lelle ir gluži kā mazulis… tādam vajadzētu būt nesen dzimušam bērnam… ja vien viņa pareizi atceras… jau cik gadus nav redzēts…
Tikai mazlietiņ.
Joprojām kļaudama sev klāt lelli mazuli, iegāja guļamistabā, apsēdās gultā un juta, kā koks no jaunā auguma pieskārieniem sasilst.
Sēdēja ilgi.
Jau otrā diena, kopš Vientuļniece čapināja viņam aiz muguras. Lai arī desmit, divdesmit soļus atpalikdama, tomēr gāja kopā ar viņu. Sākumā bija apstājies, gribēja pagaidīt: domāja veca, nevar vairs paiet, varbūt locekļi sāp, kā lai viņa tiktu jauneklim līdzi. Bet, tiklīdz apstājās viņš, stāvēja arī viņa. Rēgojās koku ēnās kā tāds ugunī apkvēpis stabs, ar iedegušo roku pakasīja dzīsloto kāju (apģērbs tik tikko sniedzās līdz ceļiem), notrauca zemē kādu skudru un gaidīja, kad viņš dosies tālāk. Vēlāk viņš vairs neapstājās, un baso kāju čapināšana aizmugurē kļuva par tikpat pierastu skaņu kā putnu vidžināšana un koku šalkas. Varbūt tā bija arī labāk: jau tā smaka, kas dvesa no viņas…
Vakarā, kad iekūra ugunskuru, vispirms kvernēja tumsā, tālāk no uguns, bet vēlāk, it kā kaut ko atcerējusies, pievirzījās tuvāk, izstiepa pēdas pret siltumu, paņēma no Naara rokām maizi un apkaltušo sieru. Kapuci nenoņēma. "Ko viņa tur slēpj?" zaru ugunī iemezdams, prātoja Naars. Vai viņa vienmer cilvēkiem rādās tā apģērbusies, seju neatklādama? Naritē, kur, Vientuļnieci meklēdams, bija apstājies, vecie ļaudis stāstīja par sadegušu, rētainu ādu, izkritušām acīm, rētām ausu vietā un citām šausmām. Naars gan tam īpaši neticēja: stāstījumi bija pārāk miglaini, un galu galā veci ļaudis dažkārt sastāsta tādas lietas… Bet…
Ko viņa dara ziemā? Tur, kur bija viņu atradis, nekādu mājokli neredzēja. Protams, viņa var dzīvot arī kaut kur citur. Bet varbūt tiešām ir tā, kā ļaudis runā: ziemas viņa pārlaižot lāča migā guļot tam blakus, tvirtajām rokām kažokā ieķērusies…
Naars caur pieri uzmeta skatienu Vientuļniecei. Mēģināja atvairīt domu, bet… daudz kas var būt… Uz Nariti jau kuru gadu no meža nāk cilvēks lācis. Laupa aitas, reiz pat puiku mēģinājis iestiept biezoknī; tas tik tikko izsprucis, pēc tam vairākas dienas nav spējis parunāt. Ko no tām raganām, pūšļotājām un vientuļniecēm var zināt…
Vientuļniece pastiepa roku, saķēra liesmu, kas locījās kā čūska (ugunī pirksti izskatījās gandrīz melni), izrāva to no ugunskura un aizsvieda tumsā. Saskārusies ar rasu, liesma iešņācās un izdzisa.
Naars samirkšķināja acis. Brīdi skatījās, kā Vientuļniece pūš apsvilušos pirkstus un virzās vēl tuvāk ugunskuram.
Viņai ir mums jāpalīdz. Naritē vecie ļaudis ne tādus niekus vien sastāstīja. Teica arī, ka viņa, Naara, ciems esot noburts.
Dienā jaunā cilvēka domas pierima; pazuda melnā bezcerība, kas lika tām virpuļot un citai ar citu sapīties tā, ka brīžiem sāka rasties aizdomas, vai viņš nav vājprātīgs. Un vājprātīgo domas nav nekas tāds, ar ko būtu patīkami saskarties.
gulēja ar lāci lāci lāci… cilvēks lācis… tas caurums, ko viņa slēpj nocirstas ausis
Nē, vēl nav pietiekami nomierinājies. Pēkšņa impulsa pārņemta, viņa iegrūda roku ugunī, satvēra liesmu mēli tā, kā savulaik bija mācījis kāds mags,
neatminu neatminu viņa vārdu un negribu atcerēties izvilka to gluži kā dusmās savijušos čūsku un aizmeta. Vairāk nekādus trikus viņa neprata, vismaz neatcerējās, bet pietika ar to pašu: pēkšņais satricinājums piespieda jaunekli domāt par ko citu. Nevis par viņu, bet par savu nelaimi. Tikai mazliet mierīgāk.
Tonakt Naars sapņoja par bērnību. Bija gaiša, saulaina diena. Otrā istabā kāds jautri klaigāja. Puisēns Naars pavēra durvis un redzēja māti aijājam mazuli. Ap viņu stāvēja seši šūpulīši. Lasja, Marika, Kari, Olgun, Taaru, Datan. Naars pasmaidīja: visi dzīvi, veseli un silti guļ savos šūpulīšos, bet viņš aizelsies skrēja mājās, jūtot lielu nelaimi. Metās pie Lasjas, gribēdams izcelt no gultas, pacēla sedziņu, kāpēc viņš tāds kā appelējis?
bet rokas sastinga, brāli nesasniegušas. Šūpulī gulēja lelle: liela koka galva, debeszilas acis un baltas sēru drānas. Lelle sniedza viņam pretī koka rociņas un vaicāja:
Kāpēc tu gribi mani nogalināt? Es taču esmu Lasja, tavs pirmdzimtais! Nenes mani uz bērzāju, nenes mani tajos laukos,
jo es esmu dzīvs, redzi, es esmu dzīvs! Lelle vēcināja rokas un spārdījās, bet no tās pavērtās mutes līda tārpi. Naars riebumā atlēca no šūpuļa, pagriezās pret māti,
vai tiešām viņa neredz, kas ir šūpulī, vai tiešām viņa ne taču tā vairs nebija viņa māte, bet cita, sveša sieviete, kas spieda pie krūtīm vēl vienu lelli. Naars izmetās pa durvīm un skrēja, cik spēdams, prom pa nepazīstamo ciemu, kur es esmu, kur
tik tikko valdīdams kliedzienu, kas lauzās pār lūpām. Skrēja ilgi, kājas cilājās aizvien smagāk un smagāk, līdz viņš beidzot sakņupa sūnās, cenšoties apslāpēt drebuļus.
Kad pacēla galvu, bija jau gaišs. Vientuļniece sēdēja viņpus acīmredzot jau sen apdzisušajam ugunskuram. Bija atbalstījusies pret celmu, tādēļ nevarēja saprast, vai viņa guļ, vai ir nomodā. Naars smagi piecēlās, lūkoja izvingrināt notirpušos locekļus. Jutās tā, it kā visu nakti būtu skrējis. Tas sapnis…
Negribēja to atcerēties. Negribēja. Satvēra savu somu un likās prom pa celiņu, neraizēdamies, vai Vientuļniece viņam seko, vai ne.
Vientuļniece piecēlās un mirkli stāvēja klausīdamās. Jau sāka domāt, vai negriezties atpakaļ: nebija radusi, ka ļaudis pēc tam, kad tik ilgi meklējuši, tā piepeši ņemtu un atstātu viņu vienu meža vidū. Bet juta, ka nepalīdzēt nevarēs. Izpleta rokas uz sāniem, izstaipījās un nesteigdamās sāka iet. Ja jau cilvēks aizsteidzies viens un viņu nav gaidījis neko darīt, atradīs to nolādēto nolādēto ciemu pati.
Ap dienas vidu panāca Naaru. Bija griezies atpakaļ, viņu meklēdams.
V
Vecais Enko lēni klamzāja mājup. Jau sen neviens viņu nesauca citādi kā "vecais Enko" un cauri. Agrāk gan viņš bija "godājamais ciema zintnieks", "svētumu glabātājs", "garu saimnieks" utt., utt. Ha, agrāk… Enko paraudzījās uz bērzāja pusi, kur mijkrēslī upītes ielokā baltoja stumbri. Agrāk, kamēr…
Kamēr nebija sākuši mirt bērni. Ehē, kādēļ viņš mēģina sevi apmānīt: kamēr nebija sākuši dzimt nedzīvi mazuļi. Cik reižu bija gājis uz bērzāju, bet arvien sastapa tikai klusumu: ko gan varētu pastāstīt zemē aprakts gaļas gabals? Tomēr gāja. Pēc katra mazuļa aprakšanas gāja, mēģināja sasaukt dvēselītes, neapmierinātas, ka augumi apglabāti bez atbilstošiem rituāliem, taču atkal un atkal nācās atgriezties, neko nepanākušam. Tā arī tagad: Etmas bērnam nebija dvēseles, ar ko varētu parunāt.
Bet vēl sliktāk bija tas, ka jau labu laiku viņam nebija saskarsmes arī ar gariem. Viņš gan joprojām veica rituālus un ziedoja, taču nesaņēma nekādas zīmes nedz no Augšējās, nedz Apakšējās pasaules. It kā ciemu būtu apjozusi nepārvarama klusuma siena. Nez, vai Dievi mūs vispār vēl dzird?
Vecais atbalstījās pret nūju, pāris reižu ieelpoja, ievilkdams nāsīs sausu, putekļainu gaisu,
vajag lietu… pat rasa vairs nenosēdina putekļus… tādas vārpas, ja nedabūs ūdeni, nokaltis
piegāja pie durvīm un pāris reižu klusi pieklauvēja.
Ilgi neviens neatvēra; pieklauvēja vēlreiz. Skaņa izskrēja pa visu māju tā, it kā tajā jau sen neviens nedzīvotu. Pēdējā laikā tā skanēja visas ciema mājas. Kādreiz tās bija celtas lielām ģimenēm, un divi trīs cilvēki nekādi nespēja piepildīt telpas, kas domātas desmitam.