- Es viņai neuzticos, uz Vientuļnieci iesānis glūnēdams, noņurdēja ciema vecakais. Neticu, ka viņa runā patiesību. Mēs neko nezinām ne par to, kas viņu mācījis, ne kur viņa līdz šim ir dzīvojusi, ne…
- Toties es viņai uzticos! kā ar cirvi noskaldīja Enko.
Nebija vajadzīgas īpašas spējas un prasmes, lai Tengu
sejā izlasītu apņemšanos ari turpmāk palikt pie saviem uzskatiem.
Bet tas, kuram piemita spēja klausīties, varēja sajust viņa dvēselē sāpes un vientulību.
tukšas mājas, tukšas mājas, kurās baisi kādu pārvest.
Vientuļniece nokrekšķinājās, un visu uzmanība pievērsās viņai.
- Es varu pierādīt, ka tu maldies, man neuzticēdamies, viņa sacīja. Un nevis tādēļ, ka man būtu svarīga tava uzticība, nebūt nē. Taču notikumi risinās pārāk ātri, lai mēs varētu izdabāt tavai muļķīgajai ietiepībai. Tu esi šī ciema vecākais, un mums jāpanāk, lai tas vairs neatkārtotos. Mums vajadzīga tava palīdzība. IJn, ja mums paveiksies, tava māja vairs nebūs tukša.
Vientuļniece ievilka elpu. Joprojām bija karsti. Bet tā cilvēka domas dzēla tik sāpīgi!
- Vakar es satikos ar Vairas veli.
Tengu nicinājumā aizgriezās, tomēr klausījās.
- Acīmredzot, vēl dzīva būdama, viņa bijusi diezgan temperamentīga un greizsirdīga sieviete. Man jūs jābrīdina, ka arī tagad viņa ir tāda pati. Turklāt tagadējais stāvoklis viņai ļauj daudz vairāk redzēt un dzirdēt.
Tengu sēžot sāka didīties. Bija redzams, ka sarunas ievirzīšanās šādā gultnē viņam nav patīkama.
- Sapratusi, ka es varu viņu sadzirdēt, Vaira jau sarunas sākumā lūdza nodot tev šādus vārdus: "Ja Etmas bērns būtu piedzimis dzīvs, es pati ar savām rokām viņu būtu piebeigusi.Ņem to vērā, kad mēģināsi pacelt nākamos brunčus!"
Tengu sēdēja kā sastindzis,
kā viņa varēja to uzzināt, kā
bet Vientuļniece juta, ka viņa neuzticība vājinās.
- Es to pateicu ne jau tādēļ, lai tevi pazemotu vai apvainotu. Gribu teikt tikai to, ka šis bael-thon ir aizvēris visas durvis ap šo ciemu kā dzīvības atnākšanai, tā arī mirušo dabiskai aiziešanai. Kamēr vien viss paliks tā, kā ir pašlaik, neviens nomirušais cieminieks nespēs sasniegt Argh-Oru, un visas dvēseles būs saistītas pie šīs zemes, pie šīm mājām. Un mēs varam tikai priecāties, cik nu šādā situācijā vispār ir iespējams priecāties, ka pagaidām Vaira ir vienīgā, kas te iestrēgusi, jo dvēseles, kas pret pašu gribu piesaistītas zemei, mēdz kaitēt dzīvajiem visos tām iespējamos veidos.
Sieviete apklusa. Ilgi mierīgi un klusi sēdējušais Naars neizturēja, pielēca kājās un nostājās iepretī Vientuļniecei.
- Tātad mēs zinām iemeslu! viņš sacīja. Taču, tev runājot, es nedzirdēju nevienu mājienu, kā ar šo nelaimi cīnīties. Vai tā var būt, ka tu nezini?
Vientuļniece mierinot uzlika roku viņam uz pleca.
- Nē, Naar, es zinu, kā ar to varētu tikt galā, tikai nezinu, vai man pietiks spēka un spēju to izdarīt. Bael-thon mēdz būt ļoti stipri. Un šis nav izņēmums. Lai arī nav īpaši gudrs, drīzāk rīkojas nevis ar apdomu, bet pēc izjūtas, kā putns, kas ik pavasari atgriežas perēt tajā pašā vietā. To apliecina arī tas, kā viņš mēģināja izdabūt no manis manu vārdu. Bet…
- Bet?! uztvēra Naars.
Vientuļniece stāvēja, raudzīdamās uz savām rokām. Trīs vīri viņu satraukti vēroja.
Beidzot viņa piesmakušā balsī teica:
- Visvienkāršākais būtu ļaut viņam piedzimt. Pat mazliet piepalīdzēt. Tomēr es nevaru pieļaut, ka tas notiek.
- Kādēļ? Tengu neizturēja.
- Tādēļ, ka tas ir pārlieku bīstami. Tiesa, stāstu par atdzimušiem bael-thon nav īpaši daudz, tomēr Enko droši vien varētu kādu atcerēties. Ne tagad! viņa apturēja Enko, kurš jau grasījās kaut ko sacīt.
Mirkli paklusējusi, turpināja.
- Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka tā mēs varam izraisīt Ethnas atriebību. Protams, varētu bērnu vienkārši atdot Čūsku Mātei, tomēr… Vientuļniece ar noteiktu žestu apstādināja kaut ko
bet kādēļ gan ne, kādēļ gan ne, tas taču…
teikt gribošo Tengu, to es mēģināšu tikai ārkārtējā gadījumā, ja nebūs citas iespējas. Vislabākais, ko varētu izdarīt, būtu aizvest viņu uz Argh-Oru…
- Bet, Vientuļniec, es nevaru izsaukt pavadoni, Enko smagi nopūtās. Tu varētu viņam palīdzēt sasniegt Mirušo Zemi, tomēr šaubos, vai pat tu varēsi viņu pavadīt uz Gaismas Valstību. Bet bērnu dvēseles, pat ja tās ir bael-thon, nespēj turp aizceļot bez senču palīdzības.
- Vienīgi ja… Vientuļniece sastomījās un aizdzina
nē nē nē
prom kļūmigo domu.
Enko skatījās viņā, taču neko neteica. Pats zināja iespēju, tomēr baidījās sacīt vīriem, kuri bezcerībā sazini ko varēja izdarīt.
Āra iedams, ciema vecākais apstājās uz sliekšņa un, pagriezies pret Vientuļnieci, vaicāja:
- Tu teici: "Lai tas vairs neatkārtotos." Ko tu ar to domāji?
Vientuļniece saskatījās ar Enko. Vecais vīrs, atvadoties no Tengu, bija piecēlies, bet nu smagi apsēdās atpakaļ krēslā.
- Vientuļniece gribēja pateikt to, ko es jau sen nojautu, viņš beidzot izdvesa. Tuvojas sausums, Tengu, un šķiet, ka šoreiz mums neizdosies nolūgties. Turklāt tas turpināsies ļoti ilgi…
XX
Rakua sapņoja. Gāja pa ceļu nepazīstamā vietā. Apkārt viss kustējās, mierīgs bija tikai ceļš. Dzirdēja, ka viņu sauc kāda balss, tā kļuva aizvien skaļāka un skaļāka. Steidzās.
Priekšā ieraudzīja māju un zināja, ka viņai tur jāiekļūst. Tiklīdz bija klāt, atvērās durvis, un nepaspēja ne padomāt, kad kaut kas jau ievilka viņu iekšā. Istabā bija silti un labi, un… ap viņu stāvēja bērni. Daži, pavisam mazulīši, sēdēja uz grīdas. Krūtīs ielija prieks: viņa tik sen nebija redzējusi nevienu bērnu! Tie glaudās viņai klāt, ar mazajām plaukstiņām glāstīja viņas lielo vēderu, un viņa paijāja bērnu galviņas. Pacēluši galviņas augšup, tie raudzījās viņā brīnišķām acīm, tādām acīm, no kuru skatieniem viņai reiba galva. Taču piepeši bērnu glāsti zaudēja maigumu. Likās, viņu mazie pirkstiņi duras vēderā kā nažu asmeņi, bet acis…
Rakua atmodās kliegdama. Vecā Darga jau bija blakus un mierinot spieda pie pieres valgu drāniņu. No blakus istabas iesteidzās Dorgs, vecā viņam kaut ko uzbrēca, un viņš izmetās laukā. Rakua visu redzēja kā caur miglu. Smagi tvēra elpu, cenzdamās nebrēkt aiz sāpēm, kas bija pārņēmušas augumu. Un joprojām juta sevī duramies tukšos un nedzīvos leļļu skatienus.
XXI
Nakts bija smacīga. Karstums nerimās, un elpot bija gandrīz tikpat grūti kā dienā. Kad Tengu un Naars aizgāja, Enko viņai sagatavoja nomierinošu dzērienu miega žulti "lai čuksti nemocītu". Svētnīcas sienas viņu vairs nespēja pasargāt. Teica, ka to mēdzot dot smaga drudža mocītiem sirdzējiem. Vai garu apsēstiem. Dzēriens pārvilka viņas galvai biezu čaulu, caur kuru nespētu izlauzties pat tūkstoš ļaužu pūļa domu spiediens. Bija drausmīgi rūgts, cēla augšup nelabumu, toties ļāva nogurušajam prātam atpūsties.
Uz īsu brīdi.
Svētnīcā sāka skanēt zvaniņi. It kā pa visām spraugām reizē iekšā sāktu spraukties gari. Tikai garu nebija. Enko nolika sveci uz galda.
- Kas notiek? viņš vaicāja Vientuļniecei.
Sieviete stāvēja, kur stāvējusi, un, galvu pieliekusi, klausījās.
- Vēl nezinu… nočukstēja, lēni pārvilkdama galvai kapuci.
Pārlaida roku, izlīdzinādama krokas.