- Sveika, Doheres! Kā vienmēr, priecājos tevi redzēt!
Acu priekšā vispirms izdīga neliels zaļas, kā tikko pielijušas zāles laukumiņš. No tā izauga neliela auguma vīrs ar platu smaidu sārtajos vaigos.
- Mana dārgā Doheres, atkal glābjam nabaga nevērtīgos ļautiņus? Cik atceros, nācās krietni vien papūlēties, lai piespiestu tevi iegriezties šai viesmīlīgajā pusē.
Viņš ar roku pamāja uz Nedzīvības Zemi.
- Arī es priecājos tevi redzēt, Ainu, taču tāpēc nebūt nav tik bieži jāatkārto mans vārds. Un kur nu vēl šeit!
aizmirsti doheres, tu esi tikai vientuļniece, vienmēr un visur vientuļniece
Ainu kļuva nopietnāks.
- Tev taisnība, piedod! Laikam pārāk ilgi esmu sabijis Citās Vietās un pavisam aizmirsis piesardzību. Ne viens vien daudz dotu par ziņu, ka tu esi dzīva…
- Un garu pasaulē, kā zināms, jaunumi izplatās ātri, piebilda Vientuļniece.
- Labi, aizmirsīsim to. Atsteidzos, tiklīdz klajos izdzirdēju tavu aurošanu. Un, protams, ka varu piedāvāt savu palīdzību. Nāc šurp! viņš teica, pastiepdams roku.
Vientuļniece savējo viņam nesniedza. Pat nemēģināja izkustēties no vietas. Sen nebija redzējusi savu mirušo skolotāju, bet nedomāja, ka viņš būtu kaut mazliet mainījies; protams, ja pēc nāves vispār iespējams mainīties.
- Es taču zinu, ka mēģināsi mani atrunāt, viņa sacīja.
Ainu iesmējās. Cik gan valdzinoša viņa bija, kad strīdējās! Piemiedza acis, vērīgāk ielūkodamies jaunajā sievietē… Mūžīgi jauna šeit. Bet tur? Viņš pat nezina, cik gadu pēc viņu pēdējās šķiršanās pasaulē aizritējis. Varbūt viņa jau ir pavisam sanīkusi večiņa, kas drīz gluži dabiski dosies Mirušo ceļos?
- Tagad vairs nemēģināšu, viņš nepacietīgi izgrūda. Nāc ātrāk! Tu ej pa pareizo ceļu, tikai sāki meklēt neīstajā vietā. Tu taču atceries, ko tev mācīju: kad esi nonākusi šaipus, labāk visu dari ātri un nekļūdoties.
Ainu bija nepacietīgs. Vientuļniece nespēja saprast, vai tādēļ, ka neērti jutās Nedzīvības Zemē, kuru viņam jau sen bija laiks pāriet, kā to dara visi godīgi mirušie, kas tiecas pēc mūžīgās svētlaimes un atmaksas par zemes dzīvi ArghOrā; vai arī tādēļ, ka grasījās vēlreiz mēģināt paņemt viņu uz Citām Vietām. Tomēr viņš varēja parādīt ceļu. Tādēļ stingri ieķērās viņam rokā un spēra pāris soļu uz priekšu.
Tūdaļ pat juta, ka basās pēdas grimst zālē un galva viegli apreibst.
Stāvēja mazā norā. Apkārt melnēja mežs; zari bija sapinušies cits ar citu, veidojot dzīvu sienu. Bija tikpat kluss kā Nedzīvības Zemē, tomēr zemes garša no mutes bija izzudusi.
Zāle bija ne vairs zaļa, bet gan netīri sarkana. Tāpat koki. Un debesis. Vērīgāk ieskatījusies, saprata, ka krāsas nemitīgi mainās. Un ne tikai krāsas. Visapkārt viss tik tikko manāmi kustējās: zāle, koki, debesis un pat zeme. Nekārtīgi, uz visām pusēm.
- Kas šī par vietu? vēl aizvien Ainu pie rokas turēdamās, jautāja Vientuļniece. — Tas ir…
- Priekškambaris, dārgā, Alath-maer-o. īpaši riebīga vieta, ja tā drīkst sacīt, un pavisam noteikti nav ieteicama tādām skaistām meitenēm kā tu!
- Ainu! aizrādīja Vientuļniece.
- Zinu, zinu, apsolīju tevi neatrunāt, bet nesavaldījos. Šī tiešām ir nepatīkama vieta, bet vēl nepatīkamāka ir pati māja, kurā tev nāksies ieiet.
- Kthnas, Čūsku Mātes īpašumi, ja pareizi atceros.
- Vienīgais mierinājums, ka tu vēl atceries vismaz dažas manas mācības. Tu, protams, esi aizmirsusi, ka priekšnams ved uz vēl dažām karalistēm, bet šobrīd mums svarīgākā ir tieši Māte.
- Mums? Ieklausījās Vientuļniece. Tu arī iesi?
Ainu vērīgi palūkojās viņā.
- Lai arī kā gribētu, diemžēl nevaru: man ar Ethnu ir veci rēķini, un, tiklīdz es parādītos viņas īpašumos, vecā ragana mani saostu un atdrāztos ātrāk par domu. Vienai tev varbūt izdosies izsprukt. Ja visu paveiksi ātri un klusi! Še, ņem! Viņš iespieda viņai saujā kaut ko lupatiņā ietītu; tikko tam pieskārusies, Vientuļniece atkal sajuta mutē zemes
tā kā mirušo zemes garša
garšu. Kad vajadzēs atrast ceļu atpakaļ.
- Jā, viņa pamāja, dāvanu rokā spiezdama, es zināšu, ko darīt.
Ainu vēlreiz pasmaidīja un viegli izvilka savu roku no viņējās.
Iespaids, ka viss apkārt kustas, pēkšņi pastiprinājās. Zāle sāka augt, vīdamās pa stilbiem uz augšu,
vai vilkdama dziļumā
bet Ainu pamazām kusa, raudzīdamies ar tālu, jau Citas Vietas redzošu skatienu. Mirkli pirms izzušanas viņš satraukti sarauca seju, it kā būtu ko atcerējies, centās satvert viņu aiz rokas, taču tā izslīdēja no viņa gandrīz caurredzamajiem pirkstiem, un Vientuļnieci jau pavisam no tālienes sasniedza vārdi:
Vārds! Tev jāizvēlas īstais vārds, īstais… Vārdi pārtrūka. Viņa viena stāvēja norā. Pareizāk sakot, grima aizvien dziļāk un dziļāk zālē, kas jau bija apvijusies ap stilbiem, ap vidukli… siltā, lipīgā, it kā tā būtu nevis zāle, bet rokas,
asiņainas, no asinīm lipīgas
rokas. Ļāvās, lai tās viņu velk; saprata: ja nepretosies, nonāks, kur vajadzīgs. Debesis iekrāsojās tumši zilas, mežs pacēlās un virs galvas izveidoja velvi; bet varbūt tā bija zeme, kas ierijusi viņu savā tumšajā klēpī nezināja, tas nebija svarīgi, tikai juta, ka viņu velk aizvien dziļāk
ko viņš gribēja pateikt… vārdu, kādu vārdu… bērnu… viena bērna… bet viņa taču… nezināmībā.
XVI
Acis pamazām aprada ar tumsu. Gulēja siltā, dīvaini vibrējošā tukšumā. Tālumā manīja blāvu gaismu. Sāka neatlaidīgi rāpties uz tās pusi. Brīžiem gan šķita, ka gaisma nevis tuvinās, bet attālinās un pa šo alu nāksies stumties līdz pat mūža galam. Vibrācija arvien pastiprinājās, šķita, ka pašas sienas grūž ārā no sevis, un pēkšņi viņa kā no mucas izsperta spunde jau bija laukā. Mirkli karājās gaisā, gaisma pulsējoša gaisma
tad ieplunkšķēja ūdeni. Vismaz sākumā domāja, ka "ieplunkšķēja ūdenī": šķidrums mirguļojošajā gaismā nemitīgi mainīja krāsu, mudžēt mudžēja no dzīvām būtnēm un arī pats šķita esam ne mazāk dzīvs par tām.
sveša, sveša, švīkstēja pilieni, un ziņa ātri izplatījās uz visām pusēm
Uzsitās vilnis un izmeta viņu uz cieta ceru, loti ceru
pamata. Vientuļniece pagriezās atpakaļ, gribēja uzmanīgāk ielūkoties šķidrajā substancē, kurā tik negaidīti bija nācies izpeldēties, tomēr nekā līdzīga ieraudzīt neizdevās. It kā tā būtu acumirklī izgarojusi un pārvērtusies dīvainā trīsošā migliņā, kas no visām pusēm mēģināja viņu apņemt. Tādā apmaldīties tiešām nebūtu patīkami, ja ne vēl ļaunāk: skaidri dzirdēja no turienes plūstam čaboņu un čukstus, ko paretam pāršķēla šaušalas raisoši spiedzieni, brēcieni un ķiķināšana.
Zeme nemitīgi kustējās vēl trakāk nekā Priekškambarī, tādēļ taciņa, ko viņa acu priekšā ieraudzīja, izskatījās šai nemitīgi mainīgajai Vietai nepiedienīgi pastāvīga. Un ļoti atgādināja bez īpašas atjautības ierīkotas lamatas. Tomēr izvēles nebija: ja vispār gribēja kaut kur iet, bija jāiet pa to pašu.
Taciņa noveda pie lielas mājas. Rēgojās kā tāds straumes vidū guļošs akmens, šķietami nesagraujama, tomēr, tuvāk piegājusi, Vientuļniece ievēroja, ka fasāde ir krietni bojāta, bet pamatus teju teju izskalos ūdens.