- Jūs arī nesen apglabājāt bērnu, Vientuļniece drīzāk teica nekā vaicāja.
Sieviete palūkojās viņā vērīgāk. Vientuļniecei nepatika šādi skatieni: cilvēki parasti nelūkojās tieši uz viņu, un tas viņu apmierināja. Nolieca galvu zemāk, lai sieviete nevarētu saskatīt seju. Tagad redzēja tikai rokas, kas nervozi žņaudzīja virves galu.
- Jā, beidzot izdzirda. Es nesen… apglabāju bērnu.
gaļas gabalu, tikai nedzīvu sakropļotu augumiņu, bet ne…
Atmiņas gāzās pār sievieti tik pēkšņi, ka viņa notrīsēja.
Atmiņas
tik svaigas, tik asiņainas
par stindzinošajiem gaidīšanas mēnešiem, kad cerība mijās ar bezcerību, it īpaši pēc tam, kad tuvākajai draudzenei Iidai piedzima nedzīvs mazulis, kad šķita, ka varētu sajukt prātā, ja vien tas viss drīz nebeigsies. Un par to, ka tik tiešām gandrīz zaudēja prātu tad, kad viss beidzās: kad tumšā nakti,
kāpēc vienmēr tumšā naktī?
ciešot šausmīgas sāpes, ik pa brīdim dzirdot Enko neskanīgo murmināšanu, bija izstūmusi no sevis nedzīvo augumiņu… Nē, tas bija jāpasaka tagad, tūdaļ pat, lai sāpes atkal neatņemtu prātu!
- Tai bija jābūt meitenei, saprotiet, meitenei! Sievietes balsi ieskanējās aizturētas asaras. Mana mazā Marika…
marika marika marika
Mirkli klusējusi, turpināja:
- Mēs abas ar Iidu runājām, kā viss būs, kā mūsu bērni kopā rotaļāsies, un, ja būs meitene un zēns, viņi apprecēsies un… Ja kādai no mums būtu piedzimis zēns, viņu sauktu par Taaru, bet meiteni Marika. Mans bērniņš bija meitene, bet lidai… Nezinu, viņa man neteica. Neviena no mums negrib atcerēties to, kas notika.
- Kādēļ jūs izvēlējāties tieši šos vārdus? klusi vaicāja Vientuļniece.
Sieviete kādu brīdi domāja, centās atcerēties, tad papurināja galvu.
- Nezinu. Likās, varbūt senču piemiņai, bet kaut kā neatceros nevienu ar šādu vārdu. Laikam sapnī parādījās vai arī…
neatceros, tik tiešām neatceros
Piepeši, it kā būtu kaut ko atcerējusies,
negribu atcerēties, negribu atcerēties tās sāpes
sakustējās, sarosījās, paķēra zemē nolikto spaini un jau aiziedama noteica:
— Es nu iešu, darbi gaida.
Vientuļniece juta, ka aizsteidzās ne tik daudz darbu dzīta kā nobijusies, ka pārāk daudz par sevi pastāstījusi svešam cilvēkam. Svešiem izstāstīt vienmēr ir vieglāk. Tu tiem atveries, atklājies, un pēc kāda laika tie pazūd, dodas prom, sev līdzi aiznesot arī sāpes un noslēpumus, un tajā brīdī šķiet, ka kļūst vieglāk. Jā, pēc tam gan labāk viņus nesatikt, citādi mēdz būt kauns. Nav patīkami, ja pazīstams cilvēks par tevi daudz zina.
XI
Mirušo apglabāšanas vieta patiešām atradās rietumos no ciema. Klajš lauks, vidū senču kalniņš. Ne pārāk tālu, ne pārāk tuvu dzīvo apdzīvotajai vietai. Smagi steberēja uz tā pusi. Sāpēja pie meža zāles pieradušās pēdas: te bija tikai akmeņi un saules izdedzināta, saplaisājusi zeme.
Kalniņš nebija augsts, toties plats: ik paaudze to arvien paplašināja, guldot blakus senčiem jaunus mirušos, aprakdama tos ar jaunu zemi un nostiprinādama ar jauniem akmeņiem. Virsotnē zeme bija nomīdīta, vietām tumšāka, sacietējusi, izgulēta. It kā kāds šeit pastāvīgi izpildītu rituālus. Enko gan teica, ka…
-…zeme ir Tavas varenības pilna, izdzirda Vientuļniece, pēc lietus tā atplaukst ziedos, labībā un bērnos, Tavos bērnos.
Sieviete bija kaila. Nometusies ceļos ar seju uz austrumiem, ar seju pret viņu. Viņas uzacis, plakstiņi, lūpas un pret debesīm paceltās plaukstas bija sarkanas,
asinīm notrieptas
droši vien asinīm notrieptas. Turpat blakus gulēja sastindzis gaiļa ķermenis ar pārgrieztu rīkli.
Mans klēpis ir gatavs ieņemt dzīvību, ziezdama vēderu ar asinīm, dziedoši čukstēja sieviete, kā lietus pārplūdina zemi, tā manu klēpi pārplūdina dzīvības sulas, tavas dzīvības sulas. Es esmu zeme, no zemes es nāku un atkal tajā piedzimšu. Es esmu dzīvības nesēja…
Sieviete sāka nagiem kārpīt zemi un berzt to sevī tā, ka, sajaucoties ar asinīm, izveidojās melna, valkana masa, ātri sacietējoša garoza, gluži vai otra āda. Tad sašļuka uz melnās zemes un, spiezdama pie sevis sažņaugtās dūres, savilkās augļa pozā (garoza karstajā gaisā jau sāka plaisāt un šķēpelēm krita nost no viņas).
Skatījās Vientuļniecei cauri neko neredzošām acīm, bet lūpas atkal un atkal no jauna izrunāja lūgšanas vārdus.
Vientuļniece, cik vien ātri spēdama, nokapa no kalna. Jau tā pārlieku ilgi bija vērusies tajās… tukšuma pilnajās acīs. Mirstošu cerību pilnajās acīs. Enko bija minējis, ka dažas sievietes atkal ķērušās pie senajiem auglības vārdojumiem. Pie burvestībām, kurās nepieciešamas asinis. Viņam tas nepatika, tomēr sievietes atturēt nespēja. Nepatika ne jau tādēļ, ka viņam šīs izdarības riebtos
lai gan, taisnību sakot, man tās tiešām nepatīk, nu nepatīk vai nebūtu iedarbīgas, bet gan tādēļ, ka tās bija pārāk stipras, bet sievietes jau paguvušas aizmirst, kā šie rituāli precīzi izpildāmi.
tu pati zini, cik svarīgi ir ievērot rituālu, cik svarīgi ir visu izdarīt precīzi
Viņa gan nedomāja, ka rituālu precizitāte ir tik būtiska, tomēr bija nācies redzēt…
Nevajadzēja tik ilgi skatīties uz to sievieti. Nevajadzēja ļaut, ka pielavās, pieskaras un pieķeras no tās plūstošā bezcerība…
Enko bija taisnība. Senču kalniņā senči vairs neuzturējās. Vismaz šodien viņu tur nebija.
XII
Matafs Tirgonis cilvēku pamanīja tikai tad, kad tas jau bija ienācis ciema laukumā. Nāca no rietumu puses, un rietošās saules staros sākumā bija saskatāms tikai tumšs siluets. Tikai pavisam tuvumā saprata, ka nācējs nav no vietējiem. Bija tiem līdzīgs: baltā apģērbā ievīstījies, basām, iedegušām kājām, tikai galva ieslēpta kapucē. Nevarēja saprast, vai tas vīrietis vai sieviete. Cilvēks apstājās dažus soļus no viņa un, šķiet, aplūkoja zemē izliktās preces, viss, sākot ar zelta izstrādājumiem līdz garšvielām, viss, kas vien labai saimniecei vai jaunai meitenei vajadzīgs matafs tirgonis var piedāvāt un sagādāt itin visu
tomēr, neko nevaicājis, apsēdās uz svētnīcas priekšnama pakāpieniem. Un nebilda ne vārda.
Matafs paraustīja plecus: šķiet, būs maldījies, acīmredzot vēl viens šī nolādētā ciema iemītnieks, jo vienīgi šeit jau kuru gadu neviens ne tikai neko nepirka, bet pat nepārmija ar viņu ne pušplēsta vārda. Nevarētu gan sacīt, ka arī citur negadījās līdzīgi, it īpaši pēc sliktiem gadiem, kad ļaudis neko nespēja nopirkt, tomēr nekur viņu neapņēma tāda klusuma siena: vismaz piedāvāja atspirdzināties ar ūdeni vai kādu pašgatavotu dzērienu, vismaz… Bet kāda velna pēc viņš atkal un atkal velkas uz šo ciemu? Matafs nogrozīja galvu
laikam jau cerība, cerība
un sāka likt preces atpakaļ ādas somās.
- Vai jūs jau sen apmeklējat šo vietu? sieviete piepeši iejautājās.
tātad sieviete
Matafs gan gribēja paklusēt, tomēr nenoturējās un lepni teica:
- O, jā, jau daudzus gadus. Mēdzu te ierasties pašā darba laikā, kad raža vēl nav novākta, bet sievietes jau sāk gatavoties svētkiem. Es šajā apkārtnē visus pazīstu, ari mani visi pazīst. Jūs acīmredzot neesat vietējā?
- Nē, es te ierados, lai palīdzētu.
Matafs Tirgonis raudzījās uz viņu caur pieri, mazliet neuzticīgi.
- Tad jau tās lietas dēļ? viņš nepārliecināti vaicāja un, negribēdams, lai viņus kāds dzirdētu, paraudzījās visapkārt. Tad pievirzījās tuvāk un sazvērnieciski iečukstējās: Tā lāsta dēļ, kas liek šim ciemam izmirt?