Viņam pretī stāvēja un caur pieri raudzījās spēcīgs vīrs ceturtajā gadu desmitā, un nebija noprotams, ko viņš patiesībā domā. Ciema vecākajam Tengu nepatika dzirdēt iebildumus, un viņš kļuva vai traks aiz dusmām, ja ciemā kaut kas notika bez viņa ziņas. Tengu straujais raksturs bija visiem pazīstams, un Naars palocījās pret viņu, cenšoties domāt tikai pat to, kas licis nostāties te, ciema laukuma vidū. Skatiens atkal neviļus aizslīdēja uz Rakua pusi.
- Paldies, viņš sacīja, ka visi esat sanākuši. Zinu, nav parasts, ka sapulci sasauktu kāds cits, nevis ciema vecākais, Naara acīm nepaslīdēja garām Tengu greizais smaids, vai svētumu glabātājs. Bet briesmu vai nelaimes gadījumā ikviens no mums var aicināt visus.
- Kas tad tā ir par nelaimi? dzēlīgi ievaicājās Tengu. It kā nemana ne dūmus kūpam, ne ienaidnieka karaspēku tuvojamies.
Naars klusēdams skatījās uz vecāko. Jā, pārvest Vientuļnieci bija tīrais nieks, bet viņš pa visu šo laiku tā arī nebija iedomājies, ka nāksies runāt ar saviem kaimiņiem, un jo ipaši nomierināt Tengu. Bet…
ko esi sācis, tas jāpabeidz
- Jūs vaicājat, kas tā par nelaimi? Naars ilgi vērās Tengu tieši acīs, tad, jūtot, ka klusums pārāk ieildzis, pārlaida skatienu visiem ciema ļadīm. Domāju, ka tā bijusi ikviena mūsu mājās un ka ikviens ne reizi vien esam ieskatījušies tai acīs kā nāvei. Es runāju par lāstu, kas jau daudzus gadus guļ pār mums visiem. Es runāju par mūsu raudošajām sievām, par mūsu tukšajām mājām, kurās būtu jāskan līksmiem smiekliem. Redzēdams ļaužu sejās ieplūstam kaut mazliet dzīvības, Naars ievilka elpu un pabeidza: Es runāju par mūsu nedzīvi dzimušajiem bērniem! Un saku, ka mums ir vajadzīga palīdzība!
- Kāda vēl palīdzība? neizturējis ierūcās ciema vecākais. Ko tu, puika, kam vēl mātes piens aiz lūpām, no tā visa saproti? Par kādu lāstu tu te runā? Par to, ka mūsu muļķās sievas nespēj piedzemdēt veselus un dzīvus bērnus? Un tad šitā, pie Enko sēdošā vecene, acīmredzot pēdējā izdzimtene, ja reiz tā slēpjas lupatās, lai būtu mūsu glābiņš? Ko tu tagad liksi…
Tengu juta, ka laukumā valdošais klusums ir vēl vairāk sabiezējis, un apklusa. Cilvēkbūtne piecēlās un, nokāpusi pa pakāpieniem, pietuvojās Naaram.
- Es teicu, ka mums vajadzīga palīdzība, atkārtoja Naars.
Juta uzmācamies dusmas, tādēļ centās ātrāk pateikt
visu līdz galam, lai pēc brīža, to pavisam pārņemts, nesarunātu kādas muļķības. Visi to saprot, tikai tev, vecākais, tas vienmēr aizslīd gar acīm. Un tā nav parasta palīdzība, jo acīmredzot pat Enko, lai viņš man piedod, te neko nespēj līdzēt. Tādēļ es ataicināju cilvēku, par kuru visi esam dzirdējuši, cilvēku, par kura labajiem darbiem stāsta no Mesdras līdz Alatērai; es runāju par Vientuļnieci un ceru, ka viņa mums palīdzēs.
Viņš pagriezās pret Vientuļnieci un palocījās pret viņu. Redzēja, kā cieminieki virzās tuvāk, kā mainās viņu sejas un pozas. Nebija gan saprotams, vai tas, kas atspoguļojas viņu sejās, ir cerība vai ziņkārība, taču, pie sevis novīpsnāja Naars, vismaz rēgi pārvērtušies atpakaļ par cilvēkiem.
- Tad lai tā ragana okšķerētos te visapkārt? Ciema vecākais, šķita, teju teju pārplīsīs. Lai…
- Tengu, cik reižu tu esi gājis uz bērzāju?
Jautājums izskanēja klusi un mierīgi, tomēr Tengu
tūdaļ pat aprima gluži kā liesmojošs ugunskurs, kurā iešļākts auksta ūdens spainis. Dažus soļus no viņa, pārkāpusi tukšumu, kas Tengu, Naaru un Vientuļnieci šķīra no citiem cieminiekiem, stāvēja Etma.
- Cik reižu esi gājis? viņa klusi atkārtoja jautājumu. Divas? Bet varbūt trīs? Cik reižu ikviens no šeit stāvošajiem vīriem ir nesis uz bērzāju mūsu… Domā, ka nedzīvi bērni dzimst vieglāk? Ak, nē! Tik tiešām nē! Un tā cerība, ka varbūt šoreiz… ka šoreiz izdzirdēsi dzīva bērna kliedzienu… Tu domā, ka ir viegli to izturēt un nesajukt prātā? Ari tava paša sieva, Tengu, vairs nespēja izturēt naktīs laukos skanošās raudas, aizgāja uz bērzāju un vairs neatgriezās.
- Klusē, sieva! Tengu mēģināja viņu apklusināt, bet Etma pagriezās pret vecāko, un viņas sejā vairs nebija ne miņas no agrākā miera.
- Klusēt?! viņa izspļāva. Cik tad varam klusēt? Tu un vairums vīru joprojām vainojat mūs, sievas, it kā mēs tīši nogalinātu savus bērnus! Savus bērnus! Taču īsto iemeslu nezina pat Enko.
- Nu, bet Vientuļniece… jau pielaidīgāk iebilda Enko.
- Vientuļniece? Bet kādēļ gan ne? Viņa jau daudziem ir palīdzējusi, kāpēc lai nevarētu palīdzēt arī mums? Varbūt mums jau sen vajadzēja vērsties pie viņas. Un, ja tas ir lāsts, tad kas gan labāk par raganu varētu tikt ar to galā?
- Arī es vēlos, lai viņa mums palīdzētu! atskanēja vēl kāda balss.
Vīra rokā ieķērusies, laukuma vidū iznāca Rakua.
- Lai vismaz pamēģinātu, viņa piebilda, raudzīdamās vispirms uz Tengu, tad uz Vientuļnieci. Jūs taču izdarīsiet visu, ko varat, vai ne?
VIII
Savādi, cik ātri gan pierodi pie cilvēka un sāc viņam uzticēties, ja vien tev ir tuvas viņa domas un rīcība. Un, ja izrādās, ka esi tā noilgojies pēc tevi saprotošas dvēseles… Vārdi paši rodas uz lūpām pat tad, ja tu jau sen esi aizmirsis, ka kādreiz arī pats esi tos sacījis… Jo vairāk tādēļ, ka neviens tevi nespiež tos izrunāt. Un pacietīgi gaida, līdz tu tos atcerēsies…
Pēc sapulces, sajutis Vientuļnieces nogurumu, Enko ieveda viņu atpakaļ svētnīcā. Pareizāk sakot, tās dzīvojamajā daļā. Bija karsti, pat iekšā gaiss bija smacīgs un neļāva viegli elpot. Bet svētnīcas sienas uzsūca apkārtnes skaņas un norobežoja viņu no cilvēku domu uzplūdiem. Tas bija labi. Jau bija atradusi
aizmirsusi, kā tas ir
no atrašanās pūlī, arī ceļojums kopā ar Naaru nebija palidzējis viņai sagatavoties, bet naktīs ciemos ir tik maldinoši kluss… Kamēr cieminieki pulcējās un Naars runāja, vēl bija samērā mierīgi. Pat brīnījās par to mieru, it kā visi ciema iedzīvotāji būtu gulējuši un vēl nepaguvuši īsti atmosties. Pasmaidīja, saklausījusi Naara spilgto domu, ka nokļuvusi rēgu ciemā. Tad pārstāja smaidīt. Klausījās. Centās uztaustīt to noslēpumaino "kaut ko", jo no pieredzes zināja, ka visbiežāk posta iemesls meklējams starp cilvēkiem: skaudiba, naids, mantkārība, nolaidība, dusmas ātri ielaiž ļaudīs savas saknes un it bieži kļūst par nolādējuma iemeslu. Tomēr "kaut kas" labi slēpās.
Tomēr vēlāk, strīdam sitot augstu vilni, svešās domas, lai arī nebija veltītas viņai, tomēr sāka šaustīt aizvien spēcīgāk… Cik gan daudz neizpaustu sāpju un niknuma bija uzkrājies šajā ciemā! Viņa nespēja no tā paslēpties.
rēgu ciems, rēgu ciems, ļaunu rēgu ciems…
Jūs taču izdarīsiet visu, ko varat, vai ne?
Enko nosēdināja viņu uz viena no diviem istabā esošajiem krēsliem, neko nevaicādams, noņēma no galvas kapuci,
ak… tā jau domāju, ka viņa slēpj kaut ko tādu… nav brīnums, ka…
apturēja roku, kas centās apslēpt seju viņa skatienam, un, nolicis sievietei priekšā ūdens krūzīti, apsēdās uz otra krēsla.
Tev nevajadzētu slēpties, vērīgi ielūkodamies viņai sejā, bilda pēc krietnas pauzes, vismaz šeit ne. Dievi nepievērš uzmanību savu radību izskatam; to dara tikai cilvēki. Tikai cilvēki.
Vientuļniece vēroja sevi caur viņa domām. Tāpat kā daudz ko citu, dažkārt aizmirsa arī, kā pati izskatās. Zināja (un tagad atkal redzēja), ka briesmīgi: tumši sarkana, cieši ap galvaskausu apvilkusies, daudzu rētu sakropļota āda; dziļajos acu dobumos kā akās iegrimušas acis, saķēzīts deguns, nenoteikta, nopilējušam vaskam līdzīga mute, bet, pagriezusi galvu, kā spogulī ieraudzīja auss vietā iepletušos briesmīgu rētu. Ieraudzītu tādu nakts vidū kaut kur staigājam liktos prom kā acis izdedzinājis. Ak, jā, izdedzinājis.