Kur Arčibalds? Istabā bija kluss. Tikai koka sienas brakšķēja, un no krītošo lāsīšu miljoniem tik tikko dzirdami dunēja skārda jumts. Stūros pamazām savilkās tumsa. Vakars lietū…
Da da dum! Lejā kāds skaļi pieklauvēja, un Oris, aiz pārsteiguma pat noskurinājies, uzsauca, lai nāk iekšā. Kā vienmēr, ar skaļu sveicienu iekšā ievēlās… Jā, Arčibalds. Taču tante jau bija aizgājusi, un neviens viņam neatbildēja. Policists pa koka kāpnēm veikli uzkāpa augšā.
- Sveiks, Jaspi! viņš uzsauca mundri, pavisam ne tā, kā pienāktos pēc darba dienas.
Bet tāds jau tas viņa darbs bija: pēdējais lielākais notikums dažu vistu zādzība atgadījies pirms diviem mēnešiem, turklāt jau nākamajā dienā vistas tika atrastas (gan bez galvām) pie pilsētiņā pazīstama alkoholiķa.
Tā ne visai labi par draugu padomājis, Oris kā kompensācijai pasteidzās pastiept roku sveicienam.
- Kā tad klājas? apvaicājās Arčibalds. — Vai savā bibliotēkā atradi kaut ko ezotērisku? Vai ir tas, ko lūdzu?
Viegli pasmaidījis, Jaspis norādīja uz galdu, kur gulēja trīs grāmatas.
- Blavatska interesē?
- Vairs ne.
Arčis izklaidīgi pašķirstīja grāmatas. Tad uzmeta skatienu Jaspim un ieraudzīja tālskati ar statīvu.
- Kas tad tas?
Viņš blenza uz metāla izstrādājumu, it kā tādu redzētu pirmo reizi dzīvē. Jaspis ar zināmu apmierinājumu nodomāja, ka tante statīvu bija ieraudzījusi ātrāk.
- Vēroju veco Vervoniju, lakoniski atbildēja Oris. Ehē…
Puisis ar plaukstu iesita sev pa pieri.
- Pagaidi! Jaspis uzsauca policistam, kurš jau vēra muti, lai kaut ko sacītu vai vaicātu. Ceļu!
Un, gluži kā piedalītos invalīdu sacensībās, aizbrāzās pie loga, pagrūzdams sānis ceļā patrāpījušos krēslu. Drebošām rokām noregulēja tālskati. Un jau vieglāk uzelpoja, redzot, ka meistars vēl darbojas pie akmens. Vervis nupat bija beidzis darbu un saliecies stūķēja mugursomā savus darbarīkus, lielākoties dažāda izmēra kaltiņus. Blakus rēgojās zaļš, riebīgs plankums brezents, ar kuru večuks cieši nosegs savu mākslas darbu.
Jaspis zibenīgi noregulēja skaidrāku attēlu SOFIJA KRE1MSON, nāves datums -, un jau pēc mirkļa uzrakstam uzgūla raupjš brezenta audums. Nolādēts, vecis sajuta, vai?! Vervonijs pielaboja brezentu, piespieda tā malas ar akmeņiem, lai vējš nenopūš. Un aizgāja; melns, rēgam līdzīgs tēls izgaisa lietū. Vecais psihopāts. Oreinšteins aizdomājies atrāvās no tālskata.
- Nu? mazliet ironiski ievaicājās Arčibalds, kurš šai laikā bija pacietīgi vērojis viņa muguru. Apgūsti pieminekļu mākslu?
Vēl joprojām aizdomājies, Jaspis lēni brauca uz galda pusi.
- Pie velna to pieminekļu mākslu, ja es… viņš murmināja. Sofija Kreimson… Varbūt zini, kas tā tāda?
- Protams, ka zinu ja jau esmu policists. Tā taču tava kaimiņiene, mīļais cilvēk! Nu, tā vecīte…
- Ko?… Jaspis atzvēlās atpakaļ krēslā. Tu gribi teikt, ka vecā Kreim?! Es taču vēl šodien… viņš gribēja pabeigt: "…redzēju viņu snaužam saulē," taču aprāvās.
Atkal sāka kā traks griezt ratiņu riteņus un aizjoņoja pie dienvidu loga.
- Kas tev lēcies? satraukti iesaucās policists, taču Oreinšteins viņā neklausījās, tikai klusēdams skatījās pa logu, kamēr rokas līdz baltumam maidzīja ratiņu rokturus.
- Arčibald, panāc šurp! viņš neskanīgā balsī aicināja.
Tas, pieri krunkās savilcis, piegāja. Aiz loga smidzināja;
lietus visu bija pārklājis ar drūmu, pelēcīgu miglu. Taču, cītīgāk ieskatoties, arī caur miglu varēja saskatīt vientuļo, kaulaino veco Kreim… Kā statuja sastingusi, viņa sēdēja tajā pašā krēslā zem plūmēm, kur bija iesnaudusies ap pusdienlaiku, vistas ganot… Iesnaudusies… Un joprojām snauda lietū…
- Bet… Ak Kungs… Vecā Kreim… satriekts murmināja Arčibalds.
Lietus slacīja vecītes vaigus.
- Jāpiezvana viņas meitai! Jaspis pagriezās uz telefona pusi.
- Pagaidi! Arčis pēkšņi bija aizdomu pilns. Kā tu uzzināji? Ka vecīte mirusi?
Padomājis Oris nolēma teikt taisnību.
- Nu, vispirms viņa no šejienes ir labi redzama.
Taču Arčibalda prāts jau darbojās policista dedzībā.
- Nevajag, labi? Pirms piecām minūtēm tu vēl neko nezināji. Tikai vēroji, kā tas pusjukušais pieminekļu taisītājs Vervonijs kaļ savus akmeņus. Un tad pēkšņi ne no šā, ne no tā…
Viņš apklusa, ļaudams, lai Jaspis turpina.
- Jā, tas, drūmi pasmaidījis, apstiprināja. To, ka vecīte mirusi, vēl neviena dzīva dvēsele pilsētiņā nezināja, bet Vervonijs JAU IEKALA PIEMINEKLĪ VIŅAS NĀVES DATUMU!
* * *
- Piespiedīsim veco pie sienas! Pa priekšu soļoja apņēmīgi noskaņotais Arčibalds. Es jau runāju ar Sofijas Kreimson meitu, viņa apliecina, ka par pieminekļa likšanu nemaz miv domājusi. Tātad nekāds pasūtījums Vervonijam nevarēja būt! Interesanti, kā viņš to izskaidros?!
Jaspis, ar rokām lēni griezdams ratiņu riteņus, drūmi ripināja tos nopakaļ. Viņš gan nebija tik sparīgi noskaņots.
Kas tad par to, ka meistaram ir piemineklis mirušajai? Vai tas ar likumu aizliegts, vai?
- Galvenais kā viņš uzzinājis par vecītes nāvi?! policists turpināja sarunāties pats ar sevi. Vai tik pats nebūs roku pielicis, ko?
Viņš apklusa un apstājās tieši darbnīcas vārtu priekšā. Senatnīgie, grezni izlocītiem dzelzs zariem rotātie vārti nepavisam nesaderējās ar noplukušo dēļu sētu abpus tiem. Visticamāk, tos dabūjis no kādas paputējušas aristokrātu dzimtas, vairākas tādas puspamestas muižiņas bija izsvaidītas pilsētiņas pievārtē.
Pie vārtiem Arčibalda apņēmība mazliet saplaka. Policists pagriezās, pagaidīja, līdz piebrauks Oreinšteins, un tikai tad uzsauca, lai atver, jo ieradusies pilsētiņas policija. Un lai suņi tiktu piesieti! Jo, ja tie kluptu virsū, viņam ir tiesības tos nošaut! Tā tukšajam pagalmam aiz vārtiem piedraudējis, policists vairākkārt dziļi ieelpoja un izelpoja. Spēkus līdz pēdējam sasprindzinājis, Jaspis smagi tvarstīja gaisu. Bet ne jau tādēļ, ka būtu sevišķi noguris. Acis iepletis, viņš skaidri redzēja, kā…
Glums, vibrējošs gaiss jaucās ar pelēkiem mutuļojošas masas pikučiem… Visa šī riebeklība viļņiem vien vēlās pa pagalmu, bez skaņas sašķīzdama pret sīkiem pilieniem nosēto vārtu dzelzi… Burvja miteklis…
Viņus ielaida strādnieks ar nedrošu skatienu, tērpies saburzitā apģērbā. No suņiem nebija ne vēsts acīmredzot Vervonijam to nebija. Uz jautājumiem neatbildējis, strādnieks tikai piesmakušā balsī noburkšķēja, ka īpašnieks ir darbnīcā, un tūdaļ nolīda malkas šķūnim līdzīgā nojumē.
- Tad tādas tās lietiņas! iesvilpās Arčis. Ejam!
Tikko turēdamies, lai riebumā nesaviebtos, aukstās, mitrās putras pieskārienus sejai jūtot, Oris lēni brauca nopakaļ. Bija tāda sajūta, it kā airētos pa indīgu miglu. Vai gan to vispār iespējams elpot? Vai tiešām Arčibalds nemana to pārdabisko draņķi?!