- Vervonija kungs? Pilsētiņas pieminekļu meistars?
No pieminekļa, kuru, jāteniski uz tā apsēdies, bija berzis ar smilšpapīru, lēni kā dūmi piecēlās garš, izģindis… Vecis? Nē, tā vis nevarēja sacīt, kaut gan viņa garie, sapinkājušies mati bija gluži sirmi. Debeszilas acis, seja gluda, bez grumbām, taču iekritušiem vaigiem. Ass, kumps, plēsonīgi uz priekšu izšāvies deguns… Par veci viņu varēja nosaukt tikai iztālēm. Cilvēkbūtnes vecums nebija nosakāms. Visu to varētu ievērot ari Arčibalds, taču policists acīmredzot neredzēja tāpat kā to, ka gaisā lidojošais, visapkārt ņirbošais pelēkais, pretīgais šķidrums, pieskaroties meistara augumam, īsi uzdzirksteļo. Un ka no viņa dveš sveloša mitruma un ledaina aukstuma viļņi…
Vervonijs ir netaisījās atbildēt, tikai sakrustoja rokas uz krūtīm. Arčibalds mēģināja citādāk:
- Lūdzu, parādiet savus pieminekļus.
Šķībi pasmaidījis, viņš norādīja uz nojumi, kurā bija pazudis strādnieks. Visi klusēdami devās turp. Divas rindas ar brezentu pārklāto pieminekļu izskatījās tāpat. Arčis jautājoši paraudzījās uz Jaspi: kurš? Uz Vervi neskatīdamies, viņš pamāja tas.
- Vai drīkst? jau vilkdams nost brezentu, noprasīja policists.
Viņu acu priekšā atsedzās pelēka granīta piemineklis ar Sofijas Kreimson vārdu un uzvārdu, viņas dzimšanas un vakardienas nāves datumu. Vervis vēlreiz pasmaidīja.
- Kad… pa kuru laiku paspējāt? acis piemiedzis, prasīja Arčibalds. Un kas to pasūtīja?
- Šorīt. Pasūtījuma pagaidām nav bijis. Pieminekļu meistara balss atgādināja elektrības dzirksteļu sauso sprakstēšanu.
- Tad kāpēc? Ja nu viņas meita izlems, ka pietiek ar koka krustiņu?
- Meistara nojauta. No Vervja mutes turpināja skanēt auksti spraksti. Līdz citai pieminekļu darbnīcai ir sešdesmit kilometri.
- Labi, tas nav svarīgi. Lūdzu, atbildiet: kā jūs paspējāt? Pat ja par vecītes nāvi esat dzirdējis šorīt agri no rīta, piekritīsiet, ka tādu pieminekli uztaisīt pāris stundās, kamēr mēs te ieradāmies, nav iespējams…
Vervonijs pretīgi pasmaidīja, dzeltenus zobus rādīdams. Tad demonstratīvi lēni piegāja pie blakus stāvošā aizsegtā pieminekļa. Norāva brezentu. "Antonijs Maspo". Pensionārs Maspo! Uz pieminekļa trūka tikai nāves datuma.
- Skaidrs? Vervonijs kā putns jautājoši sašķieba galvu. Te ir visi pilsētiņas iemītnieki, kas vecāki par sešdesmit pieciem gadiem… Vēlāk man atliek pierakstīt tikai vienu nāves datumu.
- Bet kādēļ jūs turat tos aizsegtus? jau bezcerīgi murmināja Arčibalds.
- Vai tad jūs gribētu redzēt šeit savu vārdu?
- Vienalga… Vienalga… tiepās policists. Mēs labi zinām, ka jūs…
- Ejam, Arčibald! viņu pārtrauca Jaspis. Paldies par informāciju, Vervonija kungs!
Tas klusējot zobgalīgi palocīja galvu. Pavadīja viņus līdz vārtiem.
- Starp citu, kur jūs ņēmāt šos vārtus? Oreinšteina gandrīz aiz rokas vilkts, Arčis joprojām nemitējās piesieties.
- Ššššitie vārti, puika, te stāvēja, kad tu vēl bez biksēm ssskraidīji, nošņācās beidzot no pacietības izvestais meistars un aiz viņiem skaļi aizcirta vārtus.
Debesīs trīsoša dienas vidus saule.
Klusi lādēdamies, Arčibalds stūma invalīda ratiņus, palīdzēdams Jaspim braukt.
- Es taču nevaru viņu iesēdināt, gandrīz raudulīgi žēlojās policists, tikai par to, ka viņš akmenī pareģojis Kreimson nāvi!…
Viņi šķīrās pie Oreinšteina mājām.
- Vēro viņu, labi? sarūgtināts lūdza Arčis. Un ja kas tūdaļ pat zvani man. Kaut vai naktī.
- Labi. Jaspis skumji pamāja. Bet tagad viņš būs piesardzīgāks. Mēs esam sevi nodevuši, Arč. Vajadzēja nopietnākus pierādījumus.
Domās iegrimušais policists, šķiet, Oreinšteina vārdos nemaz neklausījās.
- Vai zini, viņš, tā savādi uz Jaspi paskatījies, izmocīja, man šķiet, ka viņš ir pats Velns.
* * *
"Vai tu zini, kā Dievs var tevi glābt?" Blakus uzrakstam trekns, melns krusts. Lapele bija atnākusi pa pastu kopā ar avīzēm un jau paguvusi Bezālijā raisīt jaunus reliģiozitātes uzplūdus. Atgriezusies no Kreimson bērēm, viņa visu dienu tarkšķēja par cilvēciskās esības nīcību un Dieva žēlastību, mudinādama Jaspi kaut reizi pašam pasūtīt svēto misi mirušo dvēselēm. Bet Sofijas meita gandrīz nemaz nav raudājusi un vispār nav izskatījusies diez ko noskumusi, varbūt tikai mazliet bālāka un nogurusi. Un bēru mielastu nav rīkojusi. Pieminekli gan likšot jau pasūtījusi pie Vervonija. Bet māju droši vien pārdos, lai arī… Bet kāpēc māsasdēls tik bāls? Vai kaut kas nav labi? Varbūt validolu vajag?
Ir labi, labi, ātri nomurmināja Jaspis un palūdza atstāt viņu vienu.
Tante apvainojusies norāpās lejā gatavot pusdienas un noskaitīt lūgšanas "par visiem bezdievjiem".
Tātad meistars nebija kļūdījies. Interesanti, vai šim ir piemineklis arī pašai Bezālijai? Viņai taču vēl nav sešdesmit pieci… Un Jaspim? Nu jā, viņš vispār gandrīz vēl bērns, tomēr, ņemot vērā dažus apstākļus, viņam minēto vecumu sasniegt nez vai izdosies…
Mēģināja klausīties radio, tomēr drīz pārstāja, diktora muļķīgā, māksloti līksmā toņa aizkaitināts. Vakarā atkal būs lietus… Neko darīt rudens… Jaspja krūtīm bija uzgūlis kaut kas smags, it kā būtu noticis nelabojams ļaunums. Pret vakaru šī sajūta pastiprinājās. Piezvanīja Arčis. Vai nekas sevišķs nav noticis? Nē, bet šovakar varētu notikt, ja līs. Policists, saprotoši noducinājis, nolika klausuli. Jaspis turpināja mētāties, nerimās un braukāja pa istabu, kas bija kļuvusi tāda kā sveša un neomulīga. Mēģināja lasīt, bet pēc piecām minūtēm nometa grāmatu biezu Paipera romānu. Krūtīs strauji dauzījās sirds. Augumu pārņēma sāpīga satraukuma pilna smeldze. Oris mēģināja saņemties un nomierināties, elpodams saskaņā ar joga Ramačarakas instrukcijām. Velti. Visas pūles izklīdināja viena vienīga baiga doma: "Kā uzvārdu Vervis izkals šoreiz?" Sāka drebēt rokas. Piezvanījis uz leju tantei, palūdza viņu šovakar netraucēt un nekādas pusdienas nenest. Kad šī sašutusi sāka burkšķēt, cik ļoti nopūlējusies ar ēdiena gatavošanu (šķiet, frikadeles ar kāpostiem), viņš nometa klausuli. Tagad Beze vismaz dienu ar viņu nerunās. Tas nekas galvenais, lai gatavo ēst un nemaisās pa kājām. Pa kājām. Viņš histēriski iesmējās.
Līt sāka tikai ap pusvienpadsmitiem, kad jau bija pavisam satumsis. Nemiera pārņemts, Jaspis braukalēja no viena loga pie otra un skaļi lamājās. Kad beidzot? Gaismu viņš neiededza. Pieminekļu meistars droši vien būs sapratis, kam var pateikties par policista vizīti, lai arī uz Ori, šķiet, toreiz tā arī ne reizi kārtīgi nepaskatījās. Saprast nemaz nebija grūti: Oreinšteinu māja bija vienīgā palielā celtne darbnīcas tuvumā, no kuras varēja saskatīt, kas notiek viņpus sētas. Tagad večuks būs piesardzīgāks… Bet vai tiešām strādās gluži tumsā?
Beidzot Jaspis bija sagaidījis. Nē, vai tik nespokojas? Nu kādi gan šai gadalaikā jāņtārpiņi?! Dzirksts darbnīcas pusē atkal uzplaiksnīja un, par garu staru pārtapusi, sāka vandīties tumsā. Starmetis. Sēkdams Jaspis steigšus stiprināja pie palodzes tālskata statīvu. Noregulēja asumu. Gaismas kūlis lēkāja pa brezenta pārklātajiem kapakmeņiem, līdz sastinga pie viena uzkumpuma. Vervonijs uzmanīgi noņēma pārklāju. Pagāja dažus soļus nostāk, lai papriecātos pats vai arī… lai to redzētu Jaspis?! Kapakmens bija tukšs. Oris noslaucīja no sasprindzinātās skatīšanās izspiedušās asaras un noregulēja vēl asāku skatu. Pa starmeša gaismu atstarojošo slapjo granītu lejup tecēja lietus straumītes. Pilnīgi gluds, bez jebkādiem ierobiem. Kam gan Vervis to (Jaspis nemaz nešaubījās) rāda? Roka sānā iespiesta; meistara melnais stāvs nedaudz, tomēr manāmi trīcēja, drebēja. Tā ka pat starmeša gaismas stars mazliet lēkāja. Ora ausis caur lietus vienmērīgo šalkoņu sasniedza… Tāda kā vāja atbalss… Kā stikla lausku šķindoņa… Vervonijs… Smējās? Puisis iekoda lūpā un juta, kā nemiera pārņemtajā sirdī pamazām iesūcas aukstums. Lielā, tumšā kapuce neļāva saskatīt veča seju, taču, pat ja viņš smējās, tas nebija ilgi. Meistars novietoja starmeti uz blakus esošā pieminekļa tā, lai gaismas kūlis plūstu tieši uz atsegto akmens plāksni. Un sāka lēnām vilkt no mugursomas darbarīkus.