Pēc mirkļa aiz sasprindzinājuma viņam no deguna sāka tecēt asinis. Augsts asinsspiediens vai… Sāk piepildīties Vervonija ļaunie nodomi… Pēkšņi nakts klusumu pāršķēla sausi spraksti. Liesmoja nojume. Dzeltenas uguns mēles cēlās augšup pa dēļu sienām, sasniegdamas jumtu. Drīz sāks sprāgt šīferis. Kur Vervonijs? Viņš nebija redzams, arī starmetis izdzisis. No tālienes atplūda satraukti kliedzieni ap piebūvi skraidelēja tumši silueti. "Vai pirmais aizbēga? Vai otrais kaļ datumu, kas pagarinās manu dzīvi vismaz par astoņdesmit gadiem?" dūcošajā galvā virpuļoja domas.
Pār lūpām un zodu atkal notecēja silta straumīte, taču Jaspis tikai novilka ar plaukstu gar degunu un nenolaida acis no ugunsgrēka. Pagāja piecpadsmit minūtes, bet pirmais joprojām nerādījās. Vēl desmit. Uguns jau sāka noplakt: sienas un jumtu sen aprijušai, tai vairs nebija ar ko baroties, turklāt atjēgušies ļaudis ar spaiņiem lēja ūdeni uz krāsmatām. Pēc pusstundas ārā iečabējās. Jaspis atvēra logu.
- Eu, tumsā kāds čukstēja, kā mācēju, tā izkalu, turklāt bija tumšs. Bet salasīt var.
- Labi, Jaspis klusu atbildēja un nometa lejā banknošu žūksnīti. Kur pirmais?
- Nav te bijis? Tātad noķerts… Velns, velns… Tad es pazūdu!
Vēlāk, jau nākamajā dienā, Oris uzzināja, ka ugunsgrēka vietā atrasti apdeguši cilvēka kauli. Nez, vai Vervis sagrābis nelaimīgo vai ari tas pats nav paspējis izskriet no telpas? Bet tobrīd tas Jaspim bija gluži vienalga. Viņš līksmoja un tik tikko spēja noturēties, nesācis ķiķināt. Pat ja viņu sagrābtu, pat ja tiktu viņam klāt šonakt viņš bija ilgdzīvotājs! Kazi, vai tante nav dzirdējusi to sačukstēšanos? Nez vai viņa parasti guļ ciešā miegā. Ja tā ar skaidru prātu padomā, pēc desmit, piecpadsmit gadiem viņš būs sava likteņa noteicējs… Joprojām nevarēdams rimties, Jaspis šaudījās pa istabu. Kaut tikai ātrāk uzaustu gaisma! Viņš pats ar tālskati izlasīs izšķirošo uzrakstu! Tikai… Nez, vai otrais atstāja kapakmeni atsegtu?
Nakts bija gara un Oris nejuta, kā savos ratiņos aizsnaudās. Pa atvērto logu deguma smaku vilka vēss vējš, puisis pa miegam didījās un murmināja.
Atmodās viņš no smiekliem. Pa logu istabā plūda salti, tāli smiekli. Gaisma bija uzaususi. Rīts slīga miglā. Atsegtā pieminekļa priekšā slējās melns stāvs: rokas sānos iespiedis, tas raustījās smieklos, uzmodinot suņus, it kā aicinātu arī šos piebiedroties. Ļaunais burvis. Jā, tas bija viņš.
Noguldzinājis siekalu, Jaspis lēni pielika pie acīm tālskati. Aina acu priekšā kustējās viņa rokas drebēja. Lēni augšup kāpa saule. Uz tikko dzimušo sarkano staru fona piemineklis izskatījās kā oreola apņemts. Lēni, gandrīz pa zilbēm Jaspis izlasīja uzrakstu. Datumu. Burvja necilvēcīgajiem smiekliem pamazām pievienojās suņi, vienlaikus kāds ducis kauca pret rīta debesīm. Arī Oreinšteins iesmējās. Lēni nolika tālskati uz palodzes. Tad piepeši paslējās, sagrāba to un laida pret logu. Atskanēja plīstoša stikla šķinda. Lejā, gultā, uz otriem sāniem nemierīgi pagriezās tante. Jaspis iebrēcās. Kliedza tik briesmīgi, ka pat suņi pieklusa, un tikai pieminekļu meistara smiekli, kļuvuši vēl dārdošāki, saplūda ar kliedzienu. Otrais savu darbu bija paveicis apzinīgi: ja no nāves datuma atņēma dzimšanas, iznāca tieši 100 gadi. Bet vārds… Sarkanajā granītā ar izliekumiem iekaltie burti lepni vēstīja:
BEZĀLIJA OREINŠTEIN
Ruta Marija Klovaste SAUSUMS
…tad Tie uzsūtīja sausumu. Zemes iedzīvotāji lūdza Dieviem lietu: saule izdedzināja zemi un sējumus, krita lopi, un svelmē izvārgušie ļaudis nespēja vien apglabāt savus mirušos. Dievi gan dzirdēja lūgšanas, bet viņu sirdis bija dusmu pilnas.
Tad Čūsku Māte Ethna vaicāja cilvēkam:
- Vai atdosi man savas sievas iznēsātu bērnu, ja es atvēršu debesu un pazemes ūdeņus, lai tu un tava cilts paliktu?pacēla galvu un piekļāva māla krūzītei sakaltušās lūpas, bet, kad vēsais ūdens notecēja gar aukslējām un samitrināja rīkli, atkal atkrita uz spilvena, ikkatrā sīkākajā muskulītī juzdama nogurumu un trulas sāpes. Pretodamās pēcdzemdību domu stingumam, piespieda sevi atdarīt acis un sāka puskrēslā meklēt seju. Naars noliecās pār sievu un notrausa viņai no pieres slapju matu šķipsnu.
- Kur mazulis? viņa vaicāja, ar roku cenšoties sataustīt siltu, kustīgu radībiņu,
viņam jābūt tepat… kāpēc es nedzirdu viņa šņākuļošanu… kur… neatceros, ka viņš būtu ieraudājies… kur…
bet, jūtot zem delnas tikai vēsu palagu, saprata:
Viņš… Nē, tikai nesaki, ka viņš piedzimis nedzīvs, tikai nesaki! Iida, Naara rokā ieķērusies, mēģināja iesaukties, bet no rīkles izlauzās vienīgi aizsmacis gārdziens; viņa sāka slīgt līganā, aijājošā nebūtībā, bet ap viņa lūpām ievilkušās rievas ņirbēja, aizmiglojās, līdz saplūda ar tumsu.
Atmodās vēlāk, kad diena savu vietu bija atdevusi naktij. Atmodās no sirdi plosošām raudām, kas plūda pa visu ciemu un atbalsodamās atsprāga no ēku sienām. Paslēpa seju spilvenā, aizspieda ausis, tomēr skaņa nekļuva klusāka, tā spraucās gar pirkstiem kā ūdens un urbās, urbās galvā. Vairs nespēdama izturēt, izrāpās no gultas un, gar sienām balstīdamās, aizšļūca līdz priekšnamam. Piespieda nosvīdušo pieri durvju stenderei un juta, ka sirds deniņos dun kā akmeņiem piekrautu ratu rinda. Kaut kur laukos, ar asarām aizrīdamies, brēca zīdainis aizvien klusāk un klusāk, līdz šņukstēdams apklusa. Dienvidvēja iešūpotas, sanēja kviešu vārpas. Zīdainis vairs neraudāja.
Brīdī, kad kaimiņš iznesa no savas mājas nelielu saini un sakumpis devās uz bērzāju ciema galā, Naars pagalmā krāva sienu. Piepeši dakšas viņa rokās ietrīsējās, kā par dzīvu būtni tapušas, un nokrita zemē. Naars paskatījās lejup, bet dakšas mierīgi gulēja pie kājām un nebija nekas cits kā tām pienākas būt koka nūja ar sazarotu galu. Trīcēja rokas. Viņa paša rokas.
Kad, drebuli savaldījis, atkal pacēla acis, kaimiņa sakumpusī mugura jau pazuda starp baltajiem stumbriem. Vīstoklis zem krūma saknēm nedzīvi dzimušajiem nav dvēseles, tā ir tikai gaļa, ko tārpiem ēst. Desmitais, varbūt vienpadsmitais… Šais laikos, kad pilnas labības vārpas un rijas vai lūst aiz pārpilnības, bērni dzimst nedzīvi. Un mātes
mātes?
pēc tam laukos dzird mazuļus raudam. Visas ciema mātes. Bet viņa lida…
Pietiks.
Lēnām pacēlis dakšas, atbalstīja tās pret mājas sienu, iegāja iekšā, paņēma svārkus, cirvīti, pirms dažām dienām sagatavoto somu: toreiz lida nevaicāja, priekš kam, un, ja arī vaicātu, nez vai būtu varējis atbildēt. Pats nezināja. Tad vēl ne.
Uz sliekšņa apstājās: lida skatījās pa pavērtajām guļamistabas durvīm, bet neko neteica. Redzēja viņas acis, saprata arī viņa noraudzījusies, kā kaimiņš aizsteidz uz bērzāju. Gribēja pieiet, apskaut, bet sieva noteikti papurināja galvu un aizcirta savā priekšā durvis. Aizejošo pavadīja tikai uz plaukta sasēdināto leļļu nedzīvās acis.
Gāja ilgi. Mežs nebeidzās ar Keteta valdījumiem, kā bija domājis bērnībā. Lai arī pats no ciema izbrauca reti, zināja, ka meži plešas līdz pat Ausainajiem kalniem un vēl aiz tiem. Cilvēki tur iemaldījās reti, un vēl mazāk tur kāds dzīvoja. Naars zināja, kurp iet: aizvien apstājās, ieklausīdamies un vērdamies uz koku stumbriem, ielūkodamies strautu tecējumā; viņš meklēja klusu, rāmu vietu, kur dzīvo Vientuļniece.
II
Cilvēka ierašanos viņa sajuta jau no tālienes. Būtu bijis viegli no satikšanās izvairīties nozust meža taciņās, saplūst ar senmeža krēslu un gaidīt, līdz nelūgtais viesis aizies savu ceļu. Taču šis cilvēks meklēja viņu: ar baisiem sirdēstiem un bezcerību sajaukusies apņēmība līda tuvāk un tuvāk kā sarkanmelnu, dzēlienam gatavu čūsku spiets. Domas par ražu, bērniem, nāvi…