Vai Naars ir ievērojis, ka sieviete viņa sapnī aizvien vairāk iegūst lidas vaibstus bet varbūt otrādi
vai ari otrādi lida kļūst aizvien līdzīgāka sapņa sievietei?
Naars miegā ievaidējās. Viņa zināja: ja vien vēlētos, varētu paglābt viņu no murgiem, taču sapņi ir ceļa rādītājs, ceļa rādītājs, kuru nedrīkst izlaist no acīm. Vakar naktī viņa par Naara sapni ieminējās Enko, bet vārdi viņam neko neizteica. Tomēr Enko bija ieminējies,
bet varbūt es sadzirdēju viņa domas… neatceros ka Naara dzimta ir loti sena, tā ievērojusi daudzas senas tradīcijas
"kaut vai tās lelles… nezinu citu ģimeni, kurā vēl būtu saglabājušās lelles… tās agrāk taisīja mirušo vai upurēto bērnu piemiņai"
un dzīvo šeit ilgāk, nekā stāv svētnīca, "mēs sarakstām visus dzimušo vārdus, tu taču zini Olderna likumu… tā ir vieglāk…"
turklāt tajā vienmēr bijuši "citādie" cilvēki, gan vīri, gan sievas, kas varējuši kļūt (un dažkārt arī kļuvuši) par priesteriem un burvjiem, arī pats Naars, kurš kādu laiku bijis viņa māceklis; tāpēc viņa sapņi nevarēja būt gluži bez nozīmes. Viņš bija runājis vēl par šo un to, un citas domas vai atmiņas par Naara mājām Vientuļniece nebija spējusi uztvert.
ko viņš tur domāja… par lidas savādo izturēšanos un mazuļa klaigām, bet…
Vakarnakt viņi bija runājuši par vēl daudz ko. Par tuvojošos sausumu; par plaši izplatītajem un jau pavisam aizmirstajiem lietus saukšanas rituāliem. Par nelaimēm, kas jau krietnus divdesmit gadus vārdzināja ciemu
"Sākās ar to, ka uz senču kalniņu aizgāja daudz bērnu… tā kā epidēmija… takā… bet pēc tam sāka dzimt nedzīvi mazuļi. .. raug, tādus večus kā es nāve neņem, bet bērniņus…"
un kas bija uznākušas tik negaidīti. It kā kāds būtu nolādējis. Bet kas? Vēl žēlojās, ka visi gariņi pametuši Tūkstoš Logu namu un, cik viņam zināms, arī visu tuvāko apkaimi. Turklāt izgaisuši arī visi mazie radījumi, pazuduši svētnīcas putni, zalkši, kaķi. Starp citu, kaķi pazuduši ne tikai no svētnīcas, bet arī no visa ciema. Arī senči vairs nevēlas sarunāties. Gadās brīži, ka pat viņš, kurš visu mūžu pavadījis svētās vietās, sāk šaubīties, vai Dievi tiešām pastāv. Tad Vientuļniece, visu laiku pacietīgi klausījusies, bija centusies pārliecināt: "Par to gan tu vari nešaubīties. Labi vai ļauni, bet būt viņi ir." Un kā gan ne. Pati bija ar viņiem sastapusies. Aci pret aci.
Dzirdēja, kā iekšā atmostas Naara sieva Iida. vājprāts vērpās ap viņu kā apmetņa krokas, aizvien vairāk un vairāk ietinot savos apskāvienos un nošķirot no citiem… it kā piederētu ne vairs šai pasaulei, it kā vienā un tajā pašā brīdī atrastos dažādās vietās un pat dažādos laikos
Joprojām mēģināja viņai pieskarties, tomēr velti: viņa bija tālu, ļoti tālu. Vientuļniece ieklausījās: dzirdēja, kā sieviete dungo šūpļa dziesmu it kā mierinātu naktī pamodušos bērnu. Juta, ka vēl mazliet un sapratīs kaut ko ļoti svarigu, taču koncentrēšanos izjauca svešas būtnes pieskāriens.
Ne šīs, ne viņas pasaules vēju netraucēts, gaisā karājās tas pats gars, kas iepriekšējā naktī bija no satikšanās izvairījies. Jaunas sievietes gars vai vismaz gars, kas izskatījās jauns: ne vienmēr tie mēdz izskatīties tādi kā savā nāves stundā. Glīto seju mazliet savieba aizvainota bērna izteiksme. Valdonīgi iebadīja Vientuļniecei ar pirkstu un vēra muti, lai runātu. Bet jau pirms tam Vientuļniece izdzirda: Es esmu Vaira. Vai vari man palīdzēt no šejienes izrauties? Ja palīdzēsi man, es palīdzēšu tev. Roka roku taču mazgā, vai ne? Tev tikai būs jānodod daži vārdiņi manam nevaldāmajam vīram Tengu, jo tas vecais rutks Enko mani nedzird. Vai arī izliekas, ka nedzird.
XIV
Vasaras naktis aizskrien ātri. Jo vairāk tad, ja pusi no tās pavadi valdonīga gara sabiedrībā.
gara, kurš šķiet esam dzīvāks par visiem šajā ciemā palikušajiem dzīvajiem
Ja situācija nebūtu tik nopietna, satikšanās Vientuļnieci būtu tikai iepriecinājusi. Taču šim garam tiešām bija nepieciešama palīdzība. Un visiem te dzīvojošajiem arī. Un pēc iespējas drīz, jo…
Tāpat kā Enko, arī viņa bērzājā nejuta neko, izņemot zemē iesūkušās māšu sirdssāpes. Vaira viņu šurp atveda jau uz rīta pusi un parādīja, kur aprakti viņas nedzīvi dzimušie bērni. Rādīja pauguriņus, uz kuriem šur tur uzlikts pa ziedu pušķītim. Sauca, kā bērni tie ir, ja zināja (un gari, ja vēlas, var daudz ko uzzināt), sauca arī tiem izvēlētos vārdus. Bet tas arī bija viss: vārdi, pauguriņi un puķes. Un tārpi, ērcīgi piemetināja Vaira, daudz, daudz tārpu, slieku un visādu zemes kukaiņu. Viņa jau sāka nožēlot, ka atvedusi Vientuļnieci šurp, jo tā tikai kaut ko klausījās un klausījās, tā arī neko neuzsākdama. Tādēļ pēc kāda (pavisam īsa) laiciņa nosauca viņu par "miglas pūtēju", "krāpnieci", "stulbo vistu" un devās prom.
Saule jau sen bija uzlēkusi, bet Vientuļniece arvien sēdēja bērzājā. Klausījās, kā mostas ciems, kā murd vīri, no izsīkstošajām akām nesdami ūdeni mājup lopiem, dārziem, laukiem un… Jau pazina katru cieminieku. Daudz viņu nebija palicis.
Berza pirkstos sausas, pārlieku ātri nobirušas bērza lapas un domāja. Tad piecēlās un gāja uz ciemu. Apstājās pie Naara pagalma vārtiņiem. Redzēja mājas vaļējās durvis. Zināja, ka Naara iekšā nav. Arī Iidas ne. Bet tagad juta, ka tur ir vēl kaut kas. Pieņēma lēmumu un, apkārt neskatīdamās, devās uz durvīm. Iegājusi puskrēslā, ļāva acīm aprast un tūdaļ ieraudzīja lelles. Sēdēja viss sešas, iedurdamas viņā savu nedzīvo acu skatu. Apsēdās uz koka grīdas tām pretī. Dziļi ieelpoja sauso, putekļaino gaisu. Domāja, ka sen nav staigājusi pa Mirušo ceļiem. Nekad arī labprāt nebija to darījusi. Tā nav vieta priekš dzīvajiem.
Aizvēra acis un centās neklausīties, neklausīties, neklausīties…
XV
Sajūta, kā vienmēr, bija nepatīkama. Toties kluss. Pašņirkstināja zobos zemi, juta augšup kāpjam nelabumu, bet zināja: spļaudies, cik gribi, zeme mutē kā bijusi, tā būs. Kamēr vien atradīsies te, Nedzīvības Līdzenumā. Šoreiz plašums, kas, šķiet pletās līdz bezgalībai, bija smilšu tuksnesis. Viss cilvēku pēdām nomīdīts. Tumšas debesis, kurās nekad nav saules.
Nedzīvības zeme. Te sākas un beidzas visi ceļi.
Vientuļniece smagi piecēlās. Iztaisnojoties juta, kā augumā ielaužas stingums. Dzīvie to sauc par Nāves elpu; tā sastindzina dvēseles atstātu augumu. Tā pārņem ikvienu Nedzīvības Līdzenumā ienākušo tā, ka, pat dzīvo pasaulē zem saules atgriežoties, nevarēja vien atbrīvoties no aukstuma sajūtas.
Jau iepriekš aizspiedusi ausis, iečukstējās:
Lasja, Marika, Kari, Olgun, Taaru, Datan!
Vārdi aizbrāzās pār līdzenumu kā vētra, bet Vientuļniece zināja, ka vēja te nav: no zemes nepacēlās ne smilšu graudiņš. Tomēr skaņa izplatās ļoti tālu. Un savu vārdu var sadzirdēt tikai tas, kam tas domāts.
Nekas nerādījās. Vientuļniece gaidīja (ilgi, bet varbūt arī ne Nedzīvības Zemē laiks zaudē ierasto ritējumu). Zināja, ka saukt vairāk par vienu reizi ir bīstami: laukos klaigājošs muļķis var piesaistīt vairāk uzmanības, nekā vajadzīgs. It īpaši, ja esi atsaucis ne tos garus, ko vajadzēja. Daudzi tādi bļauri tā arī nekad nav dzīvo pasaulē atgriezušies. Tomēr ne visi, viņa sevi mierināja, vērdama muti vēl vienam mēģinājumam. Un tieši tobrīd izdzirda labi pazīstamu, tikai sen nedzirdētu balsi: