Šo māju viņa jau bija redzējusi. Cilvēku pasaulē tajā dzīvoja Naars un Iida. Tomēr dažas atšķirības šo māju darīja vairāk līdzīgu tai, kurā Naars redzēja sešas lelles — mazuļus. Viņa vairs nešaubījās par to, ko šajā mājā atradīs. Bet mājai nebija durvju.
Vientuļniece paraudzījās visapkārt. Migla bija pielīduši tuvāk, un tās mainīgajās dzīlēs vīdēja tēli,
neskaties neskaties tur
ko iepriekš bija varējusi tikai dzirdēt. Atkal pagriezās pret māju. Gari nogaidīja, bet viņa ar visu augumu juta to skatienus. Dzirdēja tos kā klusu grabināšanos gar durvīm. Pagaidām vēl klusu.
Ir jāpasteidzas. Kā jau bieži nācies to darīt, arī šoreiz jāpaļaujas uz nojautu, nevis drošām zināšanām. Ar plaukstu pieskārās mājas sienai un klusi izrunāja:
- Lasja!
Siena zem plaukstas iedrebējās. Gari aiz muguras pieklusa, iesūkdami sevī vārdu, un čabēšana pārvērtās artikulētā skaņā.
- Lassia! Lassia! Lassia!
Vientuļniece ievilka elpu un izrunāja nākamo vārdu:
- Marika!
Drebēšana kļuva stiprāka, bija dzirdama skaņa it kā nosprakšķētu lūstošs zars, un viņas acu priekšā sienā sāka vērties sprauga. Vientuļniece drīzāk juta nekā redzēja, ka gari saplūst tuvāk, bet, pirms tie paguva pietuvoties, nezināms spēks viņu satvēra un ievilka iekšā.
Istabā bija silti. Neredzēja neko ne uguni, ne pavardu -, kas varētu būt siltuma avots, tomēr bija ļoti silti. Kā jau varēja gaidīt, sprauga tūdaļ aizvērās. Sienas droši sargāja no jebkādām āra skaņām, tādēļ bija kluss. Līdz brīdim, kad izdzirda bērna šņukstus. Tie nāca no pavērtajām durvīm iepretī. No guļamistabas durvīm.
Vientuļniece devās uz priekšu, ik solī atkal izdzīvodama Naara sapni: viņa ieiet guļamistabā, ierauga sešus šūpuļus un ikvienā no tiem pa lellei mazulim, kas raugās viņā nedzīvām acīm. Un sievieti, kas pārsteidzoši līdzinās Iidai.
Šūpuļu nebija. Istaba bija pilnīgi tukša.
Raudāšana kļuva stiprāka. Skaņa nāca no labās puses. Vientuļniece pagriezās un ieraudzīja puisēnu,
puisēnu?
kurš tupēja, stūrī ierāvies. Viņš, šķiet, nebija pat gadu vecs. Bērns izbijies skatījās uz iebrucēju, saraudamies pie ikkatras viņas kustības. Pār sasarkušajiem vaigiem ritēja asaras.
Vientuļniece vēlreiz paraudzījās apkārt. Kur pazudušas Naara sapņotās lelles? Cik viņa atceras, tur tiešām nebija bērnu. Tomēr…
lelles, lelles… tās agrāk izgatavoja mirušu vai upurētu bērnu piemiņai…
Kad Vientuļniece atkal palūkojās uz raudošo bērnu, viņai nedeva mieru sajūta, ka tas ir kļuvis citāds. Pār vaigiem plūda asaras. Savādi, bet nejuta žēlumu. Tikai tādu kā īgnumu, kā dusmas.
kādēļ? es taču nevaru mierīgi noskatīties uz raudošu cilvēku, ja nu vienīgi…
Ja nu vienīgi viņš izliekas.
- Kas noticis, mazulit? cik vien mierīgi spēdama, viņa vaicāja. Vai tu te esi viens pats?
Bērns ieklausījās. Piešķieba galvu, it kā mēģinādams saprast, ko viņam saka. Asaras mitējās, un Vientuļniece pati savām acīm redzēja, kā viņa seja vienā acumirklī pārvēršas. Ne tikai seja, bet viss augums mazliet pastiepās, mati kļuva garāki, un nu uz Vientuļnieci jau raudzījās maza, tumšmataina meitenīte. Viņa lēni piecēlās kājās un, vaigu ar dūrīti paberzusi, klusi bilda:
- Es te esmu pavisam viena, pavisam, pavisam viena! Tāpēc arī raudu. Vai tu paliksi pie manis? Ar mums jau tik sen neviens nav runājis…
Citās Vietās iespējams satikt dažādas būtnes. Gadās, ka tās ir cilvēki, gadās, ka ne; dažkārt tām ir veca cilvēka, citkārt nevainīga zīdaiņa izskats. Un tu nevienam nevari uzticēties pat ne tad, ja tevī raugās tavas mātes acis. Visbiežāk.
- Es esmu Marika. Meitenīte bija nemanāmi pietuvojusies. Un tu?
Izdzirdusi šo vārdu, Vientuļniece tūlīt saprata, ar ko darīšana. Tas, kas stāvēja viņas priekšā, bija viens no Naara mājas sešotnes. Pareizāk sakot, viens no tiem, kas reiz bijuši seši atsevišķi bērni. Savulaik, vēl būdams viņas skolotājs dzīvo pasaulē, Ainu tika stāstījis: Citās Vietās dažkārt gadoties, ka gari dažādu iemeslu dēļ saplūst vienā būtnē bael-thon. Tas līdzinās daudzu garu apsēstam cilvēkam, tikai šos garus nevieno kopīgs augums.
augums tādā nozīmē, kā to saprot parastie ļaudis
Šāds "apvienotais" gars mēdz būt ļoti bīstams. Vientuļniecei nebija nojēgas, vai šis gars gatavojas (un vai spēj) viņai kaitēt; viņa zināja tikai to, ka nekādā gadījumā nedrīkst izpaust bael-thon savu vārdu. Vārda spēks Citās Vietās ir pārāk liels, lai ar to šķiestos pa labi, pa kreisi.
Meitenīte ar acīm redzamu nepacietību gaidīja viņas atbildi. Vientuļniece piesardzīgi bilda:
- Vari mani saukt par Vientuļnieci.
Meitenīte pat nemēģināja slēpt vilšanos: juta, ka viņai nav teikta patiesība. Pamazām pār vaigiem sāka tecēt asaras, sejas vaibsti pārvērtās, un Vientuļnieces priekšā atkal bija zēns. Ne tas, kurš Vientuļniecei parādījās pirmais, bet vēl mazāks. Kājas, neizturēdamas svaru, saliecās, un bērns smagi nogāzās sēdus, sākdams raudāt vēl stiprāk. Vientuļniece uzmanīgi notupās viņam iepretim.
— Kuš, mazuiīt, kuš, mēģināja mierināt, taču puisēns izbijās viņas balss un raudāja vēl stiprāk.
Vientuļniece pārvilka roku sev pār seju, ko darīt, ko darīt
nezinādama, ko darīt tālāk. Skaidrs, ka šis bael-thon viņu saprot, bet vai tas būs ar mieru paskaidrot, kas notiek ciemā un kā pats nokļuvis šajā vietā?
"kas pavisam noteikti nav ieteicama tik skaistām meitenēm kā tu"
Un tādiem maziem bērniem kā šie.
- Vai tu vari man pastāstīt, kā te nokļuvi? cik vien rāmā balsi spēdama, jautāja Vientuļniece. Es gribu tev palīdzēt, bet nevarēšu, kamēr nezināšu, kā esi te nokļuvis.
Puisēns vairākas reizes nošņaukājās, noslaucīja joprojām pār vaigiem ritošās asaras un, mazliet neuzticīgi uz sievieti raudzīdamies, pamāja ar galvu. Un pieskārās Vientuļniecei.
XVII
No sākuma ir tumsa, tikai nezināms spēks viņu kaut kur nes,
kur? kur? negribu
stumj pa šauru gaiteni, kas te savelkas, te atlaižas, kamēr izmet laukā, sāpīgā, acis žilbinošā gaismā, nepazīstamā, neomulīgā pasaulē, un divas milzīgas rokas viņu tur, lai nenokristu zemē. Un kliedziens, no viņas pašas izplūstošs kliedziens pārplēš un sarausta driskās svētlaimīgo mieru, kas līdz šim bijis viņai visapkārt. viņam
Piedzimšana… īsa un ātra dzīve dzīvo pasaulē; sejas, rokas, sejas, rokas, saules stars uz sienas, zaļacains radījums,
kaķis
kas viņu pastāvīgi vēro; cits radījums, kas skaļi vaukšķ un laiza viņam seju, un silts augums, mātes
pie kura ir tik labi piekļauties un klausīties ritmiskos pukstus, un dzert pienu, un…
…Un vienas no rokām, kas viņu līdz šim šūpojušas, ceļ viņu no šūpuļa,
kāpēc gan raud šī viņam vistuvākā seja… viņam nepatīk, viņam nepatīk…
kaut kur viņu nes, sev zem deguna murminot vārdus, un kāda balss blakus atbalso, un bērns jūt, ka viņu pārņem šausmīgas bailes, un viņš sāk prasīt, lai viņu nes atpakaļ, prasīt vienīgajā viņam zināmajā veidā skaļi raudot… Un tikai tad, kad no kliegšanas un asarām sāk smakt, kad ir viens un tumsā, un saprot, ka neviens nenāks viņu no šejienes paņemt, apklust. Virs galvas san vārpas. Zem zemes kaut kas skrabinās. Arvien tuvāk, arvien tuvāk viņam, bet viņš spēj tikai gulēt un klausīties… Viņam ir bail bail bail… Mēģina apsēsties, nevar, un skrabināšanās ir jau pavisam tepat, un kaut kas sāpīgi ieduras, iespraucas viņam mugurā, kājās, galvā, rokās, daudzas daudzas mutes, daudzi daudzi zobi iezīžas viņa miesā tā, kā viņš iezīžas mātes krūtī, un dzer viņu, zīž viņu… Viņam ļoti, ļoti sāp, un viņš pretojas…