Tātad… Nobrauktu palīdzēt, jo rokas taču veselas, fizisks darbs nenāktu par ļaunu, lai gan kāds tur darbs, pavei, ja viņam būtu katru dienu jāstaipa pilni ūdens spaiņi ("Melo, čūska, tak jau sen ievilkts ūdensvads!"), iepirkumu maisi, tad gan… Klusēdams viņš pavadīja tanti līdz kāpnēm, tur pateica, ka vajadzētu iegriezties Andrim, lai tante uzvāra vieglu tēju un ar viņu uzsūta augšā. Tālāko burkšķēšanu neklausīdamies, aizvēra durvis, atstājis viņu tumsā kāpjam pa trepēm. Varbūt ar Tā Kunga gādību lauzīs sev sprandu. Un atgriezās pie grāmatas.
Apmēram pēc pusstundas lejā atskanēja skaļa klauvēšana pie durvīm. Kāds elsdams pūzdams smagiem, neveikliem soļiem ieklamzāja iekšā, sasveicinājās. Andris. Viņu sagaidīja Bezālijas tēloto izbaiļu vaimanas, gaušanās, cik ļoti viņš šo ar savu ziloņa gaitu nobiedējis un tā joprojām. Andris samulsis kāsēja, gaidīdams, līdz fūrija pierims un viņš varēs kāpt augšā pie Jaspja. "Un ko tu tur atnesi? Kas tas par saini? Viņam?" Oreinšteins valdīdamies sažņaudza krēsla paroci. Viņš taču teica… Iedot tēju un pavadīt uz augšu, bet šī sarīkojusi aukstā kara laiku cienīgu pratināšanu. Taču Andris pats bija sapratis, ka nav vērts pie tantes kavēties, un, atvainošanās vārdus noburkšķējis, steigšus iešmauca drūmajā koridorā un devās augšup pa kāpnēm. Joprojām rībinādams, šķavādams un Bezālijas brēcienos "Kājas… Vai tu kājas noslauciji?" neklausīdamies. Jaspis uzelpoja un pasmaidīja. Vecais, labais Andris, kura rokās plīst rāvējslēdži, kājas liek ļodzīties kāpņu margām, bet pleci ķeras aiz durvju stenderēm.
Beidzot uzkāpis, īsi pieklauvējis, pavēra durvis un pasmaidīja vispatiesāko izmirkuša cilvēka smaidu.
- Arā pamatīgi gāž, paziņoja acīmredzamo faktu un tikai tad spēra soli iekšā. Sveiks, Pažobelniek!
Oreinšteins pasmaidīja un paspieda spēcīgo roku.
- Apsēdies kaut kur, kaut vai uz dīvāna, viņš piedāvāja. Kas ar pirkumu?
- Ir! Uz naktsgaldiņa, kas stāvēja blakus dīvānam, smago ādas jaku uzsviedis, vecās atsperes čīkstinādams, apsēdās arī pats.
laspis nepacietīgi pamāja skārda jumts lietū dārdēja tā, it kā pa to ripotu velnu vilkts divjūgs. Un piebrauca tuvāk, vērodams, kā Andris dzintarkrāsas lampas gaismā taisa vaļā paku.
- Naudas pietika?
- Aha. Un vēl pāri palika, lai arī paņēmu labāko, kāds Teda ieroču veikalā bija.
- Pārpalikumu vari paturēt. Par pūlēm.
Andris paskatījās uz Jaspi un pamāja. Beidzot pievarējis kartonu un bālās plastmasas lentītes, izvilka tumšu divstobru tālskati ar paplatinātiem galiem. Sīki, balti burtiņi uz melnās, mirdzošās virsmas vēstīja, ka tas ir vācu firmas "Narconia" izstrādājums.
- Palielina piecpadsmit reižu.
- Labi. Jaspis paņēma tālskati rokās. Statīvs ir?
- Ir, var gan pie galda, gan pie palodzes piestiprināt…
- Labi. Oreinšteins domīgi noglāstīja gludo cauruli. Izmēģināšu rīt, šovakar tikpat ne velna nebūs redzams. Alu gribi? Ledusskapis ir kaktā.