Nē, pagaidīs, līdz pienāks tuvāk. Piecēlās no zemes, kur bija sēdējusi, lēni piegāja pie simtgadīga ozola. Izdabūja no dobuma vecu, ar trūdošas koksnes smaku pievilkušos drānu saini; uzmeta tās un juta, kā miklā auduma pieskāriens liek trīsām pārskriet pār sarepējušo ādu. Tad apsēdās un gaidīja. Virs galvas koks sarunājās ar vēju. Par lietu un pazemes ūdeņiem.
Atnāca no ziemeļiem. Jauns, plecīgs vīrietis. Rokā žņaudzīja somu un cirvīti.
Iida Iida… jāatrod, kamēr nav par vēlu… mans bērns… kurš viņš bija: devītais varbūt… gaļa, tikai gaļa tārpiem, tikai gaļa
Izlīda klajumā, saules staros mirkšķinādams plakstus kā kucēns, kam tikko atvērušās acis. Ar roku piesedza acis, pavērās apkārt. Un tikai tad ieraudzīja viņu, simtgadīga koka oša, oša… es jau pat aizmirsu, kā viņu sauc… osis paēnā sēdošu savādu cilvēkbūtni. Iztālēm palocījās, lieliem soļiem pienāca tuvāk. Zemnieks.
Naars palocījās vēlreiz. Zināja, ka ar Vientuļnieci var arī nerunāt: nav jāstāsta, kāpēc esi atnācis, nav jāžēlojas. Ja būsi atnācis ar sīkām rūpītēm vai ļaunu nodomu sajutīs, un tu viņu vairs neredzēsi. Bet, ja būs liela nelaime, kas sauc pēc tūlītējas palīdzības celsies un ies tev līdzi. "Viņa redz pašu cilvēka dvēseli," tā mēdza teikt tie, kam ar Vientuļnieci bija iznākusi darīšana. Tādēļ arī daudzi no viņas vairījās: cilvēka dvēsele slēpj daudz tāda, par ko labāk nezināt.
Apstājās dažus soļus no cilvēkbūtnes degunā sitās drānu skāņā dvaka. Apsēdās pretī uz it kā tīši tādam nolūkam nolikta balta akmens. Izvilka no somas sieru, nogrieza maizes riecienu un sniedza viņai. Kādu brīdi būtne ar kapucē ieslēpto seju pat nepakustējās; sāka šaubīties vai maz pieņems? Ja nepieņems vai tā būs slikta zīme? Vai nāksies aiziet tukšā, atgriezties un skatīties, kā kaimiņi un varbūt arī pats ar saiņiem rokās velkas uz bērzāju. Gadu pēc gada. Bet sievietes… Tumša, grumbaina roka iznira no apmetņa krokām un uzmanīgi paņēma maizi. Naars vēroja, kā rieciens pamazām pazūd zem kapuces. Juta, ka nemiers nez kādēļ pierimst.
III
Logā krītošajā saules starā virmoja putekļi. Iida kūtri iemērca lapaino bērza zariņu ūdens spainī un sāka slacīt klonu. Klausījās, kā zemē krīt putekļus uzsūkušās lāses: plakš plakš, plakš plakš.
Sen nebija lijis.
- Mēs esam nolādēti! laukā kāds iekliedzās.
Bija dzirdama cīkstēšanās, kaut kas skaļi noklaudzēja, nolādējās, iečīkstējās kaimiņu vārtiņi, un atkal kāds šausminoši iekliedzās:
- Mēs esam nolādēti! Nolādēti, nolādēti! Dievi mūs ir atstājuši, mums vairs nebūs žēlastības!
Iida juta, kā no šī kliedziena mati uz visa auguma ceļas stāvus un krūtīs sažņaudzas sirds; pieskrēja pie atvērtajām durvīm…
Ieliņas vidū puskaila svaidījās kaimiņiene Etma. Izlaistie mati staipījās uz visām pusēm, bet plati ieplestās acis maldījās apkārt, nevarēdamas atrast, kur skatienam aizķerties. Slaucīdams asinis no pārsistās acs, viņai piesardzīgi tuvojās kaimiņš.
-Etma… viņš iesāka, pastiepis roku uz sievietes pusi.
Taču viņa atrāvās, saceldama no zemes putekļu mākoni, un atkal sāka kliegt:
- Ej nost no manis, ej nost! Nepieskaries man! Kas tas ir tavā acu priekšā? Tikai sažuvis klēpis! Viņa pārlaida pirkstus pār plakano vēderu. Mans bērniņš, balss ieskanējās glāstoši, bet sejas vaibsti atkal sašķobījās. Kur mans bērniņš? Kur mans mīļais? Mans gaidītais? Kur… Etma raudzījās apkārt, un viņas skatiens apstājās pie bērzu audzes, kas līgojās ciema galā.
- Mans bērniņš, viņa izdvesa un lēni sabruka zemē.
Sakņupa pašas saceltajos putekļos, trieca dūri pret zemi,
tad vēlreiz, tikai jau otru. No pavērtās mutes izlauzās rēciens, kas visai maz līdzinājās cilvēka balsij. Etma aizvien diktāk dauzīja zemi, līdz putekļos vairs nevarēja saskatīt ne viņu, ne arī blakus stāvošo vīru. Ausis uztvēra tikai vaimanas un reižu reizēm izdvestos vārdus "Mans bērniņš!".
lida nezināja, cik ilgi tā stāvējusi, pret durvju stenderi balstīdamās un pati atkal pārdzīvodama pirms vairākām dienām (bet varbūt nedēļām) piemeklējušo bezcerību. Apkārt sāka lasīties kaimiņi. Ar acs kaktiņu varēja redzēt, kā tie, neuzdrošinādamies tuvoties, stāv nostāk. Vaimanas mitējās. Bija dzirdama vairs tikai sāpīga raudāšana un klusi čuksti, mierinoši kā avota guldzēšana. Putekļi nosēdās, un nu jau skaidri varēja redzēt, kā Etma sēž zemē un blakus, apņēmis viņas plecus un mierinājuma vārdus čukstēdams, tup kaimiņš. Etmas acis nebija pārplīsušas, tikai no raudāšanas sasarkušas; un viņa pati nebija vis prātu zaudējusi praviete, bet tikai nogurusi un par vairākiem gadiem novecojusi sieviete.
Kaimiņš piecēlās, palīdzēja piecelties sievietei varēja redzēt, ka viņai tas nenācās viegli, un abi, sakļāvušies un saķērušies tā, it kā viens bez otra nespētu ne nostāvēt, devās uz bērzu audzes pusi.
Viņiem nopakaļus palēnām tuntulēja kaimiņi. Pat šais laikos, kad labības vārpas briest pilnas, bet bērni dzimst nedzīvi, cilvēku ziņkārība ir nepārvarama.
Iida aizvēra durvis. Kūtri iemērca lapaino bērza zariņu ūdens spainī un sāka slacīt klonu. Plakš, plakš, plakš. Nobrauca roku gar vaigu, kādēļ mana seja ir slapja noslaucīdama sviedrus, bet varbūt asaras. Kur gan Naars palicis tieši tad, kad man viņu visvairāk vajag? Plakš. Esmu tā noilgojusies pēc lietus. Mēs esam nolādēti, nolādēti.
Iida papurināja galvu. Juta, kā sirdi pārņem bezcerība un cik sāpīgi dur tukšums, kurā vēl nesen atradās viņas mazulis. Tagad tur bija sausums, droši vien mutuļo putekļi. Pikti nopurināja zaru, vairs neklausīdamās ūdens lāšu pakšķēšanā pret klonu.
Mēs esam nolādēti, nolādēti! galvā gluži kā tie zīdaiņi naktīs cita caur citu dūca, kauca un kliedza desmitiem balsu. Nolādēti! kāds skaļi ņirdza.
Nejuta, kā nosvieda zaru zemē, dusmīgi to paspēra un, skaļi elsodama, devās uz guļamistabu. Attapās tikai tad, kad garāmejot neviļus nogrūda no plaukta lelli un tā dobji nobūkšķēja pret grīdu.
Iida nedomājot pacēla lelli, noslaucīja no plikās, gludās koka galvas putekļus un nolika blakus citām. Tā nu tās visas sešas sēdēja, nedzīviem skatieniem vērdamās sienā tām iepretī. Jau pašā sākumā, tikko šajā ciemā, šajās mājās ieprecēta, viņa bija brīnījusies par koka lellēm, kas, baltās sēru drānās ieģērbtas, plikām, lielām galvām sēdēja pašā goda vietā un truli blenza ikvienā atnācējā. Lai arī kā viņa centās izjautāt, Naars neko nepaskaidroja. Varbūt nesaprata vai nevēlējās stāstīt, varbūt pats nezināja, kāpēc. Vēlāk pierada un piemirsa slepeno solījumu, ko pati sev bija devusi pirmajā šejienes dzīves gadā kļuvušai par saimnieci, tās kaut kur nobā7,t, lai vairs nelūrētu uz viņu ikreiz, kad viņa ienāca mājā.
Iida vēlreiz noslaucīja putekļus no lelles apaļās galviņas. Tās vaibsti mazliet līdzinājās Naaram. Tikai acis nedzīvas, kādreiz bijušas debeszilas, tagad krāsa izbalējusi. Vīramāte līdz pat savai nāves stundai tās visas sauca vārdos tā, lai vedekla nedzirdētu. Kā sazvērniece sargāja noslēpumu.
Tik tiešām šī lelle ļoti līdzinās Naaram. Tāds varētu izskatīties viņu mazulis. Tā kā jukusi! Asaras aizžņaudza rīkli. Brīdī, kad rokas pašas sniedzās pretī lellei, vēlreiz nosauca sevi par jukušu, tomēr paņēma, pacēla augšup, pašūpoja saules staros un pieglauda pie krūtīm. Kaut jel reizi sajust, ko nozīmē turēt rokās bērnu.