…Viņam vairs nevajag citu palīdzības, lai kustētos. Viņam vairs nevajag mātes piena, lai varētu dzīvot. Viņam vairs nevajag… Viņš ir atradis vietu, kur paslēpties no Tiem, Kuri Atlīduši No Pa Zemēm: viņš klusi un nekustīgi tup tajā, lai sevi nenodotu. Var redzēt savu māti un tēvu, un tie var redzēt viņu. Tikai kāpēc tie gandrīz nekad nepaņem viņu un nepiekļauj sev klāt, kāpēc?
Un Tie, Kuri Atlīduši No Pa Zemēm, aizvien meklē viņu, kā suņi ošņādami viņa pēdas. Aizvien tuvāk un tuvāk. Tikai viņš nevar pakliegt… Un tad…
No sākuma ir tumsa. Tikai nezināms spēks viņu kaut kur nes. Stumj pa garu, šauru gaiteni, izmet sāpīgā gaismā, nepazīstamā, sausā pasaulē, divas lielas rokas paceļ viņu augšup, un viņa kliedz kliedz kliedz…
Piedzimšana. Tad siltas rokas, mātes augums un piens, un rokas, un sejas… Citi bērni. Viņas vārds ir Marika. Un sauss gaiss. Un dažkārt izsalkums… Un lelle, kas sēž iepretī uz plaukta un skatās apaļām acīm.
- Kas tas? viņa jautā mammai.
- Tas? mamma paceļ no šuvekļa nogurušas acis un saraujas. Tā ir lelle.
- Kādēļ viņa ir tur? Vai drīkstu ar viņu paspēlēties? viņa vaicā.
- Nē! Mamma gandrīz kliedz, tad nomierinās un saka: Tā nav parasta lelle. Kad tavs brālītis… nomira, tētis uztaisīja šo lelli, lai tā mums par viņu atgādinātu. Tādēļ es negribētu, ka ar viņu spēlētos.
Viņa stāv un kādu laiku skatās uz lelli. Pagriežas pret mammu.
- Tu viņu ļoti mīlēji? vaicā un redz, ka pār mātes vaigiem tek asaras.
Mamma pamāj ar galvu.
- Bet vai mani tu arī mīli?
- Ļoti! Māte slauka asaras.
- Ja es nomiršu, vai tētis arī man uztaisīs tādu lelli?
Mamma skatās uz viņu kā apstulbusi.
- Es ļoti gribētu.
Pēc tam viņa daudzreiz stāv lelles priekšā un sarunājas ar brāli. Un dažreiz viņš atbild.
Pēc tam kļūst aizvien sliktāk un sliktāk. Viņai tiek aizvien mazāk ēst. Un dzert. Vecāki, kaimiņi un kaimiņu bērni sažuvušām sejām, apdzisušām acīm. Gandrīz ik dienas mirušo kalniņā dzirdamas raudas. Kādu rītu viņa ierauga, ka māte priekšnamā pakritusi. Viņa gandrīz neelpo.
Vakarā tēvs izskatās briesmīgi satraukts. Atkal un atkal uzmet viņai savādu skatienu. No šiem skatieniem viņai kļūst baisi… Nākamajā naktī tēvs viņu atmodina un ved ārā no istabas. Mājas priekšā sapulcējušies ļaudis kā tādi rēgi no tantes Argun stāstiem.
kas te notiek, kas
Bail, ļoti bail kā sapnī. Tas droši vien arī ir sapnis un tūlīt beigsies. No kaimiņiem atdalās vēl daži vīri un ved viņu laukos. Viens no viņiem murmina kaut kādus vārdus. Viņa nesaprot.
- Tēti! Mēģina viņu apstādināt, bet viņš neapstājas, un viņai atliek tikai skriet viņam pakaļ. Kur mēs ejam?
Kāds vīrs
gatis
apstādina viņus un aizsien viņai muti. Nepacietīgi skatās uz viņas tēvu, bet viņš novēršas un caur sakostiem zobiem izgrūž: Es nevaru! Dariet visu paši! un aiziet.
- Kur virves? Gatis prasa otram vīram, bet tas aizvien murmina nesaprotamus vārdus.
Tad Gatis nogulda viņu uz zemes, viņa nepretojas, Gatis izvelk aiz siksnas aizbāzto milnu un sadragā viņai kājas.
Viņa nevar pakliegt! Kāpēc tā sāp?! Sāp! Vīri aiziet, un viņa paliek viena.
Caur sāpēm viņa neko nedzird, un tikai tad, kad kāds ar tūkstošiem zobu iezižas viņas miesā, izdzird spiegšanu un ķiķināšanu. Un pat mutei priekšā aizsietā saite nespēj aizturēt viņas pēdējo kliedzienu…
…siltas rokas apskauj viņu un tur. Viņai vairs nekas nesāp. Mazs puisēns
brālis
uzsmaida viņai. Viņi sēž istabā. Tā ir šķība un neglīta, bet viņa pazīst savas mājas priekšistabu.
Viņi kopā ceļ māju. Bez logiem un durvīm, lai Tie, Kuri Atlien No Pa Zemēm, nevarētu te ielauzties. Reizēm viņi ir vecāku mājā: viņš vienā lellē, viņa otrā. Mamma nespēj uz viņiem skatīties un neraudāt. Viņa gandriz vienmēr raud. Viņa kļūst veca. Pēc tam uz viņiem skatās cita sieviete. Viņu izaugusi māsa…
No sākuma ir tumsa. Tikai nezināms spēks nes…
No sākuma ir tumsa, tikai nezināms…
No sākuma ir tumsa…
No sākuma…
Viņa atkal stāv mājas mijkrēšļainajā istabā.
Bet tagad tu! Maza meitenīte tur viņu aiz rokas, ar pirkstiņiem spēcīgi ieķērusies, velk pie sevis, velk pie sevis. Bet tagad tu pastāsti par sevi: kā tu piedzimi, kur uzaugi, kāds ir tavs vārds…
kāds ir tavs vārds
Un viņa cenšas atbrīvoties, taču šķiet, it kā meitenītes
bael-thon
nagi būtu ieauguši ādā, un sejas, bērnu sejas, atsevišķas vienā, atšķirīgās balsīs viņai čukst:
- Kāds ir tavs vārds? Kāds ir tavs vārds?
.. .un viņa jūt, kā padodas aicinājumam, un tumsa no sākuma vienmēr tumsa pārmāc viņas apziņu un…
Sieviete ielauzās iekšā, sieviete, pagrāba bērnu, bael-thon
atrāva, atplēsa no viņas, piespieda sev klāt, kaut ko bez skaņas kliegdama, sieviete. Bērns viņas rokās niķojās, bet aizvien vairāk pierimdams, stingdams, aizvien vairāk pārvērzdamies par… Lelle raudzījās Vientuļniecē dzīvām un naida pilnām acīm.
Grīda bija ļoti cieta. Un mugurai uz tās tik neērti…
XVIII
Jau no tālienes izdzirda sievas histērisko kliedzienu, nosvieda grožus un, atstājis vezumu ielas vidū, iedrāzās savā pagalmā. lida kliedza mājā, tādēļ, neko negaidot, metās iekšā. Pirmajā istabā uz grīdas gulēja nez kā te gadījusies Vientuļniece. Tūdaļ viņu pazina, lai arī bija apvilkusi citas drānas. Droši vien būtu pazinis arī aklā tumsā. Iida, vienu lelli apkampusi, stāvēja guļamistabas durvīs un jau pusbalsī atkārtoja:
- Nevienam es tevi neatdošu, nevienam! Manu bērniņ, manu mazulit! Neviens tevi mammītei neatņems, neviens nedarīs tev pāri, mans mīļais….
Naars juta pār muguru ritam aukstus sviedrus. Redzēja lelles acīs spīgojam baltu gaismu un zināja, ka tas nav acu apmāns. Vientuļniece joprojām gulēja bez dzīvības pazīmēm. Iida aizvien klusāk un klusāk turpināja savu litāniju. Naars piegāja pie Vientuļnieces, noliecās
ir jāpazūd no šejienes
un, uz rokām pacēlis, iznesa laukā. Nesot kapuce mazliet noslīdēja, un Naars pirmo reizi ieraudzīja viņas seju, brīnišķīgu jaunas sievietes seju. Arī tā, tāpat kā lelles acis, izstaroja savādu gaismu, kas gan pazuda, tiklīdz viņš izgāja no mājas. Reizē ar gaismu izzuda arī jaunā seja, dodama vietu nezin kā, uguns vai slimības, izkropļotam vieplim. Naars tik tikko noturējās, savu nastu zemē nenometis.
Vientuļnieces acis atvērās un bezveidīgās lupas izdvesa:
- Ja gribi mest met, tikai nedomā pārak ilgi.
Naars uzmanīgi nolika viņu zemē. Vientuļniece sagrīļojās, ar vienu roku ieķērās viņējā (otrā kaut ko cieši turēja) un pavisam negaidīti iesmējās.
- Šodien man acīmredzot lemts turēties kā dzīviem, tā mirušiem vīriešiem zem rokas. Pietiks, jāsāk pašai staigāt. Jaunekli, laidiet mani vaļā, nu jau pati kaut kā noturēšos!
Naars soli atkāpās, joprojām turēdams izstieptu roku, lai vajadzības gadījumā varētu viņu satvert. Vientuļniece sakārtoja kapuci, atkal paslēpdama seju.
- Biju jau sācis domāt, ka esat mēma.
- Zinu, Vientuļniece pagriezās tā, lai varētu viņu redzēt, es bieži aizmirstu, ka pie cilvēkiem nepietiek tikai klausīties, bet ir arī jārunā.