Jaspis atrāvās no tālskata, lai atgūtos acis, gar kurām jau raibs sāka mesties. Sirds dauzījās kā pneimatiskais āmurs. Āmurs? Viņam šķita, ka dzird tos vājos klaudzienus no darbnīcas puses. Jā, jā, tā drūmi… Lietū… Tiek nogalināti cilvēki. Kurš? Knaukššš, knaukššš… Skanēja lietū. KURŠ? Un kad? Vai brīdī, kad tiek izkalts pēdējais burts vai cipars? Vai vēlāk? Jauno Oreinšteinu sāka kratīt drebuļi.
Stingdams no aukstajiem sviedriem, kas plūda pār muguru, viņš stīviem pirkstiem kaut kā tomēr sagrābstīja tālskati. Taču meistara stāvs pilnīgi aizklāja to, ko viņš jau varētu būt izkalis… Kas būs būs. Pēc desmit minūtēm būs jau pusē. Tad Oris paskatīsies. Atkal atrāvās no loga un juta pie miesas pielipušo kreklu. Kas ar viņu notiek?… Tās taču ir blēņas, pilnīgas blēņas, ka tikai dēļ muļķīgiem akmenī iekaltiem simboliem kāds varētu… Mirt Jaspis negribēja. Lipīgajā, smacīgajā tumsā minūtes ritēja murgaini lēni. Nē, tās neritēja, bet gan līda, vilkās, rāpoja, likdamas līdz pēdējam uzvilktajiem nerviem vai plīst… "Mēs taču nenodarījām viņam neko ļaunu," Jaspis jau nez kuru reizi lūkoja pats sevi pārliecināt. "Tas viss ir sapnis… Nē, nejaušība… Sakritība… Bet kas gan, ja ne realitāte… Mitra, lipīga kā tā putra Vervonija pagalmā… Jau?" Klaudzināšana, ja vien tas nebija dzirdes māns, apklusa. "Mēs neko neesam izdarījuši, lai viņu apturētu!" pie novēlota secinājuma nāca čokurā sarāvušās smadzenes. "Ātrāk, kamēr nav par vēlu, citādi dabūsi mocīties līdz rītam!" Stāvs noliecās pie… "Pat visļaunākajā gadījumā pašlaik viņam visbīstamākais ir Arčibalds" iepīkstējās smadzenes. Meistars stāvēja kā nakts reklāmu stabs, iztapīgi apgaismodams… Oris sēkdams izelpoja. ARČIBALDS KORNĒLIJS KIČENERS, bet datums… Starmetis piepeši sāka pētīt kaut ko sānos, tad aizslīdēja pār citu nosegto kapakmeņu augšgalu un… Nodzisa, atstādams nepacietībā trīcošo Jaspi tumsā…
Nekavējoties metās pie telefona. Nolādēts tumsā nevarēja saskatīt aparāta taustiņus… Kamēr ieslēdza naktslampiņu, šķiet, pagāja vesela mūžība. Aizelsies uzspaidlja policista mājas numuru… Klusums. Pēc tam īsi signāli. Nolādētais nejēga ar kādu sarunājās. Tādā bridi! Varbūt ar… Nav svarīgi. Galvenais, ka dzīvs. Vismaz pagaidām. Būs jāpiezvana rīt, pēc iespējas agrāk no rīta, un jāpasaka. .. Vervoniju nāksies ņemt ciet jebkurā gadījumā.
Viņš aizmiga tikai pret ritu, savanditos palagos satinies. * * *
CELIES, TAVS DRAUGS MIRIS!
Kāds smagiem soļiem kāpa pa kāpnēm. Pie velna, vakar neizlika skārdeņu barjeru! Un devās gulēt neizģērbies. Viņš ar pūlēm centās izrauties no miega lipīgajiem apskāvieniem. Kāds pagrabinājies (pie velna, tante!) vēra istabas durvis. Oris, uz drebošiem elkoņiem pieslējies, smagi mirkšķināja miega pilnās acis.
Celies, puis, tavs draugs miris!
Viņa pat bija sataisījusi raudulīgu, žēlabainu balsi. Ak tu, krustmāte!
- No rīta atrasts pie gultas ar telefonu rokā…
Bezālija pārvilka pirkstus pār gluži sausajām acīm. Tas
jau ir par daudz!
- Sirdslēkme, jau sen sirds slima bijusi…
Vecā muļķe… Kāpēc viņa uzreiz nesaka?! Kurš, kurš, kurš?
- Kurš?
Viņa dobjā balsī:
- Arčibalds Kičeners.
* * *
-…un noteikti ar optisko tēmēkli, ņem vislabāko, kādu atradīsi, bet, ja izvēles nav, vienalga, kādu.
Jaspis apklusa un atkal iemalkoja alu, acu uz Andri nepaceldams. Tas klusēja. Jau kuru reizi Oris vaicāja:
- Kā tad būs?
Klusums.
- Varēsi?
Andrim nebija, kur sprukt, un viņš sāka spirināties pretī. Ar rokām nikni gumzīja jakas stūri. Līdz beidzot drūmi, negribīgi izmocīja:
- Ori… Saproti pareizi, bet… Vai tev ir atļauja ieroča turēšanai?
- Ja būtu, es nelūgtu tev šo pakalpojumu, Oreinšteins rāmi atbildēja.
- Nevaru, Ori, nē. Tas jau ir nopietni. Andris joprojām gumzīja jaku. Nē, Jaspi, nē.
Ko iesākt? Oreinšteins sajuta acīs riežamies asaras. Nenoticēs taču. Noteikti nonoticēs, pat ja pastāstītu. Un izlēma.
- Labi, tad cita runa. Man vajadzīgi divi cilvēki. Nu, pats saproti, kādi. Ne jau bandīti, bet… Tādi, kas gatavi uz visu, ja par to samaksā.
Andris ievaidējās.
- Priekš kam, Ori, priekš kam?
- Tagad es to nevaru teikt. Taču garantēju, ka neviens no tā necietis. Un… Tas tev.
Jaspis sniedza Andrim prāvu banknoti, taču šis tikai atgaiņājās.
- Nemuļķojies, mēs taču esam draugi. Ko varēšu, to palīdzēšu, ja jau tik ļoti vajag, bet… Tu man skaties!
Oreinšteins atviegloti uzelpoja.
Vakarā viņi bija klāt. Divi. Abi no tuvējās pilsētiņas, tātad vietējiem nepazīstami. Tas labi.
- Trešā daļa naudas tagad, pārējais pēc darba. Jaspis uzreiz ķērās pie lietas, un šie piekrītoši pamāja.
- Visam jānotiek šonakt. Tiklīdz vecis beigs kalt vārdu un dzimšanas datumu, tu viņš ar pirkstu norādīja uz vienu, aizdedzināsi nojumi. Meistars, protams, metīsies to dzēst, nu, un vispār izcelsies jukas. Nekavējies meties no turienes prom, lai tiktu sveikā cauri!
- Tikmēr tu, viņš pievērsās otram, — pielavīsies klāt ar kaltu, ko tev iedevu, un iekalsi nāves datumu. Tādu datumu…
Jaspis apklusa, prātodams, ar cik viņam varētu pietikt. Eh, ar tādām kājām…
-…lai iznāktu tieši simt gadu ilgs dzīves laiks. Vai skaidrs?
Sie pamāja.
- Naudu es jums izmetīšu pa logu, pēc tam pacentieties pēc iespējas ātrāk no šejienes pazust… Un… Ja nu kas jūs mani nepazīstat.
Kafiju litriem tempdams, Oris kaut kā sagaidīja vakaru. I.aiks kā par spīti iegadījās labs, vakarpusē lēni rietēja sarkana saule… Rīt apglabās Arči… Jaspis sažņaudza dūres. Ja šonakt neizdosies, arī viņu tāpat… Nāksies apglabāt. Tikai vai Vervonijs parādīsies? Lietu taču nesolīja. "Ir jāparādās", nosprieda Jaspis, "citādi viņš pārāk aizkavētos un dotu man iespēju atgūties un kaut ko pasākt." Nolādētais izdzimtenis!
Nakts bija klusa. Tik klusa, ka Oreinšteins skaidri dzirdēja no pilsētiņas otras puses plūstošās raudas. Tur bija Arčibalda mājas.
Starmetis uzplaiksnīja tikai ap vienpadsmitiem. Vervonijs devās uz darbu veikt savu žēlsirdības cirtienu, piebeigt sev ceļā patrāpījušos invalīdu. Viss bija tāpat kā vakar, tikai nelija. Meistars atkal novietoja prožektoru tā, lai tas apgaismotu jauno neaizsegto granīta pieminekli, un ķērās pie darba.
Zobus sakodis, Oris ar pūlēm atrāvās no tālskata. Nav īpaši patīkami raudzīties, kā tevi nogalina. Lēni noskaitījis līdz trīssimt piecas minūtes -, viņš atkal paskatījās. Skaidri redzams bija tikai uzvārds OREINŠTEIN, braši iekalts sarkanā granīta plāksnē. Vervonijs tieši tobrīd kala dzimšanas datumu. Kur viņi ir? Ātrāk!