"Viņam manis žēl," prātoja Jaspis, ar skatienu sekodams drauga plecīgajam stāvam. "Tāpēc arī, ne vārda neteicis, paņēma naudu centās saglabāt līdzvērtības ilūziju: es viņam maksāju, viņš — izpilda."
- Arčis grib tevi satikt, ledusskapi atvēris, paziņoja Andris. Pietupies ilgi pētīja pudeles, līdz beidzot izvēlējās importa "Pilsner". Teicās rīt, parīt ienākt; vai tik tu, vecais, neesi ko sastrādājis?
Abi iesmējās, jo Arčibalds bija pilsētiņas vienīgais policists. Jaunākais inspektors, no visas sirds aizrāvies ar garīgo un reliģisko literatūru… Diezgan interesants savienojums: pat ar gumijas nūju zveldams, viņš varētu noaurot kādu Bībeles citātu…
- Uzraujam kārtis? vaicāja Andris, kuram pat prātā neienāca, cik neoriģināli cilvēki izturas pret invalīdiem.
- Uz, viltīgi smaidot, atsaucās Oris.
Lai jau žēlo viņu uz veselību un tā joprojām, bet pusi nopelnītās naudas Andris šovakar zaudēs. Pokeru spēlēt Jaspis prot.
* * *
Tālskatis bija lielisks. Par to Jaspis pārliecinājās jau nākamajā rītā, vērodams, kā Ozēnija iznirst no naktskrekla. Vēlāk pārlūkoja apkārtni, par neparasti aso skatu un skaidri saskatāmajām detaļām sajūsminādamies. Vērošana bija desmitkārtīgi uzlabojusies, tagad pilsētiņas dzīvei sekot būs daudz interesantāk. Nez, kāpēc gan tā žestikulē pa vidusskolas logu labi redzamā jaunā skolotāja praktikante? To Jaspis uzzinās pusdienlaikā, kad garām trauksies skolēni.
Desmit trīsdesmit. Dārzā ar savu korejiešu traktoriņu izbrauca Greno. Kabīnē blakus sviestmaižu kastei kratījās plastmasas kokakolas pudele. Jaspim jau sen bija radušās aizdomas, ka kaimiņš limonādei kaut ko piejauc klāt. Jo vakaros, kad viņš atgriežas no savas cidoniju plantācijas, traktoriņš ļoti vieglprātīgi un strauji līkumo pa izmiekšķēto lauku celiņu.
Bez piecām vienpadsmit. Vilindžers aizstiepa uz veikalu divus tīkliņus ar tukšām pudelēm, burkām un tml., no kurām visvairāk bija… Dominēja… Jaspis pagrozīja asuma regulētāju. Jā, "Holsten" pudeles.
Tieši divpadsmitos blāvajā dienasvidus saulē aizsnaudās vecīte Kreim, bet viņas pļaviņā izlaistās vistas ņēmās cītīgi kašņāt netālā dārziņa zemeņu dobes un jāņogulāju saknes.
Pusviens. Arčibalds Kičeners, kā parasti, aizslāja uz "Mēness aci" vienu no divām pilsētiņas kafejnīcām apēst ābolmaizīti un izdzert glāzi tējas. Lai gan… Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, policistam vairāk interesēja papļāpāt ar kafejnīcas bārmeni simpātisku, tumšmatainu skuķi, kas nesen beigusi vidusskolu un atteikusies no domas stāties kādā universitātē, jo vārgais tēvocītis solīja šo kafejnīcu atstāt viņai.
Bet pēc piecām minūtēm pie "Mēness acs" apstājās kāds gluži jaunā sarkanā mazdā sēdošs garāmbraucējs, lai pavaicātu ceļu uz… Arčibalds sparīgi pamāja ar roku, un šaubu vairs nebija. Pie vecā Vervja, uz pieminekļu darbnīcu. Tālskati rokā sažmiedzis, Jaspis veikli aizripoja pie ziemeļu loga.
Saviebās. Kā vienmēr: pelēks, mutuļojošs mākonis (putekļu vērpetes?), caur kuru tomēr kaut kā izspiedās tāla un neskanīga akmens slīpēšanas mehānismu dūkoņa. Neizskaidrojami draudi, slēptu dusmu viļņi plūda no šīs celtnes un visām tām sasodītajām darbnīcām. Tieši pa šo logu uz viņu tajā neaizmirstamajā naktī bija raudzījies mirušais brālis… Jaspis ar pūlēm pasmaidīja; juta, kā krūtis sīkām adatiņām dursta baiļu aukstums: varbūt mirušais bija atnācis no darbnīcām auksts, no akmens, noslīpēts, ar pulētiem granīta vaigiem… Tāds, kāds attēlots uz kapa pieminekļa: balta, neizteiksmīga seja bez jebkādām izteiktākām pazīmēm. Oreinšteinam Vervja darbs nekad nebija paticis.
No vecā nebija ne smakas, vienīgi divas pieminekļu rindas drūmi rēgojās blakus nojumēm. Ar brezentu pārklātas (interesanti, kādēļ?), tās gaidīja lietu, miglu vai velns zin' kādi vēl sliktu laiku, kad redzamība samazināsies līdz minimumam… Tad iznāks viņš, tumšā lietusmētelī ietinies stāvs, un atkal kals mirušo vārdus, ar svītriņu starp diviem datumiem apzīmējot cilvēka dzīvi un viņa darbus.
Tātad Greno kokakola un veča pieminekļi. Šodien, jo pret vakaru solīja lietu. Pat negaisu.
Vēlāk Jaspis piezvanīja Arčim uz nodaļu.
- Šovakar apturi Greno, kad viņš atgriezīsies no dārza, viņš ierosināja. Kamēr vēl nav nogāzis kādu ceļa zirni… Un noteikti painteresējies, kas tas par šķidrumu viņa limonādes pudelē. Varēsi savai priekšniecībai uzrakstīt par vienu protokolu vairāk.
- Pateicos, laipni atsaucās Arčibalds. Kā tev ar veselību?
"Idiotiskāku jautājumu invalīdam laikam neizdomāsi," klusībā nodomāja Oreinšteins. Inspektors turpināja:
- Tad es vakarā piekāpšu, ja? Varbūt tev ir literatūra par Gurdžijeva skolu? Varbūt? Paskaties!
Pievakarē tiešām sāka līņāt, strauji satumsa, tomēr solītā negaisa nebija, un lietus salīdzinājumā ar vakardienas gāzienu smidzināja pavisam mēreni.
Jaspis piestiprināja tālskata statīvu pie ziemeļu loga palodzes un gaidīja, kad parādīsies pieminekļu meistars dabas apstākļi tam bija vispiemērotākie. Taču viņa vietā Oreinšteins sagaidīja tanti ar kūpošu kāpostu zupas šķīvi pusdienas un vakariņas, jo viņa grasījās iet pie draudzenes ("Vilipsone, tāda pati skābumķērne, lai viņu visi velni") skatīties filmu "par mīlestību". Labi, atteica Jaspis, bet šī jau sastingusi stāvēja un blenza uz palodzi. Kas tas? Lampas statīvs puisis caur zobiem izgrūda un, lai izvairītos no turpmākiem jautājumiem, likās virsū pārsālīto kāpostu šķīvim. Tālskati Oris bija paguvis paslēpt, bet statīvs palicis. Par laimi, Beze tovakar bija ne visai ziņkārīga, jāatzīst, pat izklaidīga. Sēca dziļāk un klepoja biežāk nekā parasti. Jaspis tūlīt to ievēroja un domās vismaz par pusgadu saīsināja tantes dzīves laiku. Šķīrās viņi gandrīz draudzīgi, sarkastiski novēlēdami viens otram labu vakaru.
Viņš piebrauca pie paslēptuves, paņēma jauno tālskati (vecais bija pabāzts zem gultas). Steigšus piebrauca pie statīva un nolaida to līdz acu līmenim. Drīz vajadzētu ierasties Arčim, bet līdz tam vēl jāpapētī vecais Vervonijs ja vien šis vispār parādīsies. Jaspis tūdaļ bija novērtējis statīva priekšrocības: ainava ne mazdrusciņ neraustījās, varēja daudz labāk ieskatīties. Viņš nolamājās. Tajās sasodītajās desmit minūtēs, kamēr Jaspis ēda, pieminekļu meistars jau bija paguvis atsegt vienu no noslīpētajām akmens plāksnēm un tagad steidzīgi vicināja āmuriņu, no kalta apakšas birdinādams slapja granīta šķembas. Vieglais lietus tikpat kā netraucēja, toties stiprais tālskatis ļāva labāk saskatīt detaļas. Burtu galiņus meistars ielocīja, uzsitot pa kaltu un tajā pašā brīdī pagriežot to uz sāniem iznāca kaut kas līdzīgs komatiņam, kuru vēlāk apdarināja ar citu, pavisam mazu kaitinu. Viņa kustības bija nesteidzīgas un daudzu gadu pieredzes nodrošinātas, tomēr nez kādēļ nomācošas. Tā nepielūdzamā stingrība, kas tīru, pelēku akmeni pārvērta noslēgtā nāves simbolā, tā lēnā un šķebinošā, monotonā klaudzināšana, kuras atbalss uzšķērda lietus smalci, tā… Tā, it kā grebtu dzīvu augumu, kas svaidās, sitas… Oreinšteins ar pūlēm atrāvās no tālskata, juzdamies tā, it kā būtu izrāvies no gļotainiem, aukstiem slīcēja apkampieniem… Interesanti, kas šo pieminekli pasūtījis? Negribīgi atkal paskatījās, noregulēja asumu, visu uzmanību koncentrēdams uz uzrakstu, kas bija gandrīz pusē vecis strādāja fenomenāli ātri.
SOFIJA KR vēstīja baltie, izdaiļotie burti, it kā grasitos paziņot pasaulei kaut ko priecīgu, piemēram, Sofijas kāzu datumu… Tomēr kāzām par godu pieminekļus neviens neliek. "Sofija Kreveļainā", "Sofija krāj gardumus" acis neatraudams, pie sevis klusi murmināja Jaspis. Te meistars mazliet pavirzījās pa labi, atsegdams burtu E. Tātad jau SOFIJA KRE… Nu, tālāk, tālāk! Un tad vēl nojauta nerimstas un čukst ausī, ka tas nav gluži nejauši. Cik labi, ka viņš ir iegādājies normālu tālskati, ar veco tik tikko varēja uzrakstu kontūras saskatīt! Pie pēdējiem burtiem Vervis nez kādēļ kavējās, un Orim sāka sāpēt sprands. Nolādējies iztaisnojās. Paskatīsies, kad vecais pabeigs. Tikai pastāvīgi jāuzmet acs, lai šis beidzis nepaspētu akmeni aizsegt ar brezentu.