Sieviete vēroja rietošo sauli: sarkanais disks grima tieši ielā starp tumšajiem namiem. Bija tāda sajūta, it kā ciemā atrastos tikai viņi vien un visa dzīvība būtu pametusi tā melnējošos namus.
- Es vēl nezinu, vai tas ir nolādējums. Ne jau vienmēr nelaimes notiek tādēļ.
Matafs viņu vērīgi noskatīja. Nemaz nelīdzinājās burvei tās viņam ne reizi vien bija nācies satikt. Nebija nekādu atšķirības zīmju, nemetās arī izaicinoši skaidrot, ka viņam, raug, neesot nekādas nojēgas par garu pasauli, lāstiem utt., ka, ja viņš vēl turpinās prātulot par lietām, no kurām neko nesaprot, tad… Nē, viņa tikai klusi sēdēja un klausījās. Un radās savāda vēlēšanās izklāstīt visu, ko viņš par šo ciemu domāja.
- Nu, ja jau jūs esat aicināta palīdzēt, tad acīmredzot šīs lietas saprotat labāk nekā es, tomēr ļaujiet jums kaut ko sacīt: es esmu daudz ceļojis un daudz redzējis gan visskaistākās pilsētas, gan pēdējos graustus. Esmu redzējis kā slimību izpostītus un pamestus, tā arī zeļošus ciemus. Ir vietas, kas šķiet nelaimīgas jau pēc dabas, citur visas nelaimes sākušās no kāda sīkuma. Jūs droši vien būsiet ievērojusi, ka lielākajai daļai nolādējumu un burvestību par iemeslu ir sīkas kaimiņu ķildas: sastrīdas sāls šķipsnas, sētas posma vai kā cita dēļ un tūlīt pa galvu pa kaklu nesas pie kādas raganas vai burvja… Šajā pusē pat raganu nevajag, vai katrs pats zina visādas burvestības.
Matafs apklusa. Bija mazliet neomulīgi runāt ar cilvēku, kura seju nevari redzēt. Bet sieviete, it kā mudinādama, lai turpina stāstīt, ieteicās:
- Varbūt šī ir viena no tām vietām, kurās vienmēr slēpjas nelaimes? Turklāt…
- Acīmredzot jūs neesat redzējusi šo ciemu agrāk, pārtrauca Matafs. Agrāk, kad tas vēl bija plaukstošs, viens no turīgākajiem šīs puses ciemiem. Protams, tā iedzīvotāji gan ir tādi mazliet savādi, tomēr sievietes te labprāt ieprecējās, un citu ciemu viri labprāt ņčma šī ciema meitenes par sievām. Jūs taču redzat, cik bagāti te lauki, kādas mājas, un ne jau katrā ciemā atradīsiet svētnīcu. Nē, šo ciemu un tā ļaudis kāds ir nolādējis; nezinu kas, un nezinu kā, bet jūtu, ka tas ir nolādēts. Vai zināt, kā to tagad tuvākajā apkārtnē iesaukuši? Par rēgu ciemu! Un visi cenšas iet tam ar līkumu… Bet, vai gribat, pateikšu jums, kas ir visdīvainākais? Tas, ka neviens tā arī nav devies no šejienes prom. Cilvēki taču, tāpat kā žurkas grimstošu kuģi, mēdz pamest vietu, kur ar viņiem notiek nelabas lietas, bet te nekā. Un tomēr šis ciems mirst. Tajā nav dzīvības, nav prieka, nav… bērnu. Ievērojāt? Dažkārt, redzot viņu sejas, kas ik gadus kļūst aizvien drūmākas, sāku domāt visļaunāko… Bet es viņus visus tik sen pazīstu.
Sieviete sēdēja klusēdama un neko nesacīja. Likās, it kā viņa kaut ko klausītos. Virs viņas galvas tik tikko manāmi šūpojās zvaniņi, akmentiņi un visvisādi dzelzs gabaliņi. Matafs nezināja, kam domāta lielākā daļa no tiem, bet daudzi noteikti bija paredzēti aizsardzībai un tam, lai ziņotu par nelaimi, kas tuvojas.
vai tie tika ziņojuši par šo nelaimi
Kā dodams zīmi, ka laiks doties tālāk, I'afs klusi nosprauslājās. Jā, Taf, jā, draudziņ, tiešām īstais laiks. Uzkrāva zirgam mugurā vienu somu, piestiprināja to pie segliem. Tad noliecās pēc otras.
Es varētu jums piedāvāt lielisku zīdu. Matafs Tirgonis, zirģeļa kaklu glāstīdams, pagriezās pret sievieti. Vai zināt, tagad visas pils dāmas to valkā. Kā jau parasti notiek, šo modi tūdaļ pārņems pilsētnieces. Ciemos gan ļaudis jauno pieņem lēni, tomēr katram gadījumam vadāju līdzi vienu paraugu: nav gan necik grezns, toties ērts, ērtāks par kapuci,
vismaz nebūtu jānolaiž galva ikreiz, kad kāds vērīgāk paskatās
turklāt nemaz nav dārgs. Sieviete papurināja galvu.
- Nē, Mataf Tirgoni, es nevaru to no tevis ņemt. Matafs pasmaidīja
vai tad es viņai teicu savu vārdu un steigšus sacīja:
- Es, protams, varu jums to atlaist arī bez maksas, it īpaši tad, ja jūs spēsiet palīdzēt šim ciemam. Tā apmeklējumi man ienesa krietnu peļņu. Gribētos, lai atgriežas vecie laiki.
Sieviete klusēja. Matafs paraustīja plecus. Veca tirgoņa īpašā nojauta vēstīja, ka nekāda kaulēšanās te nelīdzēs un ir pēdējais laiks doties projām, kamēr vēl nav pavisam satumsis: nebija ne mazākās vēlēšanās šajā ciemā pavadīt nakti. Nolādēts vai ne, bet tas izraisīja bailes. Turklāt šādā karstumā vislabāk ceļot pēc saulrieta: mazāk nogurst gan pats, gan viņa uzticamais Tafs. Tādēļ viņš palocījās pret sievieti,
lai arī kas viņa būtu
saņēma zirģeļa pavadas un bija gatavs doties ceļā.
- O, esiet sveicināts, Svētumu glabātā;! sasveicinājās ar nez no kurienes pēkšņi uzradušos Enko.
Viņu vienmēr bija kaitinājusi kulta kalpu spēja klusi staigāt un nez no kurienes negaidīti uzrasties, bet darba darīšanas lika izturēties pret tiem piesardzīgi un pieklājīgi. Svētumu sargātājs, viņu pazinis, palocījās.
- Aizlūdziet par mani klejotāju un tirgoņu aizbildnim Kalenam, man priekšā tāls ceļš! palūdza tirgonis un, vēlreiz palocījies, aizveda Tafu pāri tukšajam laukumam.
Vientuļniec, es biju iegriezies pie Rakua, izdzirda sakām Svētumu glabātāju.
Matafs ar grūtībām apvaldīja vēlēšanos atskatīties. Bija dzirdējis daudz nostāstu par Vientuļnieci: par viņu jau vairākus gadus daudz stāstīja šīs puses ļaudis. Tomēr necerēja, ka reiz iznāks pašam ar viņu runāties. Runāties gluži kā ar parastu cilvēku, kā ar kaimiņu! Stāstīja, ka kopā ar viņu cilvēks jūt uzticību un paļāvību, kā arī vēlēšanos visu atklāt, ka viņa lieliski visus uzklausa un dod padomu.
tad re, kāpēc es tā runāju, tad re, kādēļ man pat prātā neienāca, ka viņa varētu būt viltvārde
Tomēr vērsās pie viņas tikai tad, kad nekas cits nelīdzēja, kad bija nepieciešama zinoša cilvēka iejaukšanās, bet burvji vai priesteri bija pārāk tālu (vai pārāk dārgi). Daudzi no viņas gluži vienkārši baidījās.
Aiz muguras krēslā slīga no akmeņiem mūrēts sens ciems. Matafs noslaucīja no pieres sviedrus: krēslo vai ne, bet karstums īpaši mazāks nekļuva. Ja tā turpināsies, šajā pusē nākamgad un varbūt pat aiznākamgad nebūs vērts ieklīst: sausums bija lielākais zemnieku un tirgotāju bieds. Kazi, varbūt laiks mest šo nodarbi pie malas; varbūt Kalens lai slavēts viņa vārds! tādā veidā dod viņam zīmi? Bija šo to iekrājis, varētu kādu laiku dzīvot, galu galā, ari dēlam itin labi veicas…
Atraisīja siksnai piesieto blašķi, bet, lūpām pielicis, saprata, ka tā tukša. Atcerējās, ka ciemā aizmirsis piepildīt. Paraudzījās atpakaļ. Krēslā vīdēja neskaidri silueti. Nē, atpakaļ gan viņš negriezīsies. Ne jau pirmo gadu klimst pa pasauli, un ne to vien nācies piedzīvot. Pacietīsies līdz pirmajam strautam vai akai. Slāpes nav pats ļaunākais. Tās var izturēt.
…redzēdams, kā cits pēc cita mirst viņa tuvākie, cilvēks piekrita atdot Čūsku mātei savu mazuli, savu jaunāko bērnu.
- Kā lai viņu tev upurēju? jautāja. Vai likt viņu uz ziedokļa? Varbūt sadedzināt? Vai nolaist asinis?
- Nē! iešņācās Čūsku Māte Ethna. Atnesīsi uz laukiem, noliksi uz zemes dzīvu, es saku tev dzīvu, un iesi mājās, atpakaļ neskatīdamies. Mani bērni paņems to, kas mums pieder. Un tiks palaisti ūdeņi. Un beigsies sausums…
XIII
Naars atkal redzēja to pašu sapni. Vientuļniece stāvēja pie viņa mājas un klausījās, kā viņš sauc bērnus vārdos: Lasja Marika Kari Olgun Taaru Datan. Starp viņu un Naaru izveidojusies saite bija ļoti spēcīga. Viņa to uzturēja, jo aizvien vairāk juta, ka tieši Naars būs tas, kurš palīdzēs atbildēt uz daudziem jautājumiem. Neticēja, ka tas, ka tieši Naars viņu atveda, varētu būt nejaušība. Viņa vispār neticēja nejaušībām. Turklāt kaut kas viņu te saistīja. Māja bija auksta un klusējoša tāpat kā citas, tomēr viņa juta, ka kaut kas… jā, jā, "kaut kas" slēpjas tepat netālu, varbūt pat pašā mājā. Un lida…