- No ļaudīm arī slēpjos. Vientuļniece pastiepa tumsnēju, tomēr veselu, rētu nebojātu roku un paņēma krūzīti.
Enko joprojā raudzījās viņai sejā.
- Šķiet, esi iekļuvusi ugunsgrēkā? vaicāja. Ne reizi vien nācies redzēt uguns sakropļotus cilvēkus. Gan ne tik smagi, bet uguns cilvēka augumā mēdz atstāt līdzīgas pēdas.
Vientuļniece pamāja ar galvu. Jā, savā ziņā varēja teikt, ka viņa bija iekļuvusi ugunsgrēkā. Savā ziņā jā. Enko skatiens no sejas slīdēja lejup un apstājās pie rokām. Pie viņas veselajām
uguns neiezīmētajām
rokām.
- Brīnies, kādēļ manas rokas ir veselas? Vientuļniece ierunājās klusā, viegli aizčērkstējušā balsī. Ar tām taču būtu vajadzējis aizsegt seju, vai ne?
Enko neatbildēja ne jā, ne nē. Tikai ierāvās sevī, aizvērās kā puķe, kas uz nakti sakļauj savu ziedu. Tāpat kā sevī noslēdzas ikviens, kurš daudz dzirdējis par tiem, kas spēj lasīt domas, un beidzot pirmo reizi tādu cilvēku saticis.
- Es nelasu domas, aizlauzti iesmējās sieviete. Es tikai klausos. Un neizbēgami kaut ko dzirdu. Citreiz par maz. Citreiz par daudz. Tādēļ arī varu jums palīdzēt. Un negribu, lai tu justos aizvainots.
Enko piecēlās, aizkliboja līdz skapītim istabas stūrī un, nocēlis no tā krūzi, ielēja ūdeni. Uz krūzītes malas uzlaidās muša, mēģināja rāpot pa malu, bet, nenoturējusi līdzsvaru, ievēlās ūdenī.
- Es nejūtos aizvainots, sacīja, ķeksēdams laukā kukaini, kas spirinājās ūdenī. Vismaz man tādam nevajadzētu būt. Tik daudz ko esmu savā dzīvē saticis, ka tiešām nebūtu par ko brīnīties, satiekot domu… cilvēku, kam piemīt klausīšanās spēja. Esi tāda, kāda esi. Varbūt tu pati nemaz nevēlies būt tāda, kāda esi. Turklāt man patiešām būtu interesanti uzzināt, kādēļ tavas rokas… nav apdegušas, kamēr seja…
- Rokās turēju sev dārgu… cilvēku. Tobrīd, kad mūs pārsteidza uguns, pacēlu galvu, lai izteiktu
nē izkliegtu
lāstu.
Vientuļnieces seja sašķobījās. "Ja tā būtu vesela, tagad droši vien būtu redzams ironisks smīns," nodomāja Enko, izdzirdis turpmākos vārdus:
- Varbūt arī labi, ka nepaguvu to izdarīt, nepaguvu pavērt muti, citādi droši vien tagad ar tevi nerunātu.
Un, par laimi, biju aizvērusi acis.
droši vien raudāju… neatceros
Ūdens bija silts. Un tikpat kā nemaz neremdēja slāpes.
Priekšnamā iešķindējās zvaniņi. Vientuļniece nepaspēja uzmest galvā kapuci, kad istabā ienāca Rakua. Ieraudzījusi neaizsegto seju, viņa sastinga, ar abām rokām spiežot pie vēdera baltu saini. Brīdi, acis nemirkšķinādama, vērās šausmīgajās rētās, līdz Enko nemierīgi ievaicājās:
- Kas noticis, meitiņ? Vai atkal redzēji sliktu sapni? Dzemdību sāpēm vēl par agru: Darga tak ir tev to teikusi.
Rakua papurināja galvu.
- Nē, tēvoci Enko, viņa beidzot izdabūja pār lūpām, joprojām neatraudama acis no Vientuļnieces sejas. Es tikai atnesu šo te… Vientuļniecei. Ja viņa gribēs pieņemt.
Vientuļniece gribēja pieņemt. Zināja, ko tur atradis, un viņai tas patika. Apģērbs bija balts, droši vien darināts kā mirstamā kārta, gan pastāvējis, tomēr tīrs. Un ar kapuci. Vēlāk Enko viņai parādīja istabiņu, kurā stāvēja liels, ūdens pilns mazgājamais trauks.
Vēl vēlāk viņa snauduļodama sēdēja uz krēsla iepretim logam un peldēja tēlu un ainu straumē. Jau sen vairs nespēja atšķirt, kuras no šim ainām un atmiņām ir pašas dzīves epizodes un kuras palikušas, saskaroties ar citu domājošu būtņu domām. Gluži tāpat sen vairs necentās izstumt to visu no savas galvas: vienkārši ļāva atmiņu straumei sevi nest, šūpot, ieaijāt. Viņa bija cilvēks bez pagātnes. Tā ir labāk. Mazāk sāpju un pārpratumu. Un vieglāk sakrāt spēkus turpmākajiem ceļojumiem.
IX
Saule, šķiet, bija sastingusi pašā debesu kalnā. Ne ēkas, ne retie koki nemeta pietiekamu ēnu, lai varētu pie tiem piespiesties un atpūsties. Ik sīkākais solis uz ielas sacēla veselu putekļu mākoni,
ja tādi mākoņi būtu debesīs, nevis uz zemes tie līda rīklē un acīs, liekot tām asarot. Vientuļniece juta, kā no karstuma sāk vai apreibt, mēģināja pietuvoties kādai mājai, bet, tiklīdz pieskārās tumšajam akmenim, spēji atrāvās: no sienas dvesa svelme
tumšie akmeņi tik lieliski uzsūc sauli, tik lieliski un aukstums, sirdi stindzinošs aukstums. kas cēlās no pašām zemes dzīlēm Svelme un aukstums. Viņai nepatika aukstums. Dažkārt bija jutusi, ka tādu izstaro ļoti vecas mājas, un tas parasti nozīmēja, ka šīs mājas ir ļoti nelaimīgas vai pamestas, tukšas, ka tajās nesen kāds miris vai taisās drīz mirt, vai arī to, ka tajās spokojas, rēgu ciems
vai… Ja gribēja vai vajadzēja, no šādām sienām varēja tādus stāstus saklausīties… Tas, ka sienām ir ausis, ir vistīrākā patiesība: tās visu redz un dzird, un saglabā atmiņas ļoti ilgi, vairākas paaudzes vai vairākus gadsimtus, ir tikai jāmāk klausīties… Taču klusums, kas bija apņēmis ciemu, dvesa arī no mājas sienām. Bet vecām mājām tik ļoti patīk runāties!
Ne jau vienmēr, ne vienmēr, tu taču atceries, kā… Mājas runātīgums vienmēr atkarīgs no tās celtnieka rakstura
Drūmi iečīkstēdamās, atvērās durvis, un ārā iznāca vīrietis. Nomērīja viņu dusmīgu skatienu,
ko tā ragana te slaistās, noskatīs vēl ar ļaunu aci vai… bet, ne vārda neteicis, aizklunkāja garām, putekļus celdams. Negribēja ar viņu runāt, nepavisam negribēja. Gāja meklēt atkal kaut kur pazudušo sievu.
Šis ciems negribēja viņai stāstīt par savām nelaimēm. Klusēja ēkas, klusēja aiz slēgtām durvīm paslēpušies ļaudis. Pat no suņiem, kuri, garas mēles izkāruši, saules svelmē skaļi elsa, neko neizdevās izdabūt. Bet kaķi… kaķu te vispār nebija. Jau tas vien katram, kam ir kāda nojēga par neparastām lietām, vēstīja, ka šajā ciemā notiek kaut kas pavisam nelāgs.
Ja neko teikt negrib dzīvie, varbūt ierunāsies mirušie? Apbedīšanas vietas parasti mēdz atrasties pilsētas vai ciema rietumu pusē. Dažkārt tieši tur var atrast visu nelaimju vaininiekus. Gari mēdz būt tik atriebīgi!
Pamestās mājas nez kādēļ bija sapulcējušās vienuviet ciema nomalē. Apstājās un sastinga to priekšā: redzot mirstošas mājas un mirstošus ciemus, vienmēr juta bezcerību. Nebija pārāk apdrupušas vai kā citādi izpostītas,
laiks vēl nebija paspējis ielaist tajās savus nagus
droši vien palikušas tukšas pavisam nesen; tomēr juta, ka tur neviens nedzīvo. Tik tiešām neviens, pat zirnekļi vai sikspārņi ne. Skatījās kādas ēkas tukšajos logos un jau gandrīz padevās kārdinošajai domai kaut uz īsu brīdi ieiet iekšā un mazliet atpūsties.
- Pareta ģimene izmira pērnajā pavasarī. Bija veci, bērnu nebija. Tuvumā stāvēja sieviete no laukuma
etma
un samulsusi raudzījās viņā.
Tad novērsa acis. Nejutās tik droši kā ciema laukumā.
Tāpat kā vairums šī ciema iedzīvotāju, bija melnīgsnēju seju, taisniem, melniem matiem. Atšķīrās no citu tuvējo ciemu iemītniekiem. Bija dzirdējusi par ļaudīm, kas jau neatminamos laikos atcēlušies uz šejieni no aizjūras. Bet tas bijis tik sen, ka nu tie jau gandrīz pavisam sajaukušies ar vietējiem. Un tikai daži viņu ciemi, arī šis, joprojām bija palikuši nostāk no citiem.
Etma rokās gumzīja virves gabalu, kura otrs gals bija piesiets pie spaiņa. Tad nedomājot pārlaida plaukstu vēderam un atkal nolaida rokas. Juta, ka Vientuļniece seko viņas kustībām. Gribēja kaut ko sacīt, tomēr nespēja.