Beidzot iekšā nočabēja, noklaudzēja, varēja dzirdēt tuvojamies vieglus soļus, un uz sliekšņa parādījās Iida. Puskrēslā Enko viņu uzreiz pat nepazina, bet, labāk ieskatījies, saprata, ka tā nav krēslas vaina: Iida bija stipri mainījusies, tikai viņš nevarēja pateikt kā.
- Labvakar, meitiņ, sveicināja, taču atbildi nesaņēma.
Iida stāvēja, pret durvju stenderi atspiedusies, un neko
neredzošu skatienu raudzījās laukā.
- Ienācu pavaicāt, kā klājas un kad īsti Naars būs atpakaļ. Gluži slikti darīja, ka tik pēkšņi devās prom un atstāja tevi pavisam vienu. Āre, skatos, darbi novārtā pamesti, bet viņš man solīja uz rudens pusi svētnīcu piekārtot.
Enko saprata, ka runā pa tukšo, un apklusa. Lai ari no mājas iekšpuses nenāca ne skaņa, jutās tā, it kā kāds viņu vērotu. Nē, ne jau cilvēks, ne dzīva būtne, bet…
Iida pār plecu paskatījās atpakaļ, tad atkal pagriezās pret nelūgto viesi un beidzot teica: Atvaino… Enko, man jau jāiet, un aizcirta durvis.
Enko klausījās, kā attālinās sievietes soļi, un domāja par savādo smaidu, kas iegaismojās lidas sejā, kad viņa pagriezās, lai ietu, un kā viņa bija šaubījusies, pirms izteica viņa vārdu tā, it kā būtu to aizmirsusi, un vēl par to savādo sajūtu…
nepatīk man tas viss… ai, kā nepatīk…
Jau promejot šķitās sadzirdam bērna smieklus, tak neticīgi papurināja galvu: ciemā bērnu nebija jau turpat divdesmit gadu. Naars, šķiet, bija jaunākais no pašreizējiem iedzīvotājiem. Un pavisam noteikti pēdējais šajā ciemā dzīvs piedzimušais bērns.
Uz rīta pusi vējš mainījās. Austrenis sākumā piesardzīgi kā zaglis, tad aizvien vairāk aizraudamies iedzina mākoņus atpakaļ jūrā. Vēl vienu sava bezmiega vecuma nakti, pa ciemu valkadamies, aizvadijis, vecais Enko atgriezās Tūkstoš Logu Namā, kā sauca svētnīcu (tās bija viņa vienīgās mājas), un tusnīdams ņēmās meklēt buramos vārdus, ar ko izsaukt lietu. Arī bez garu palīdzības zināja, ka tuvojas sausums.
VI
Pēdējā atpakaļceļa dienā Naars gāja gandrīz bez apstājas. Vientuļniece čapināja nopakaļ neatpalikdama un nesūdzēdamās. Taisnību sakot, viņa vispār nerunāja. Šo dienu laikā viņš jau vairākkārt bija sācis nožēlot, ka vispār devies tai pakaļ: ko gan šī mēmā, smirdošā sieviete var palīdzēt? Vai vispār kāds var viņiem palīdzēt? Vēl viņu mocīja slikta nojauta, un savām nojautām viņš mēdza ticēt: vecais Enko bija kādu laiku ņēmis Naaru par mācekli, jo māte jau kopš agras bērnības ievērojusi, ka visas viņa nojautas gan labās, gan sliktās gandrīz vienmēr piepildījās; tikai vēlāk, kad bija zudusi cerība uz vēl kaut viena mazuļa piedzimšanu, tēvs viņu paņēma mājās, lai ģimene nepaliktu bez pēcnācējiem… Mocīja arī vainas apziņa, ka, neko nepateicis, atstājis Iidu vienu, pavisam vienu tik drīz pēc viņu mazuļa
kāda mazuļa… tas taču bija tikai gaļas gabals bez dvēseles. .. nāves.
Soli aiz soļa sperdams pa neapdzīvotām vietām Vientuļniece vairījās no ceļiem un ciemiem Naars tikai domāja un domāja, un, lai arī nebilda ne vārda, jutās tā, it kā kāds viņā uzmanīgi klausītos. Sapņi bija nepatīkami, pareizāk sakot, atkal un atkal atkārtojās tas pats — par mājām un lellēm -, tādēļ pat miegs nesniedza cerēto atpūtu. Turklāt visu laiku nepameta doma, ka kāds nevēlas, lai viņš atgrieztos mājās.
Bija dziļa nakts, kad ceļabiedra rosigās domas lika nojaust tuvošanos mērķim. Centās pārāk neiedziļināties cilvēka viņa vārds ir naars, neaizmirsti, naars Naara dvēselē lai pārāk dziļi neielīstu, neatkailinātu un neapgānītu kā kapu. Viņa tikai gāja nopakaļus un klausījās, klausījās spilgtākās domas un to, ko viņš pats bez
vārdiem stāstīja. Klausījās viņa sapņus. Un tagad klausījās ciemu, kas tuvojās un tuvojās.
Jau labu laiku viņi gāja pa iekoptu zemi. Tumsā gandrīz neko nevarēja saskatīt, tomēr visapkārt dvesa labklājība. Sanēja pilnās labības vārpas, rāmi gremoja govis, dārzos zari žēlojās par augļu smago nastu. Tomēr kā par spīti šīm pasaulīgās pilnības skaņām Vientuļniece jutās tā, it kā būtu iegājusi klusuma valstībā. Neviena maza būtne, bez kuras ciems vispār nav ciems, nepārskrēja viņas priekšā pār ceļu, neviens gariņš nelodāja gar ļaužu mītnēm. Kā iMirušo Zemē. Akmens nami raudzījās tukšiem logiem, bet guļošie ļaudis valstījās savās noslēgtajās, sienu stingri sargātajās pasaulītēs. Un nebija neviena bērna. To viņa saprata, līdzko ienākusi ciemā.
Dīvainākais bija tas, ka nejuta garus. Ak, nē, raug, kur viena noklīdusi mirusī dvēselīte! Vientuļniece paspēra soli uz tās pusi, bet tā tikai ar plaukstām aizsedza seju, papurināja galvu un nozuda. Jāatzīst, bija vēl kaut kas, kas, ilgus gadus snaudis, tagad bija pamodies un…
Viņu aicināja Naars. Tikai vienā vietā visā ciemā dega gaisma, un Naars viņu aicināja tieši turp. Lielas, ar dažādām zīmēm izrakstītas mājas priekšā uz soliņa sēdēja vecs, saguris cilvēks. Viņam virs galvas klusi skanēja aukliņās iekārti zvaniņi, akmentiņi un visādi dzelzs gabaliņi. Kad viņi iegāja gaismas lokā, ko izstaroja ar stikla kupolu apklātā svece, večuks vispirms pārmetoši paskatījās uz Naaru, tad pagriezās pret viņu. Kaut gan vīrs bija krietni gados, viņa skatiens vērās atnācējos dzīvs un caururbjošs.
Enko, piesmakušā balsī iesāka Naars, tā ir Vientuļniece. Es viņu atvedu, lai mums palīdzētu.
Ļaudis klusēja. Jau daudzus gadus viņi bija gājuši uz sapulcēm, noklausījušies ciema vecākā vai Enko sakāmo un, ne vārda neteikuši, devušies mājās. Tagad stāvēja ciema laukuma malās. Ik pa brīdim te viens, te otrs uzmeta nīgru skatienu Naaram, kurš sita vara gongu. Saucēju, kas jau kopš ciema dibināšanas laikiem stāvēja blakus svētnīcai un ziņoja par briesmām, ugunsgrēku, prieku vai sapulcēm. Pameta pa skatam uz svētnīcas lieveņa sēdošo Enko un nepazīstamo audumā ievīstījušos cilvēkbūtni un atkal ievilkās savās čaulās kā gliemeži sajutuši, ka pārliekas ziņkāres dēļ var nākties ciest.
Saucējs pēc pēdējā sitiena vēl vibrēja, kad laukumā lēni ienāca pēdējie: vecīte, kura tik tikko kustējās, pusmūža vīrietis un jauna sieviete, kas ar vienu roku bija aptvērusi stipri piebriedušo vēderu: Darga, Dorgs un Dorga sieva Rakua. Stāvoklī jau sestajā mēnesī.
Naars atlaida Saucējam piesieto nūju, kas vairākkārt atsitās pret gongu, un lēni izgāja laukuma vidū. Ar grūtībām atrāvis skatienu no Rakua apaļā vēdera, gaļas gabals, ko tārpiem ēst, gaļas gabals tāpat lēni pārlaida skatienu atnākušajiem. Savādi, bet tikai tagad viņš ievēroja, ka lielākā daļa cieminieku valkā baltas drānas,
it kā valkātu mūžīgās sēras… sēras… tikai par ko sērodami?
tādēļ tik ļoti līdzinās rēgiem, kas sapulcējušies apspriest savas rēgu darīšanas. Bet kā gan citādi? Jo mēs taču esam īsts spoku ciems. Ar acīm atrada starp rēgiem savu sievu. Atšķirībā no citiem, kas izskatījās tā, it kā viņiem piederētu viss pasaules laiks, lida nespēja nostāvēt uz vietas. Tā, it kā mājās būtu palikuši neatliekami darbi. Viņas seja aizvien vairāk līdzinās tiem sapni redzētās sievietes vaibstiem maskai, caur kuru nepiekļūt patiesajam cilvēkam. Visu ritu bija pļāpājusi kā uzvilkta un izskatījusies tik laimīga. Bet tas prieks… nē, viņa nepriecājās par viņa atgriešanos, nē, viņa priecājās par kaut ko, ko viņš nesaprata, un bija tik tālu no viņa viņš juta to ar visu savu būtni — tik tālu, ka šaubījās, vai tiktu sadzirdēts pat tad, ja pasauktu īstajā vārdā. Un tad vēl lelles… Kad atgriezīsies, noteikti vajadzēs tās iznest no guļamistabas un salikt atpakaļ plauktā…
- Kāpēc mēs īsti esam te sapulcējušies?