Tā nu, kā jau teicu, te būs tas, ko Varšis man izstāstīja.
- Pie visa vainīgs Kentaurs,-viņš ierunājās, un ļučis, Jēremferdena kalps. Tas notika sen. Varša balss te kļuva skaļāka, te slābāka, itin kā viņš būtu dziedājis garu un stieptu garīgo dziesmu. Bet vēl senāk bija uzradies Mandaziga dēls Atilla, kurš nežēlīgās dabas dēļ bija iesaukts par Dieva Rīksti. Viņš bija nokāvis trīs savus brāļus Ačaru, Rohu un Bledonu un tālu zemju princesi līdz ar vienpadsmit tūkstošiem gluži nevainīgu meiteņu. Viņam patikušas plūstošās biezās asinis. Viņš tīksminājies par sarkano krāsu, un nāsis viņam drebējušas kā vilkam, ieostīdamas salkano karstu asiņu smaku. Apkāvis brāļus, Unguru zemē Atilla sācis valdīt viens pats. Kopā ar pieciem simtiem savas ģints vīriem, kuri arī alkuši pēc asinīm, viņš devies uz Itāliju, un it viss, kas vien dzīvs, bēdzis no viņa un slēpies zemes šķirbās. Pontas ķēniņa dēls Marks Antonijs Palemons, pārbijies no nevalodām, kādas izplatījušās par Atilla, kopā ar četrām patriciešu dzimtām kāpis kuģos, un pēc gariem klaiņojumiem pa jūrām un okeāniem viņi atpeldējuši pie Nemunas upes un braukuši pa to uz augšu, lūkodami pēc vietas, kur varētu piestāt un apmesties uz dzīvi bez bailēm, jo visu laiku viņiem rādījies, ka Atilla jau min uz papēžiem. Braukdami pa Nemunu uz augšu, viņi nonākuši pie Dubīsas, iebraukuši šajā upē, ieraudzījuši abos krastos augstus kalnus, bet aiz šiem kalniem plašus līdzenumus un kuplas ozolaines, pilnas zvēru tauru, sumbru, aļņu, briežu, stirnu, lūšu, caunu, lapsu, vāveru, sermuliņu un visādu citu, upēs milzumu neparastu zivju ne vien tās, kuras dzīvo šeit pat, bet arī tās, kuras iepeld no jūras, jo pavisam tuvu taču Nemunas grīva.
Šo upju krastos pie Dubīsas, pie Nemunas un pie Jūras viņi apmetušies uz dzīvošanu un sākuši vairoties. Šo zemi viņi nosaukuši par Žemaitiju.
Četras patriciešu dzimtas, kuras ieradušās šeit kopā, bija tādas: ar Kentauru ģerbonī, ar Stabu ģerbonī, ar Lāci ģerbonī un Rozi ģerbonī. Galvgalā tām bija Dausprungs, Prospērs Cezarīns, Juliāns un Hektors. Palemonam piedzimuši trīs dēli, no kuriem tikai vienam, Kūnam, bija pēcnācēji Ķerņus un Ģimbuts. Bet arī viņiem bija tikai pa dēlam. Ķerņum piedzima Živinbuds, bet Ģimbutam Mantvils. Un, kad Živinbudam bija tik daudz gadu, cik pašlaik tavam dēlam Svētraģim, kunigs Ķerņus mani, vienpadsmit gadus vecu, paņēma no Bisēniem, lai es kalpotu viņam un viņa dēlam Živinbudam.
- Nē, Varši! es ierunājos. Mana vectēva tēvs nav bijis Ķerņus. Tu taču pats stāstīji, ka Kentauri cēlušies no Dausprunga. Tu esi sajaucis, Varši! Tas noticis tik sen!
- Klausies manī mierīgs, kunig! Es nejaucu. Tavs vecaistēvs patiešām bija Mantvila Ģimbutaiša brālis. Un tu līdz šim laikam būtu Palemona kunigs, ja nebūtu Juča lai viņš nekad neatdzimst jaunai dzīvošanai!
Varšis apklusa, sakopodams domas ap svarīgākām lietām, bet es aizvien vēl sēdēju un sēdēju nepakustēdamies, un jutu, ka seja man pietvīkst.
- Pirmais Juči bija ieraudzījis Sudvajs, kuniga Ķerņus zirgupuisis, kad tas, pārpeldējis upi un no tās izbridis, upmalas karstajās smiltīs izlika žāvēšanai savas drēbes. Jučis bija kārtīgi noaudzis vīrs. Apmēram trīsdesmit pieci gadi, stiprs kā zvērs un ar nenosakāmas krāsas acīm, kuras izurbjas cauri visam, uz ko vien viņš paskatījies. Ja no četrām krūzēm piens bija tikai vienā, Jučis vienmēr paņēma tieši to, nemaz neatsedzis un nepaskatījies, kas tajā iekšā. Jučim piemita viena apbrīnojama īpašība uz visa viņa prāvā auguma nebija neviena matiņa. Ne uz galvas, ne zoda, ne padusēs, ne vēdergalā kā citiem cilvēkiem. Pat uzacu viņam nebija, bet acu vāki bija bez skropstām. Saulē iedegušais
Juča pauris bija gludens kā strazda ola. Tas izskatījās ārkārtīgi neparasti, un visi par to būtu brīnījušies, taču Juča uzvešanās bija tāda, ka likās nevis mums par viņu, bet gan viņam par mums jābrīnās visvairāk. Es nevaru teikt, ka Jučis būtu augstprātīgs. Viņš taču bija varējis ierasties kā brīvcilvēks, un neviens par to nebūtu izrādījis šaubas. Tomēr viņš teicās esam kalps. Pirmie vārdi, kurus viņš sacīja kunigam, bija šādi:
"Es esmu Jučis, Jēremferdena kalps! Jēremferdens jūs liek sveicināt!"
Ne kunigs, ne viņa tuvākie cilvēki nemaz nezināja, ko lai atbild. Līdz šim neviens par Jēremferdenu nebija dzirdējis.
"Ko tu, Juči, vēlies? Kas ir Jēremferdens?"
"Jēremferdens, mans pavēlnieks, nav licis stāstīt par viņu. Man viņš lika nodot vēsti, kura jūs apbēdinās. Taču ļaunu Jēremferdens jums nevēl. Pavēli, kunig, lai ierodas tavs brālis, un tad es izteikšu to, kas man likts! Bet tagad lai man parāda, kur varu atpūsties. Četrdesmit trīs dienas un naktis esmu nosoļojis bez miega. Jūtos piekusis."
Juča valoda bija vienkārša un neizpušķota, toties iespaidīga gan. Tiklīdz pieskāries guļvietai, Jučis jau bija aizmidzis un atmodās tikai tad, kad no Kaunas bija atjājis kunigs Ģimbuts un viņa zirga soļi nodimdējuši pagalmā. Jučis nogulēja četras dienas un naktis, nepamodies ne ēdienreizēs un pat nepakustējies. Vairākkārt es viņam pienesu ēdienu un katru reizi uzgāju viņu tādu pašu kā iepriekš. Apbrīnojami bija arī tas, ka Jučis gulēja atvērtām acīm. Kad gāju pāri istabai, Juča acu zīlītes sekoja manām kustībām. Taču viņš patiešām bija aizmidzis elpa vienmērīga, ķermenis atslābinājies, mēles galiņš pabāzts laukā, bet no mutes kaktiņa notecējusi un pie ādas piekaltuši slienā.
Ieradies viesu zālē, Jucis paklanījās abiem kunigiem un apsēdās viņiem iepretim. Mēs visi gaidijām, ko viņš teiks.
"Jēremferdens sveicina Palemona dzimtu," Jučis ierunājās, "un ar manu, viņa kalpa Juča, starpniecību liek jums nodot vēsti, ka Palemona dzimtai lemts iznīkt divpadsmitajā paaudzē."
Es redzēju, ka kuniga Ģimbuta seja pārtop pelēka un roka sažņaudz dunča spalu, bet Jučis pat nenotrīc.
"Palemona dzimtas vīri vai nu izkaus cits citu, vai arī tā izmirs pati. Jēremferdens, kuram uz šīs zemes nav nekādu noslēpumu, redzējis, ka pēdējais no Palemoniem mirst ar vīna kausu rokā. Tas ir tas, ko man lika jums pavēstīt mans pavēlnieks."
Jučis apklusa, bet visi, kas šeit bija, neko nesaprazdami, skatījās cits uz citu vai nu nobijušies, vai arī sadusmojušies. Pirmais no pārbrīna attapās kunigs Ģimbuts un teica:
"Viņš ir blēdis! Sasieniet viņu!"
Bet kunigs Ķerņus tomēr apturēja kalpus un jautāja:
"Kura dzimta izcelsies pēc mums?"
"Kentaura dzimta!" nešaubīgi atbildēja Jučis.
"Un pēc tam?"
"Es nezinu," Jučis teica. Jēremferdens gan zina droši."
"Kur šis Jēremferdens ir?" kunigs Ģimbuts iebaurojās. "Parādi man viņa valdījumus! Es viņu nogalināšu."
"Jēremfcrdenu nav iespējams nogalināt," Jučis mierīgi atbildēja, likās, viņam svešas jebkādas kaislības un viņam piemīt apskaužami labas pašsavaldīšanās spējas. "Viņa dēļ jums galvu lauzīt nevajadzētu. Laiks padomāt par savu dzimtu!"
"Ja taisnība ir tas, ko tu stāsti, te vairs grūti ko izdomāt," Ķerņus teica.
"Tā nav," Jucis sacīja. "Vienam jūsu dzimtas zaram jākļūst par Kentauru."
Viņa vārdiem bija tikai viena jēga. Ukmerģes zemē dzīvoja vienīgais Dausprunga pēcnācējs. Viņa liktenis būs izlemts tajā pašā mirklī, kad viens no abiem šeit sēdošajiem kunigiem būs ar mieru pieņemt Kentaura ģerboni par savējo.
Kādu laiku zālē valdīja klusums. Pēc tam to pirmais atkal iztraucēja Ģimbuts.