Naars pagriezās pret mājas durvīm. Iekšā bija kluss.
- Kas… kas tur notika? vaicāja Vientuļniecei.
- Vakarā atnāc uz Tūkstoš Logu Namu. Vientuļniece paraustīja plecus. Tad arī mēģināšu visu paskaidrot. Un noteikti atved Tengu.
- Bet kā Iida?
Vientuļniece bridi stāvēja, neko nesakot.
- Pacenties, viņa beidzot bilda, pacenties, lai viņa nepaliktu viena. Kad nāksi uz namu, palūdz, lai kāds ir pie viņas.
Kad Naars atgriezās mājā, Iida gulēja gultā, joprojām turēdama savos apkampienos lelli. Draudīgais acu mirdzums bija izzudis.
XIX
- Es ar šo nostāstu saskāros jau pirms Vientuļnieces ierašanās, kad meklēju lietus saucamos vārdus, Enko domīgs berzēja pieri. Bet tikai tad, kad viņa izstāstīja, ko pieredzējusi Citās Vietās, sapratu, ka tas varētu būt saistīts ar nelaimi, kas piemeklējusi mūsu ciemu.
Svētnīcas piebūves istabā, apgaismodamas četrus sanākušos cilvēkus, rāmi dega vairākas resnas sveces. Kad Naars ar Tengu drīz pēc saules rieta te ieradās, Enko un Vientuļniece sēdēja pie galda, apkrauta ar pergamentiem, koka un akmens plāksnītēm, kā arī daudzām citām lietām, kuru nozīmi ciema vecākais nezināja. Tagad Vientuļniece sēdēja istabas mazāk apgaismotajā stūrī, un brīžiem varēja pat aizmirst, ka viņa te vispār atrodas. Trīs viri bija sanākuši ap galdu.
- Citās Vietās? nesaprazdams vaicāja ciema vecākais. Ko nozīmē "citās vietās"?
Enko pagriezās pret viņu.
- Citās Vietās nozīmē "aiz dzīvo pasaules robežām". Tas ir tas, ko mēs saucam par garu valstību: tā vai cita dieva valdījumi, Te-Mara Mirušo Zeme, Argh-Ora Gaismas
Valstība un tā tālāk. Šobrīd nav laika sīkāk skaidrot, bet, ja tu, Tengu, kādreiz gribēsi uzzināt vairāk, atnāc, un es izstāstīšu visu, ko zinu.
- Vai tas nozīmē, ka viņa, Tengu ar galvu pamāja uz Vientuļnieces pusi, spēj staigāt pa mirušo ceļiem, kā mēdza teikt mana vecmāmuļa?
Enko pasmaidīja.
- Tava vecmāmuļa bija gudra sieva. Jā, Vientuļniece var staigāt arī pa mirušo ceļiem. Bet es gribētu atgriezties pie nostāsta, pareizāk sakot, ļoti senas teikas. Un tā teika vēsta, ka sirmā senatnē šīs zemes piederēja dievam Oteku. Viņam bija ļoti laba sirds, un visi dievi viņu ļoti mīlēja. Bet reiz viens no cilvēku cilts, izdaudzināts spēkavīrs Patanstegu, nez kādēļ sastrīdējās ar šo dievu mīluli un strīda laikā viņu nonāvēja. Neņemos spriest, kā viņš to spēja, varu pateikt tikai to, ka sekas bija briesmīgas: sadusmotie dievi uzsūtīja briesmīgu sausumu. Daudz ļaužu un citu zemes radību gāja bojā no svelmes, bada un slimībām, līdz Čūsku Māte Ethna noslēdza ar cilvēkiem vienošanos: ja viņi atdos tai savus bērnus, kas ar zinšu palīdzību no katra ciema izvēlēti, viņa sausumu pārtrauks. Noruna tika abpusēji izpildīta, un cilvēku cilts bija glābta.
Enko paņēma no galda kādu plāksnīti, uzmanīgi to aplūkoja (ne pirmo reizi), nolika vietā un turpināja stāstījumu:
- Es esmu priesteris, svētumu sargātājs, un man ir jāzina daudz lūgšanu, zinšu un buramo vārdu. Bet pat es, un esmu pārliecināts, ka arī daudzi citi šī aicinājuma brāļi, jau sen ir aizmirsuši šo stāstu un lietus saucamo rituālu, kas cēlies no šīs teikas. Šis rituāls tiek veikts ārkārtīgi reti, kad neviens cits neiedarbojas vai dievu dusmas ir tik lielas, ka citādi tās remdēt nav iespējams. Tikai bērnus rituālā vairs neupurē. Tik senā ciemā kā mūsējais tas varēja saglabāties arī vienkāršo ļaužu atmiņā. īsi sakot, reiz šajā pusē bija šausmīgs sausums, līdzīgs tam, par kuru jau stāstīju. Kā šajā ciemā, tā arī citos burvji, priesteri un vārdotāji centās izsaukt lietu, nolūgties Erg-Ha pērkona un lietus valdnieku vai pielabināties kādam no vējiem, lai tas atpūš mākoņus, bet viss velti. Ļaudis bija vīlušies un daudzus no viņiem padzina, šur tur pat nogalināja: ko tik cilvēki nesastrādā, kad bads un izsalkums viepj nāves ņirdzīgi zobaino smaidu… Arī Tūkstoš Logu Nams palika tukšs. Un tad…
-… viņi sāka upurēt Ethnai bērnus. Upurēt tā, kā to darīja cilvēki, kas noslēguši vienošanos ar Čūsku Māti: iznesa viņus uz lauka un dzīvus atstāja likteņa, precīzāk Ethnas ziņā. Zintis nez kādēļ visu laiku lēma, ka jāupurē bērni no Naara mājām. Vienam no tiem viņi salauza kājas, lai tas nevarētu pārrāpot mājās.
Tengu sarāvās, pirmajā brīdī pat nesaprazdams, kas runā. Tad pagriezās uz to pusi, kur sēdēja Vientuļniece. Ciema vecākais vēl nebija dzirdējis viņu runājam un, tāpat kā iepriekš Naars, jau bija sācis domāt mēmu esam.
- Domāju, ka bērnus uz lauka nesa ne tikai tādēļ, lai izpildītu rituālu. Arī Enku raudzījās Vientuļniecē. Viņi to darīja arī bada dēļ. Ikviena lieka mute, visticamāk, likās kā lāsts. Un mēs droši vien nekad neuzzināsim, vai bērnus patiesi atstāja Ethnai, vai arī teiku atcerējās tikai vēlāk, sev attaisnojumu meklējot.
- Bet viņi pieļāva lielu kļūdu. Vientuļniece piecēlās un piegāja pie loga. Upurēja ne to, ko vajadzēja. Viņi, protams, nevarēja zināt, ka viens no Naara mājas bērniem bija dzimis, lai kļūtu par varenu burvi tā tas vienmēr viņu dzimtā ir bijis: zintnieku asinis; bet tādu bērnu, kamēr viņš nav sasniedzis apzinīgu vecumu, nekādā gadījumā nedrīkst izmantot rituālos, it īpaši tādos, kur nepieciešami upuri. Bet kā viņi to būtu varējuši zināt, ja bija padzinuši visus, kas no šādām lietām kaut ko saprata… Un, raugi, tas bērns neļāvās, ka Čūsku Mātes sūtņi viņu paņem; sākumā viņš paslēpās dzīvo pasaulē, lellē, kuru, sekodams senai tradīcijai, sava bērna piemiņai bija uztaisījis tēvs, bet vēlāk pamanījās sev drošu vietiņu iekārtot Ethnas valdījumos un tur atrodas joprojām. Viņš ir savienojies ar vairākiem citiem vēlāk upurētiem savas dzimtas bērniem. Svētumu glabātāji un burvji to sauc par bael-thon. Un šis bael-thon visu laiku meklē iespēju atgriezties dzīvo pasaulē. Taisnību sakot, citas iespējas viņam nemaz nav: ceļš uz Mirušo Zemi ir noraidīts, jo atbilstoši rituālam viņš atdots Ethnai, taču piederēt Čūsku Mātei… Nu, to gan es nevienam nenovēlētu.
- Tāda atriebība… iesāka Naars.
Bet Vientuļniece viņu tūdaļ pārtrauca:
Tā nav atriebība! Vismaz ne tikai atriebība. Visas nelaimes tas radījis vienas vienīgas vēlēšanās dzīvot vadīts, un, jums par nelaimi, viņš to spēj un cenšas izdarīt viņam pieejamā veidā aizšķērsojot ceļu citu dzīvību atnākšanai un mēģinot ieņemt viņu vietu. To viņš var izdarīt tikai caur sievieti. Tādēļ ikreiz, kad jūsu ciemā kāda sieviete kļūst grūta, viņš cenšas ieņemt gaidāmā mazuļa vietu.
- Vai viņam tas var izdoties? ievaicājās Naars.
Vientuļniece pamāja ar galvu.
- Tātad, īgni vaicāja Tengu, tas viss, visas šīs nāves, ir viena bērna dēļ, bērna, kurš negribēja būt upurēts savas dzimtas labumam? Sīka burveļa dēļ, kurš atriebjas par kļūdu, ko kādi muļķi sazin kad pieļāvuši? Lai es zemē nogrimstu, ja noticētu tādām pļāpām! Ko gan viens bērns spēj izdarīt pret dievu nolikto kārtību, ka sievietēm jādzemdē bērni? Tā ir tikai mūsu sievu vaina, ja viņām neizdodas to izdarīt.
Ciema vecākais jau gatavojās iet ārā, taču Enko ar rokas mājienu viņu apturēja.
- Sēdi, Tengu, un nespurojies. Mēs visi zinām, kā tu skumi par saviem bērniem un Vairu.
Tengu ierūcās kā apkārt lēkājoša sunīša aizkaitināts lācis, taču Enko nenolaida no viņa acis, un vīrs pamazām nomierinājās. Lai arī kā cieminieki pēdējā laikā Enko saukātu, tas tikpat kā nemazināja kopš bērnības iepotēto cieņu pret viņu.
- Mēs visi to zinām, jau rāmākā toni uzsvēra Enko. Es tikai gribu, lai tu noklausītos mūs līdz galam.